Džeks Londons - Sniega meita

— Pagaidiet! — virsnieks iesaucās. — Tā nu tas neiet, mis Velza! Nāciet atpakaļ, un es centīšos atbrīvot jums kādu no mūsu laivām, tiklīdz būs iespējams.

— Vispaprickšu es jūs ieraudzīšu… hm, debesīs, — laivinieks atcirta atgrūzdamies. — Laidiet vaļā! — viņš draudīgi uzbrēca.

Misters Tērstons bija cieši satvēris laivas stūri, bet at­algojumam par savu bruņniecisko rīcību dabūja ar aira menti skaudru sitienu pa pirkstiem. Aizmirsdams visu pie­klājību, aizmirsdams pat mis Velzu, viņš nolamājās, pie tam jo sulīgi.

— Uzdrošinos piebilst, ka mūsu atvadīšanās gan drīk­stēja būt cildenāka, — viņa uzsauca pār plecu atpakaļ, un pāri ūdens klājam aizburzguļoja viņas skanīgie smiekli.

— Ak tu kungs! — virsnieks nomurmināja, goddevīgi noņemdams cepuri. — Tā tik ir sieviete! — Un viņu pēk­šņi pāršalca kaismīgas alkas — viņš būtu vēlējies mūžam skatīt savu atspulgu Fronas Velzas pelēkajās acīs. Viņam trūka analītiķa spēju, tālab viņš nezināja, kas tam par iemeslu, bet to gan zināja, ka kopā ar šo sievieti būtu ga­tavs iet vai līdz pasaules galam. Viņam uzmācās riebums pret savu profesiju un kārdinājums mest to pie malas, lai brauktu projām uz Klondaiku, kurp devās viņa. Taču viņš pārlaida acis kuģa izvelbtajiern sāniem, ieraudzīja Teda Fērgusona sarkano seju un aizmirsa sapni, ko īsu brīdi bija pasapņojis.

Plikši — vesela ūdens šalts, ko uzšķieda enerģiski dar­binātais airis, iešļācās meitenei sejā.

— Ceru, ka nedusmojaties, mis, — viņš atvainojās. — Es jau cenšos, kā protu, bet visai labi neizdodas.

— Tā izskatās gan, — viņa labsirdīgi atteica.

— Nevaru apgalvot, ka es dikti mīlētu jūru, — viņš sarūgtināts piebilda, — bet kauc kur tak man vajag go­dīgā ceļā sagrabināt kādu dolāru, un likās, ka šitais ceļš nav no sliktākajiem. Ja man kauč bišķīt būtu laimējies, es sen jau atrastos Klondaikā. Es jums pastāstīšu, kā tas iznāca. Pusceļā, pie Vējainās atkares, es pazaudēju visu savu mantību, kad jau biju pārstiepis to pāri kalnu grē­dai…

Plīkš! Sļauksl Meitene notrauca ūdeni no sejas un no- drebuļojās, jo dažas šjāces bija notecējušas arī gar viņas silto muguru.

— Jūs esat dūšīga, — viņš to paslavēja. — Jums ir īstā ādere, lai dzīvotu šitamā' novadā. Vai dosieties tālāk ar?

Viņa priecīgi pameta ar galvu.

— Jums paveiksies. Bet es, kā jau teicu, pazaudējis visu ceļa mantību, griezos atpakaļ uz piekrasti, jo biju spiests sagādāt to no jauna. Tāpēc jau es ar plēšu tik augstas takses. Bet ceru, jūs neņemsiet ļaunā, ka lieku jums maksāt tik daudz. Neesu jau sliktāks par tiem pārē­jiem, nudien ne, mis. Man tak nācās sableķot veselu simtu par šito veco toveri, kurš štatos nebūtu ne desmit dolāru vērtē. Katrā vietā savas cenas. Tur tālāk pie Skagvejas takas pakavu naglas nāk ceturtdaļdolāra gabalā. Cilvēks pieiet pie letes un pasūta viskiju. Viskijs — pusdolāru. Nu, viņš iemet savu viskiju, pasviež divas pakavu nag­las — un lieta kārtībā. Pret pakavu naglām neviens iebil­dumus neceļ. Tās tur ir naudas vietā.

— Jums jābūt drosmīgam puisim, ja pēc tādas pieredzes vēl uzdrīkstaties doties uz šiem novadiem. Vai jus man nepateiktu savu vārdu? Varbūt mēs tur, Iekšzemē, vēl satiekamies.

— Kurš ta? Es, vai? Nu, es esu Dels Bišops, sīkais zelt- racis. Bet, ja mums kādreiz gadīsies tur sadurties, tad paturiet prātā, es jums nežēlošu savu pēdējo kreklu… tas ir, paturiet prātā, ka mans pēdējais maizes kumoss tiks atdots jums.

— Pateicos, — viņa atbildēja, mīļi pasmaidīdama, jo augstu vērtēja visu, kas nāk no tīras sirds.

Viņš uz brīdi pārstāja airēt, lai no ūdens, kas skalojās ap kājām, izzvejotu vecu konservu bundžu.

— Jūs gan varētu pasmelt ūdeni, — viņš norīkoja, pa- sviezdams tai bundžu. — Pēc tās pēdējās spaidīšanas ūdens sūcas laivā vēl trakāk.

Frona nemanāmi pasmaidīja, sarotīja augšup svārku stērbeles un noliekusies ķērās pie darba. Ikreiz, kad laivas gals ienira vilnī, ledāju rakstiem greznotie pakalni pie ap­vāršņa šķita ceļamies un grimstam kā milzu bangas. Brī­žam viņa, muguru pūtinādama, atslējās, pavēroja ļaužu mudžas pildīto krastu, uz kuru tie īrās, un tad atkal pa­skatījās uz jūras līča atzaru, kas iesniedzās dziļi sauszemē un kur noenkuroti stāvēja kādi divdesmit lieli tvaikoņi. No katra tvaikoņa uz krastmalu un atpakaļ nepārtrauktās virtenēs braukāja gan lielas platdibenes un barkasi, gan baidaras un citas sīkas visdažādākā veida laiveles. Cil­vēks — nenogurstošais darbonis, kas sīksti turas pretī naidīgajai videi, viņa domāja, pieminēdama savus skolo­tājas, kuru gudrības bija krājusies gan auditorijās, gan naksnīgās nodarbību stundās. Viņa bija sava laikmeta briedināts bērns un skaidri saprata, kas ir materiālā pa­saule un kas tajā norisinās. Un viņa mīlēja šo pasauli un dziļi cienīja to.

Kādu laika sprīdi klusumu pārtrauca vienīgi Dela Bi- šopa airu ritmiskie plunkšķi, bet tad viņam kaut kas iekrita prātā.

— Bet savu vārdu jūs man nepateicāt, — viņš smalk­jūtīgi un pašapmierināti aizrādīja.

— Mani sauc Velza, — meitene atbildēja. — Frona Velza.

Laivinieka sejā atspoguļojās dziļa godbijība, kas vērtās arvien bijīgāka.

— Jūs — esat — Frona — Velza? — viņš lēnām izru­nāja, skaidri atdalīdams vārdus. — Vai Džeikobs Velzs nav jūsu tētuks?

— Jā, es esmu Džeikoba Velza meita — un priecājos jums pakalpot.

Laivinieks savilka lūpas, gari un saprotoši nosvilpās un pārtrauca airēšanu.

— Tūdaļ rāpieties atpakaļ uz pakaļējā soliņa un izvel- ciet kājas no ūdens, — viņš norīkoja. — Un to bundžu pasviediet man!

— Vai tad es nemāku smelt pietiekami labi? — viņa apskaitusies noprasīja.

— Uja, ko jūs! Jūs strādājat lieliski. Bet, bet, ja jūs esat… esat…

— Esmu tieši tāda pati kā pirms tam, kad jūs vēl ne­zinājāt, kas es esmu. Tā ka turpiniet airēt — tā ir jūsu darba daļa, bet es gādāšu par savējo.

— Oho, jūs gan esat dūšīga! — viņš sajūsmināts no- murdēja un no jauna iegula airos. — Tātad Džeikobs Velzs ir jūsu tētuks? Man gan vajadzēja to uzreiz iedo­māties!

Kad viņi bija sasnieguši smilšaino liedagu, ko pieblī­vēja visdažādāko preču kaudzes un cilvēku gūzma, Frona vēl pakavējās tieši tik ilgi, lai paspiestu roku savam pār­cēlājam. Un, kaut gan tā, protams, bija visai neparasta rīcība no pārcēlāju nolīgušas sievietes puses, Dela Bišopa acīs tā šķita pilnīgi saderamies ar īaktu, ka šī sieviete ir Džeikoba Velza meita.

— Paturiet prātā, mans pēdējais maizes kumoss tiks at­dots, — viņš vēlreiz apliecināja, nelaizdams vaļā meitenes roku.

— Un arī jūsu pēdējais krekls — to nepiemirstiet!

— Nē, jūs gan esat… esat… varens skuķis! — viņš gluži negribot izgrūda šo vārdu, pēdējo reizi saspiezdams Fronas roku. — Jā, nudien!

Fronas pastrupie svārki netraucēja auguma kustības, un viņa, patīkami pārsteigta, ievēroja, ka jau atmetusi žiglo tipināšanu, kas tik raksturīga pilsētu trotuāru minējām, un iet slaidiem, viegliem, līganiem soļiem, kādi veidojas tikai tālos ceļos un kādus iegūst tikai pēc smagiem dar­biem un grūtiem pūliņiem. Ne viens vien zelta meklētājs, kas pameta vērīgu skatienu uz viņas potītēm un kāju lieliem pelēkās getrās, nonāca pie tādas pašas atziņas kā Dels Bišops. Un ne viens vien tad paraudzījās augšup arī sejā, bet pēc tam skatījās vēl un vēlreiz, jo viņas skatiens bija atklāts un biedriski sirsnīgs, bet acīs slēpās vārs vizmojums, kas trīsuļoja uz smaida robežas: tiklīdz pa­smaidīja tas, kas viņu uzlūkoja, smaids atausa arī viņas acīs. šis smaida vizmojums bija bezgala daudzveidīgs — te jautrs, te līdzjūtīgs, te līksms, te zobgalīgs, tajā ne­trūka nevienas nianses. Brīžam šis vizmojums pārplūdi­nāja visu seju — un tikai tad varēja pamanīt, ka tas rodas no smaida viņas acīs. Un allaž tas bija atklāts un biedriski sirsnīgs.