Džeks Londons: Sniega meita

Saiņi skandināvus vilka pie dibena, brīvs bija vienīgi tas, kuram nesamā lence pārtrūkusi. Šis viens sparīgi peldēja, tomēr nevis uz krastu, bet gan pa straumei, cenz­damies sasniegt savus biedrus. Pārsimt pēdu lejāk krāce gāzās pāri izrobotam klinšu rifam, un šeit tad pēc kādas minūtes tie arī parādījās. Vispirms virspusē iznira vēl arvien saiņiem piekrautie rati, viens ritenis sašķīda pret radzēm, rati vairākkārt apvēlās apkārt un atkal pazuda zem ūdens. Nožēlojamā mudžeklī savērpti, virspusē uzpel­dēja arī cilvēki. Straume tos dauzīja pret zemūdens ra­dzēm un atkal aizrāva tālāk, noturējās tikai viens. Laivā sēdēdama (kāds ducis laivu jau steidzās palīgā slīkstoša­jiem), Frona redzēja šo cilvēku ar asiņainiem pirkstiem pieķērušos pie klints izciļņa. Viņa redzēja tā bālo seju un iz­misīgos pūliņus noturēties, taču pirksti atšļuka, un straume cilvēku aizrāva lejup tieši tai brīdī, kad nastas neapgrū­tinātais biedrs, vareniem vēzieniem piepeldējis klāt, jau stiepa roku, lai viņam palīdzētu. Vērpete abus parāva zem ūdens, tie pazuda skatieniem un atkal uz mirkli parādījās nākamajā krāces slieksnī, cīnīdamies pret straumes spēku.

Vīru, kurš spēja peldēt virspusē, izdevās ievilkt laivā, taču pārējie tā arī pazuda upes tecē, kur stiepās gara, dziļa un strauja ūdens viruļu josla. Stundas ceturksni laivas veltīgi braukalēja un meklēja viņus, līdz pēdīgi at­rada visus mirušos sablīvētus kāda virpuļatvara dibenā. No lielas laivas, kas peldēja augšup pa upi, aizņēmās tauvu, no laivu vilcēju grupas krastā dabūja pāri zirgu un ar tiem izvilka krastā šo drausmīgo kravu. Frona no­skatījās uz pieciem jauneklīgajiem milžiem, kas ar salauz­tiem kauliem kā nosviesti gulēja dubļainajā krastmalā — vienaldzīgi pret visu pasauli. Viņi vēl arvien bija piejūgti pie ratiem, bet pie mugurām karājās liktenīgie, tagad ga­līgi nevajadzīgie saiņi. Sestais, pilnīgi apstulbināts, sēdēja viņu vidū, un acis tam bija sausas. Pēdas desmit tālāk garām plūda nepārtrauktā dzīvības strāva, arī Frona iekļāvās tajā un aizgāja.

Daijas kanjonā, pār kuru tumšie, eglājiem klātie kalni saspiedās ciešāk kopā, cilvēku kājas slapjo, mūžos saules neskarto zemi bija samīcījušas akačainā dūksnājā. Lai ne- sabristos, cilvēki meklēja arvien jaunas taciņas, līdz šādu taciņu saradās bezgala daudz. Uz vienas no tām Frona uzgaja cilvēku, kas bija bezrūpīgi izstiepies dubļos. Viņš gulēja uz sāniem, kājas iepletis, bet viena roka ar paša augumu un smagu saini bija cieši piespiesta pie zemes. Vaigu viņš bija omulīgi ieguldījis dūņu paltī, bet sejā jautās dziļa apmierinājuma izteiksme.

— Kavējāties gan jūs ilgi, — viņš Fronu uzrunāja. — Gaidu uz jums jau veselu stundu.

Kā tad, tur jau ir tā vaina, — vīrietis turpināja, kad Frona pār viņu noliecās. — Atsprādzējiet tikai to lenci. Nelietīgā sprādze! Visu laiku nekādi nevarēju to aizsniegt.

— Vai esat ievainots? — meitene apjautājās.

Vīrietis izmaucās no lencēm, sapurinājās un aptaustīja elkonī saliekto roku.

— Nē. Vesels kā rutks, paldies jums. Pat kārtīgi apdau­zījies neesmu. — Viņš pastiepās un apbružāja dubļainās rokas pie zemu noslīguša egles zara. — Nelaimīgi saga­dījās, toties esmu pamatīgi atpūties, — kāpēc tad brēku celt? Redziet, es aizķēros aiz šīs te mazās saknītes, un — blīkš, blaukš, bladāc! — gar zemi es biju, bet to sprādzi sasniegt neparko. Un tā es — sasodīts ar ārā! — nogu­lēju veselu stundu, jo visi staigāja tikai pa apakšējo ta­ciņu.

— Kāpēc tad jūs kādu no tiem nepasaucāt?

— Lai tad šie rāptos kalnā augšā pie manis? Kur tak katrs līdz kaklam aizņemts pats ar savām darīšanām? Neparko ar ne! Nebija tak nekā nopietna. Ja kāds cits būtu licis man rāpties kalnā tikai tāpēc vien, ka šis apvē­lies, es viņu būtu gan izvilcis no tās dubļu pančkas, kā nu ne, bet tad ar krietni sadunkājis un iedunkājis tai pančkā atpakaļ. Bez tam — es tak zināju, ka agri vai vēlu kāds tik un tā nāks pa šito ceļu.

— Oho, jūs esat dūšīgs! — viņa izsaucās, pārņemdama Dela Bišopa izteicienu. — Jums ir īstā ādere dzīvei šajā novadā!

— Jā, — viņš sauca atpakaļ, jau uzkraudams savu saini uz muguras un straujā solī dodamies projām. — Kā nekā, bet es esmu pamatīgi atpūties.

Taka pa dumbrainu, stāvu nogāzi nolaidās pie upmalas kraujas. Smuidra priede, pārmesta pār rēcošo straumi, viducī bija tā ielīkusi, ka skāra ūdeni. Viļņi sitās pret tievo stumbru un ritmiski šūpoja to, bet nesēju kājas bija noberzušas glumu ūdens nemitīgi apskaloto virspusi. As­toņdesmit pēdu garš pārgājiens, un katra pēda jānoiet riskējot. Frona uzkāpa uz stumbra, juta, ka tas kustas zem kājām, dzirdēja ūdens dārdošās šalkas, redzēja straumi trakulīgi brāžamies — un satrūkusies atkāpās. Viņa atraisīja kurpju saites mezglu un izlikās rūpīgi sai- tējam apavus, jo no mežāja nogāzes augšmalā iznāca ba­riņš indiāņu un pa dumbrāju brida lejup. Pa priekšu gāja trīs vai četri puiši, kuriem sekoja liels daudzums skvo, — visi noliektām galvām, ar pieres saitēm stiepdami smagas nastas. Aizmugurē soļoja bērnu virtene, katrs nesdams savam vecumam piemērotu saini, un gājienu noslēdza pusducis suņu, kas, mēles izkārusi, ar mokām vilkās zem mugurā uzsieto dažāda lieluma kravu smaguma.

Vīrieši iesānis pašķielēja uz Fronu, un viens kaut ko noteica klusinātā balsī. Frona nesaklausīja teikto, taču ķiķināšanas vilnis, kas aizšalca pār visu indiāņu rindu, sadzina tai vaigos kauna sārtumu, jo ietekmīgāk par vār­diem pauda sacītā jēgu. Seja viņai kvēloja, un viņa jutās pazemota pati savās acīs, tomēr itin neko neizrādīja. Va­donis nostājās sānis, un pārējie cits pēc cita — bet ikreiz tikai pa vienam — pieveica bīstamo pāreju. Vidus ielie­kumā stumbrs zem viņu svara iegrima ūdenī, un gājēji taustīja atbalstu kājām, līdz potītēm brizdami pa auksto, plosīgo strāvojumu. Pat vismazākie bērneļi pārgāja pāri bez kādas vilcināšanās, un arī suņi, gan smilkstēdami un pretodamies, taču malā stāvošā vīra skubināti, pārsoļoja pār baļķi. Kad pēdējais bija pāri, vīrietis pagriezās pret Fronu.

— Tur zirgu taks, — viņš teica, norādīdams augšup pa nogāzi. — Jūs labāk iet zirgu taks. Dikti tālāk; daudz labāk.

Tomēr Frona papurināja galvu un nogaidīja, kamēr in­diānis sasniedz pretējo krastu, jo juta izaicinājumu, kas skāra ne vien pašas lepnumu, bet visas viņas cilts lep­numu; līdz ar to pienākums bija lielāks nekā pašas per­soniskais pienākums — gluži tāpat, kā cilts bija diženāka par viņu pašu. Tāpēc viņa spēra kāju uz baļķa un, visu svešās tautības ļaužu acu modri novērota, aizsoļoja pa balto putu vērpetēm.

Frona nonāca pie vīrieša, kas raudādams sēdēja takas malā. Viņa gumzaini sasaistītais nesamais bija pa roku galam nosviests zemē. Viņš bija novilcis kurpi, basā kāja bija satūkusi un tulznaina.

— Kas noticis? — Frona apjautājās, apstādamās vī­rieša priekšā.

Viņš paraudzījās augšup uz meiteni un tad lejup, kur Daijas upes dzīvā sudraba strēle šķēla drūmo kanjona tumsu. Asaras visu laiku riesās viņam acīs — un viņš šņaukājās.

— Kas tad noticis? — meitene atkārtoja. — Vai es ne­varu palīdzēt?

— Nē, — vīrietis atbildēja. — Ko jūs varat palīdzēt?

Kājas man ir noberztas jēlas, mugura gandrīz pārlauzta, un es esmu piekusis līdz nāvei. Vai jūs kādai no šīm vainām varat līdzēt?