Džeks Londons: NAKTI DZIMUSI

Viņa nepiecēlās. Viņa sniedza man roku.

«Svešiniek,» viņa teica, «no visas sirds priecājos par jums.» Paši varat iedomāties skarbo Rietumu pierobežas izrunu. Iztēlojieties, kā es jutos. Es biju saticis sievieti, balto sievieti, bet šī izruna! Tas bija brīnums — satikt te, pašā pasaules malā, balto sievieti, bet viņas izruna… Tā, es jums teikšu, sāpināja. Tā grieza ausīs kā nepareiza nots. Un tomēr, es teikšu, šī sieviete bija dzejniece. Gan jūs paši sapratīsiet.

Viņa deva zīmi, un indiāņi, dieva vārds, izgāja ārā. Viņi bez ierunām klausīja šīs sievietes pavēlēm. Viņa bija virsaitis. Viņa lika, lai vīrieši uzceļ man telti un aprūpē manus suņus. Un indiāņi darīja, kā bija likts. Viņi neat­ļāvās paņemt no manām mantām ne tik daudz kā moka­sīnu aukliņu. Indiāņiem viņa bija Tā, Kam Jāklausa, un es jums teikšu — man šermuļi skrēja pa muguru, redzot, ka te, tūkstoš jūdžu no nevienam nepiederošas zemes, baltā sieviete stāv mežoņu cilts priekšgalā.

«Svešiniek,» viņa sacīja, «es domāju, ka jūs esat pir­mais baltais cilvēks, kas sper kāju šajā ielejā. Apsēdieties, parunāsim mazliet, bet pēc tam paēdīsim. Uz kurieni ved jūsu ceļš?»

Man atkal kļuva savādi no viņas izrunas. Bet es gri­bētu, lai jūs pagaidām to aizmirstu. Ticiet man, es pats aizmirsu to, sēdēdams uz dūnu segas, klausīdamies un lūkodamies visbrīnišķākajā sievietē, kas it kā bija iznā­kusi 110 Toro vai kāda cita dzejnieka grāmatas.

Es nodzīvoju ielejā kādu nedēļu. Viņa pati uzaicināja mani. Apsolīja dot man suņus, kamanas un indiāņus, kas pa vislabāko ceļu pārvedīs mani pāri Klinšu kalniem piec­simt jūdžu no viņu apmetnes. Viņas vigvams stāvēja sav­rup no citiem, augstā upes krastā, un pāris indiāņu mei­teņu gatavoja šai sievietei ēst un apkalpoja viņu. Tā mēs runājām, runājām, kamēr sāka snigt un es varēju braukt ar kamanām. Un, lūk, ko viņa man pastāstīja.

Lūsija piedzimusi uz robežas, trūcīga pārceļotāja ģi­menē, un jūs jau zināt, ko nozīmē tāda dzīve: darbs, tikai darbs, kam nav ne gala, ne malas.

«Es neredzēju, cik skaista ir pasaule,» viņa teica. «Man nebija laika. Es zināju, ka tā ir tepat, visapkārt mūsu būdai, bet vienā gabalā vajadzēja cept maizi, berzt, maz­gāt un darīt visādus nebeidzamus darbus. Reizēm es kļuvu galīgi slima, tā gribējās izrauties brīvībā, īpaši pa­vasarī, kad, putnu dziesmās klausoties, gandrīz vai sajuku prātā. Gribējās drāzties pa ganību garo zāli, lai kājas kļūst slapjas rasā, pārrāpties pāri žogam un skriet pa mežu tālu, tālu, līdz pārejai, lai no turienes redzētu visu. Ko visu es neilgojos! Staigāt pa kanjoniem, peldēt no viena ezera otrā, draudzēties ar ūdriem un plankumaina­jām forelēm, piezagties klāt vāverēm, zaķiem un citām pūkainām radībiņām, novērot, paskatīties, ko tās dara, izdibināt to noslēpumus. Man likās tā: ja man būtu laiks, es to vien darītu kā gulētu puķēs un, ja izturētos klusi un mierīgi, dzirdētu tās sačukstamies un stāstām cita citai visādas gudrības, ko rpēs, cilvēki, nezinām.»

Triftens pagaidīja, kamēr pielej viņa glāzi.

— Citreiz viņa sacīja: «Man gribējās skriet naktīs kā meža zvēram, skriet mēnesnīcā, zem zvaigznēm, skriet kai­lai tumsā, lai tā glāsta manu balto miesu kā vēss samts, skriet un skriet bez apstājas. Kādu vakaru, līdz nāvei pie­kususi, — diena bija šausmīgi karsta, mīkla nerūga, sviests nekūlās, es biju sapiktojusies un noskrējusies — nu, tovakar es pateicu tētim, ka man gribas skriet. Viņš tāds kā izbrīnījies un izbijies paskatījās uz mani, iedeva man divas pilulas un pateica, lai es liekoties gultā un labi izguļoties, tad no rīta būšot spirgta un vesela. Kopš tā laika ne viņam, ne kādam citam neesmu uzticējusi savas ilgas.»

Viņu saimniecība galīgi panīka — varu iedomāties, kā viņi badojās, — un ģimene pārcēlās uz Sietlu. Tur Lūsija

strādāja fabrikā, stundas, zināt, garas, un darbs nāvīgi smags. Pēc gada viņa kļuva par oficianti lētā restorānā, traktierī, kā viņa to dēvēja.

Kādreiz viņa man sacīja: «Man bija vajadzīga roman­tika. Bet pannās un kublos, fabrikās un lētajos restorānos nebija nekādas romantikas.»

Astoņpadsmit gadu vecumā viņa apprecējās ar cilvēku, kas gatavojās atvērt restorānu Džuno. Viņš bija iekrājis kādus dolārus, un viņš Lūsijai šķita esam bagātnieks. Viņa nemīlēja šo cilvēku, to viņa vairākkārt uzsvēra, bet bija ļoti nogurusi un gribēja tikt vaļā no smagā jūga. Turklāt Džuno atrodas Aļaskā, un Lūsijai sagribējās re­dzēt šo brīnumzemi. Bet maz viņai izdevās redzēt. Vīrs atvēra lētu restorāniņu, un Lūsija drīz vien uzzināja, ka viņš apprecējis viņu, lai tiktu pie kalpones, kurai mazāk jāmaksā. Viņai vajadzēja kārtot un darīt visu, sākot ar apmeklētāju apkalpošanu un beidzot ar trauku mazgā­šanu. Augu dienu viņa gatavoja ēst. Tā viņa nodzīvoja četrus gadus. Vai varat iedomāties šo visiem pirmatnējiem instinktiem apveltīto radījumu, kas alkst pēc brīvības, bet ir iespundēts pretīgā krodziņā un raujas melnās miesās četrus šausmīgus gadus?,

«Nekam nebija jēgas,» viņa teica. «Kam tas bija vaja­dzīgs? Kāpēc es biju nākusi pasaulē? Vai tiešām tā bija visa dzīves jēga — strādāt, neko vairāk kā strādāt un būt vienmēr nogurušai? Likties gultā nogurušai un pa­mosties nogurušai, vadīt dienas līdzīgas citu citai, ja ne vēl grūtākas?» Dažādus svētus liekuļus Lūsija bija dzirdē­jusi runājam par nemirstību, bet viņa šaubījās, vai viņas laicīgā dzīve ir nemirstības ķīla.

Un tomēr viņa sapņoja par citādu dzīvi, lai gan daudz retāk. Viņa bija izlasījusi tikai dažas grāmatas — grūti iedomāties, kādas, droši vien «Piejūras bibliotēkas» ro­mānus —, bet tās pašas deva barību viņas fantāzijai. «Dažreiz,» viņa sacīja, «man tajā virtuves karstumā tā sāka reibt galva, ka likās — ja nedabūšu ieelpot svaigu gaisu, nudien paģībšu. Es izliecos pa logu, aizvēru acis un redzēju brīnum jaukas ainas. Es eju pa lauku ceļu, apkārt viss tik tīrs un kluss, nav ne putekļu, ne_ dubļu. Pa smaržīgām pļavām urdz strauti, rotaļājas jērēni, vē­jiņš atnes puķu smaržas, un viss tīts maigā saules gaismā. Piemīlīgas govis laiski stāv, līdz ceļiem iebridušas ūdenī, un meitenes peldas strautā, visas tādas baltas, slaidas.

Man šķita, ka es atrodos Arkādijā. Kādā grāmatā biju lasījusi par šo zemi. Varbūt, saulē bruņas zibinādami, ceļa līkumā parādīsies jātnieki vai dāma pienbaltā zirgā. Tā­lumā jau rēgojās pils torņi vai arī es ieraudzīju baltu, kā no gaisa austu pasaku pili ar čalojošām strūklakām, puķēm malu malās un pāviem mauriņā … Bet, kad es atvēru acis, man sejā atkal iesitās virtuves karstums, un es izdzirdēju Džeiku, savu vīru, sakām: «Kāpēc nepasnie­dzi viņiem pupas? Domā, ka es varu gaidīt visu dienu?» Romantika! Vistuvāk tai es laikam biju tajā dienā, kad piedzēries pavārs, armēnis, mēģināja pārgriezt man rīkli ar kartupeļu mizojamo nazi, bet es vispirms apdedzināju roku pie plīts, iekams nositu viņu ar kartupeļu stampā­jamo.

Es ilgojos pēc bezrūpīgas, līksmas dzīves, pēc roman­tikas, bet man bieži ienāca prātā, ka man nav lemta laime un esmu dzimusi, lai gatavotu ēst un mazgātu traukus. Tolaik Džuno bija mežonīga sabiedrība. Es redzēju, kā izturas citas sievietes, bet viņu dzīves veids mani nevili­nāja. Es gribēju būt tīra. Nezinu, kāpēc, bet gribējās būt tīrai, un es nospriedu tā: vai nav vienalga — mirt, maz­gājot traukus, vai tā, kā mira šīs sievietes? …»