Džeks Londons: NAKTI DZIMUSI

«Ceturtdaļmiljona dolāru!» es iesaucos.

«Tā iznāk arī pēc maniem aptuveniem aprēķiniem,» sa­cīja Lūsija. «Tā ir romantika! Strādāju kā vergs visus šos gadus, bet, līdzko izkļuvu brīvībā, trijās dienās tik daudz piedzīvojumu! Kas tad bija noticis ar cilvēkiem, kuri bija ieguvuši visu šo zeltu? Es bieži vien domāju par to. At­stājuši apkrautos un piesietos zirgus, viņi nozuduši no ze­mes virsas, un nav no šiem ļaudīm vairs ne miņas. Ne reizi neesmu dzirdējusi runājam par viņiem. Neviens ne­zina, kāds liktenis viņus piemeklējis. Nu, un es, kā jau naktī dzimusī, uzskatu, ka esmu viņa pilntiesīga manti­niece.»

Triftens apklusa, lai aizdedzinātu cigāru.

— Vai zināt, ko šī sieviete izdarīja? Viņa noslēpa visu zeltu un, paturējusi tikai trīsdesmit mārciņu, devās at­pakaļ uz krastu. Te viņa padeva zīmi garām braucošai laivai, aizbrauca ar to līdz Peta Hīlija faktorijai Daijā, sapirkās tur visu nepieciešamo un šķērsoja Cilkutas pār­eju., Tas notika astoņdesmit astotajā gadā, astoņus gadus pirms zelta atrašanas Klondaikā, kad Jukonas piekraste vēl bija drūms, mežonīgs apvidus. Lūsija baidījās no in­diāņiem, bet viņa paņēma līdzi divas jaunas skvo, tika pāri ezeriem un nobrauca lejup pa upi līdz pirmajām ap­metnēm Lejasjukonā. Vairākus gadus viņa klaiņoja te, bet tad nonāca līdz tai vietai, kur es viņu sastapu. Lūsijai bija te iepaticies, kā viņa pati izteicās, tāpēc, ka viņa ieraudzījusi «milzīgu briežu tēviņu stāvam ielejas dzi­ļumā līdz ceļiem purpura īrisos». Viņa palikusi dzīvot kopā ar indiāņiem, dakterējusi viņus, iemantojusi šo ļau­tiņu uzticību un pamazām sākusi valdīt pār viņiem. Kopš tā laika Lūsija tikai vienu reizi atstājusi šo novadu: ar jaunu indiāņu grupu viņa pārgājusi Cilkutu, izrakuši pa­slēpto zeltu un atnesusi to uz šejieni.

«Un te nu es dzīvoju, svešiniek,» viņa nobeidza savu stāstu, «un tas ir visvērtīgākais, kas man pieder.»

Lūsija izvilka briežādas maisiņu, kas karājās viņai kaklā kā medaljons, un attaisīja to. Maisiņā bija ietau­kotā zīdā ietīts, laika gaitā nodzeltējis, applūksnājis un nosmulēts avīzes gabaliņš, uz kura bija iespiests frag­ments no Toro. '

«Un jūs esat laimīga?… Apmierināta?» es jautāju. «Ar ceturtdaļmiljona dolāriem jūs Savienotajās Valstīs varētu dzīvot bez darba. Jums te, jādomā, daudz kā pie­trūkst.»

«Ne visai daudz,» viņa atbildēja. «Es nemainītos ne ar vienu sievieti Savienotajās Valstīs. Te es jūtos kā starp savējiem, te ir mana vieta. Tiesa, ir brīži.» Un es ierau­dzīju viņas acīs tās alkainās ilgas, par kurām jau iemi­nējos. «Ir tādi brīži, kad man briesmīgi gribas, kaut tas Toro būtu te.»

«Kāpēc?» es vaicāju.

«Lai es varētu apprecēties ar viņu. Brīžiem jūtos bez­gala vientuļa. Es taču esmu tikai sieviete, īsta sieviete. Man ir gadījies dzirdēt par citādām sievietēm, kas mētā­jušās apkārt un darījušas dīvainas lietas, piemēram, kļu­vušas par kareivjiem vai jūrniekiem. Bet tās ir dīvainas sievietes. Viņas vairāk līdzinās vīriešiem nekā sievietē^,' izskatās vairāk pēc vīriešiem, un viņām ir svešas parasto sieviešu vajadzības. Viņas nealkst pēc mīlestības, neilgo­jas turēt rokās vai klēpī mazus bērnus. Es neesmu no tā­dām. Spriediet pats, svešiniek, — vai es esmu līdzīga? vīrietim?»

Nē, viņa nebija līdzīga vīrietim. Viņa bija sieviete, skaista, melnīgsnēja sieviete ar tvirtu, veselīgu, apaļīgu ķermeni un brīnišķām tumši zilām acīm.

«Vai es neesmu sieviete?» viņa jautāja. «Esmu. Esmu tāda pati kā vairums citu. Un savādi: kaut gan esmu naktī dzimusi, es vairs neesmu tā, kad runa ir par mīlestību. Es domāju, ka cilvēks mīl sev līdzīgus. Tā vismaz ir ar mani, tā bija visus šos gadus.»

«Jūs gribat man teikt…» es iesāku.

«Nekad,» Lūsija aprāva mani, un es pēc viņas acīm nopratu, ka viņa runā taisnību. «Man bija tikai viens vīrs, es viņu saucu par Vērsi. Viņš droši vien vēl tagad tur krogu Džuno. Aizejiet pie viņa, kad vien būsiet tur, un jūs pārliecināsieties, ka viņš ir pelnījis šo palamu.»

Pēc diviem gadiem es tiešām uzmeklēju šo cilvēku. Viņš bija tieši tāds, kādu Lūsija bija aprakstījusi, — drukns un flegmātisks. Tāds viņš šļūkāja starp galdiņiem, ap­kalpodams viesus.

«Jums derētu sieva, kas palīdzētu,» es teicu.

«Man kādreiz jau bija sieva,» viņš atbildēja.

«Kļuvāt atraitnis?»

«Jā. Viņa sajuka prātā. Viņa vienmēr sacīja, ka virtu­ves karstums pataisīšot viņu traku, un tā arī notika. Vienā jaukā dienā viņa piedraudēja man ar revolveri un aizlai­dās kopā ar dažiem sivašiem kanoe. Uznāca pūtiens, un viņi visi noslīka.»

Triftens piepildīja glāzi un ilgi klusēja.

— Bet meitene? — atgādināja Milners. — Tu pārtrauci pašā interesantākajā vietā. Kas tālāk?

— Tālāk bija tā, — Triftens turpināja. — Kā jau Lū­sija pati teica, viņa bija mežone caurcaurēm, tikai ne mī­lestībā. Viņa vēlējās par vīru pati savas rases cilvēku. Viņa ļoti mīļi un bez aplinkiem paskaidroja man, ka gri­bot kļūt mana sieva.

«Svešiniek,» viņa sacīja, «jūs man ļoti patīkat. Jums ir pa prātam tāda dzīve, citādi jūs nebūtu rudenī pārgājis pāri Klinšu kalniem un nokļuvis te. Te ir skaistas vietas. Reti kur ir vēl skaistākas. Kālab jūs nevarētu apmesties te uz dzīvi? Es būšu jums laba sieva.»

Man bija jāatbild. Viņa gaidīja. Kārdinājums, jāatzīs­tas, bija liels. Es jau biju puslīdz iemīlējies viņā. Jūs zi­nāt, ka es neapprecējos. Un tagad, atskatoties uz nodzīvoto mūžu, es varu teikt, ka Lūsija bija vienīgā sieviete, kas mani tā satrauca. Bet tur viss man likās pārāk nejēdzīgi, un es samelojos, kā jau džentlmenim klājas. Pateicu vi­ņai, ka esmu jau precējies.

«Un sieva gaida tevi?» jautāja Lūsija.

«Jā,» es atbildēju.

«Un viņa mīl tevi?»

«Jā, mīl.»

Un tas bija viss. Lūsija vairs nekad nerunāja par to… izņemot vienu reizi, kad viņas kaislība izlauzās uz āru.

«Man vajag tikai pateikt vienu vārdu,» viņa sacīja, «un tu netiksi prom no šejienes. Jā, es pateikšu vienu vārdu, un tu paliksi tepat. Bet es neteikšu to. Es negribu tevi, ja tev nav vajadzīga mana mīlestība.., un ja tu negribi mani.»

Viņa saposa mani ceļam un nāca pavadīt.

«Trakoti žēl, ka tu brauc prom, svešiniek,» viņa atva­doties teica. «Tu man patīc, un es mīlu tevi. Ja kādreiz pārdomā, nāc atpakaļ.»

Tobrīd man gribējās noskūpstīt viņu, bet es nezināju, kā lai to izdara un kā viņa to uzņems. Es taču biju gan­drīz iemīlējies viņā. Bet Lūsija pati izlēma šo jautājumu.

«Noskūpsti mani,» viņa sacīja, «lai būtu ko atcerēties.»

Un mēs saskūpstījāmies tur, sniegotajā ielejā pie Klinšu kalniem. Es atstāju Lūsiju stāvam ceļmalā un devos līdzi saviem suņiem. Pagāja sešas nedēļas, iekams tiku pāri kalniem un sasniedzu pirmo posteni pie Lielā Vergu ezera.

Pilsēta dunēja aiz logiem kā attālas bangas. Kustēda­mies klusi kā kaķis, viesmīlis atnesa mums sifonus. Trif- tena balss šajā klusumā skanēja kā bēru zvans:

— Labāk būtu bijis, ja es būtu palicis tur. Paskatieties uz mani.

Mēs paskatījāmies uz viņa sirmajām ūsām, pliko galv­vidu, maisiņiem zem acīm, iekritušajiem vaigiem, lielo dubultzodu, uz šo nožēlojamo graustu, kas kādreiz bijis spēcīgs vīrietis, bet paguris, aizdusis un aptaukojies no pārāk vieglas un iztikušas dzīves.

— Vēl nav par vēlu, vecais, — tikko dzirdami teica Bārdvels.