Džeks Londons - Sniega meita

— Nu jā, — Frona apdomīgi ierunājās. — Bet esmu pārliecināta, ka var būt arī vēl lielākas raizes. Padomājiet kaut vai par tiem cilvēkiem, kas tikko piebraukuši krastā. Tiem paies vismaz dienas desmit vai visas divas nedēļas, kamēr tie, arvien pa gabaliņam nolikdami vienu saini un iedami pakaļ iepriekšējam, nonesīs savu bagāžu tik tālu, cik tālu jūs savējo jau esat nogādājis.

— Bet ceļa biedri mani pameta un aizgāja, — viņš gaudās, un balsī skanēja slepena diedelēšana pēc žēloša­nas. — Esmu palicis pavisam viens un nejaudāju vairs paspert ne soli. Un ja es vēl iedomājos par sievu un bēr­niem! Tie palika tur lejā, Savienotajās Valstīs. Ak vai, ja tie mani tagad redzētu! Es vairs nevaru nokļūt atpakaļ pie tiem, un es nevaru arī tikt uz priekšu. Man tas viss iet pāri spēkiem. Es nespēju izturēt šo zirga darbu. Es neesmu radīts, lai strādātu kā zirgs. Tas iedzītu mani kapā, to es skaidri zinu. Ak kungs, ko lai es iesāku? Ko lai iesāku?

— Kāpēc biedri jūs pameta?

— Tāpēc, ka neesmu tik izturīgs kā viņi, tāpēc, ka ne­jaudāju stiept tik lielas nastas un iet tik ilgi. Tad viņi izsmēja mani un pameta vienu.

— Bet vai jūs esat kādreiz mēģinājis piespiesties? — Frona noprasīja.

— Nē.

— Jūs izskatāties dūšīgs un stiprs. Jūsu svars būs tā ap simt sešdesmit piecām mārciņām?

— Simt septiņdesmit, — viņš izlaboja.

— Neizskatās arī, ka jūs kādreiz būtu noslimojies. In­valīds arī neesat?

— N-nē.

— Bet jūsu biedri? Vai tie ir profesionāli zeltrači?

— Savu mūžu nav bijuši raktuvēs. Viņi strādāja tai pašā iestādē, kur es. Tāpēc jau, redzat, man tik grūti to panest. Mēs taču pazinām cits citu gadiem ilgi. Un tad aiziet un pamest mani tāpēc vien, ka es nespēju turēt līdzi!

— Mans draugs, — Frona iesāka, apzinādamās, ka runā visu savas cilts ļaužu vārdā, — jūs esat tikpat stiprs kā viņi. Jūs spējat strādāt tikpat smagi kā viņi un panest tikpat daudz. Bet jums ir gaudena sirds. Šie apvidi nav piemēroti cilvēkiem ar gaudenu sirdi. Jūs nespējat strādāt kā zirgs tikai tāpēc vien, ka negribat. Tālab šim novadam jūs neesat vajadzīgs. Ziemeļiem nepieciešami spēcīgi vīri, tādi, kuriem stipra dvēsele, nevis miesa. Miesai te nav nekādas nozīmes. Tā ka dodieties atpakaļ uz Savienota­jām Valstīm! Mēs jūs te negribam. Ja paliksiet, jūs iesiet bojā; un kas tad notiks ar jūsu sievu un bērniņiem? Pār­dodiet visu iegādāto ceļojuma mantību un brauciet atpa­kaļ! Pēc trim nedēļām jūs varat būt jau mājās. Palieciet sveiks!

Frona izgāja cauri Aitu Apmetnei. Kaut kur augšā kal­nos kāda pazemes ūdens baseina ilgi krātais spiediens bija uzlauzis un sašķēlis gabalos milzu šļūdoni, kas tagad gāza simtiem tūkstošu tonnu ledus un ūdens lejup pa klin­šaino aizu. Taka vēl bija gluma no plūdu pamestajām gļotām, un cilvēki izmisuši rakājās sagāztu telšu un mantu glabātavu gružos un gruvešos, šur tur viņi raka drudžainā steigā, bet sastingušie līķi takas malā mēmi apliecināja šā darba nepieciešamību. Pārsimt jardu tālāk plūdi netraucēti turpināja savu graujošo darbu. Cilvēki, atbalstījuši nesamos pret akmeņiem, kas rēgojās virs ūdens, uz brīdi apstājās bēgšanā, lai kaut cik atvilktu elpu, un tad atkal klupdami un slīdēdami ar pūlēm ste- berēja tālāk.

Pusdienas saule sveilēja akmens stabu «Svari». Mežs šeit jau bija uzdevis cīņu par eksistenci — un augāja ne­segtās klintis atstaroja apdullinošu svelmi. Abās pusēs pacēlās zemes vaļņi ar ledus svēdrām, kaili un trauk­smaini savā kailumā. Pāri visam slējās negaisu plosītais Cilkuts. Pa tā vientulīgi drūmo, izroboto nogāzi tievā virknītē gausi virzījās augšup cilvēki. Šī virknīte bija bez­galīga. Tā sākās tālu lejā pie pundurkrūmāja robežas, kā tumša svītra stīdza pāri žilbinošajai ledāja joslai un tad defilēja garām Fronai, kas, ceļmalā sēdēdama, ieturēja maltīti. Tālāk cilvēku virkne devās augšup pa stāvo krauju, tālumā kļūdama arvien sīkāka un smalkāka, līdz pēdīgi, samudžinājusies un izlocījusies kā skudru stidziņa, izzuda aiz pārejas kores.

Fronai turp raugoties, viņas acu priekšā Cilkuts ietinās kūpošos, bangojošos miglas mākuļos, un pār rosīgajiem pigmejiem aurodams brāzās lietus un krusas negaiss. Die­nas gaisma satumsa, un iestājās dziļš mijkrēslis, taču Frona zināja, ka kaut kur tur augšā garā skudru vērze, pretodamās vēja brāzmām, nemitīgi turpina kāpt un rāp­ties arvien tuvāk debesīm. Sī doma par cilvēka senseno nepārvaramo tieksmi valdīt pār dabas spēkiem viņu pār­šalca ar līksma satraukuma trīsām, un Frona pievienojās cilvēku virknei, kas aizmugurē iznira no negaisa mutuļiem un priekšā atkal pazuda negaisa brāzmās.

Cauri pārejas aizai pretī miglas viesuļiem viņa rāpās elsodama, tad, ar kājām un rokām tverdamās pie lavas izciļņiem, nokāpa pa Čilkuta varenā senča — izdzisuša vulkāna sadēdējušām iekšsienām un nonāca klajā krastā pie ezera, kas pildīja senā krātera dibenu. Ezers bija sir­dīgs, pa to joņoja balti putu vainagi, un, kaut gan krastā simtiem mantām pildītu glabātavu gaidīja pārcelšanu, neviena laiva neslīdēja pār viļņiem ne šurp, ne turp. Uz klintsbluķa stāvēja ļodzīgs, no kārtīm saslaistīts karkass, pārvilkts ar saeļļotu buraudeklu. Frona sameklēja šīs mīt­nes īpašnieku, zaļoksnēju puisi ar atklātu seju, skadrām, melnām acīm un enerģiski izvirzītu zodu. Jā, šis esot pār­cēlājs, bet šodien šis nestrādājot, ezers esot pārāk ban- gains piekrautām laivām. Viņš ņemot divdesmit piecus dolārus no pasažiera, bet šodien viņš nevienu nevedīšot. Vai tad šis neesot teicis, ka pārāk bangains? Tieši tādēļ.

— Bet mani taču jūs, cerams, pārvedīsiet? — viņa vai­cāja. . «

Puisis papurināja galvu un paraudzījās pāri ezeram.

— Viņā malā viļņi ir vēl lielāki, nekā jūs redzat šeit. Pat lielās dēļu laivas netiek galā. Iepriekšējo laivu, kas mēģināja pārcelt partiju nastu nesēju, vējš aizdzina pāri uz rietumu krastu. Mēs tos skaidri varējām saredzēt. Bet no turienes nav nevienas takas, kas vestu apkārt ezeram, tā ka tiem vajadzēs tur mitināties, kamēr pūtiens pārstās.

— Tomēr tie ir izdevīgākā situācijā nekā es. Visa mana apmetnes mantība atrodas Laimīgajā Apmetnē, un es ne­kādi nevaru palikt šeit. — Frona pievilcīgi pasmaidīja, taču viņas smaidā nebija uzmācīga lūguma, ne ēnas no sievišķīgas nevarības, kas apelē pie vīriešu dzimuma spēka un bruņnieciskuma. — Groziet nu savu apņemšanos un pārvediet mani pāri!

— Nē.

— Es jums maksāšu piecdesmit dolārus.

— Es taču teicu — nē.

— Bet ticiet man, es nemaz nebaidos.

Jaunekļa acis nikni uzliesmoja. Viņš strauji pasviedās pret meiteni, bet tūdaļ apdomājās un neizrunāja vārdus, kas lauzās uz lūpām. Frona atģidās, ka neviļus aizvaino­jusi puisi, un jau gribēja taisnoties. Bet arī viņa tūdaļ apdomājās un cieta klusu, jo bija uzminējusi jaunekļa raksturu un atskārta, ka šis, iespējams, ir vienīgais ceļš, kā sasniegt savu nodomu. Abi kādu brīdi stāvēja, augu­mus saliekuši pret vēju, kā jūrnieki uz sašķiebušās kuģa klāja, un nepiekāpīgi raudzījās viens otram acīs. Puiša slapjās matu sprogas bija pielipušas pie pieres, bet mei­tenes cirtas garām šķipsnām mežonīgi kulstījās gar vaigiem.

— Nu tad nāciet ar! — Ar sirdīgu grūdienu puisis iestūma ūdenī baidaru un iesvieda tajā airus. — Kāpiet iekšā! Es jūs pārvedīšu, bet ne jau jūsu piecdesmit dolāru dēļ. Jūs maksāsiet parasto taksi, un tas ir viss.