Džeks Londons: Sniega meita

— Man nav necik segu, — viņš strupi ieteicās, iztuk­šodams kafijas tasi un nolikdams to uz pārtikas kastes. — Mani indiāņi par rītdienu agrāk nebūs atpakaļ no Lin- dermana ezera, un tie nelieši ir iesaiņojuši itin visu, izņe­mot nedaudzus miltu maisiņus un nepieciešamo telts iekārtu. Bet man ir divi biezi mēteļi, tie noderēs tikpat labi.

Viņš pagrieza muguru, it kā atbildi nemaz negaidītu, un atraisīja ar gumijas drānu aptītu segu baķi. Tad viņš no drēbju maisa izvilka divus mēteļus un nosvieda tos pie gultas piederumiem.

— Varietē māksliniece, vai ne?

Viņš uzdeva šo jautājumu acīm redzami bez kādas inte­reses, vienīgi sarunas uzturēšanai, it kā jau iepriekš zinātu parasto atbildi. Taču Fronai šis jautājums bija tikpat kā sitiens sejā. Viņa atcerējās Nīpozas skarbi atmaskojošos vārdus par baltajām sievietēm, kas atnākušas šai zemē, un saprata, cik neērts viņas stāvoklis un par ko vīrietis viņu uzskata.

Taču viņš jau turpināja, pirms meitene bija paguvusi ierunāties.

— Vakarnakt man te bija divas varietē zvaigznes, bet aizvakar trīs. Tobrīd man vēl bija vairāk guļas piede­rumu. Vai ne — ir gan nelaime, ka viņām visām tik izci­las spējas arvien nozaudēt savu bagāžu? Bet diezin kālab man nekad nav gadījies kaut kur atrast kāda nozaudētu bagāžu. Un tā vien šķiet, ka. visas viņas ir zvaigznes. Starp viņām nav nevienas dublieres vai sīko numuru iz­pildītājas — nekādā gadījumā. Es pieņemu, ka jūs arī esat zvaigzne, vai ne?

Pārāk strauji viņai asinis mēdza saskriet vaigos, un tas meiteni nokaitināja vairāk nekā vīrieša runa, jo viņa ap­zinājās, ka pilnīgi spēj savaldīties, taču tvīkstošā seja vēstīja par apmulsumu, kāda viņai nemaz nebija.

— Nē, — viņa auksti atteica, — es neesmu varietē māk­sliniece.

Viņš, neko neatbildējis, nosvieda blakus krāsnij vairā­kus miltu maišeļus un sakrāva no tiem tādu kā gultas pamatni; ar atlikušajiem maišeļiem viņš veica to pašu operāciju krāsns otrā pusē.

— Nu, kaut kāda māksliniece tik un tā, — viņš, darbu pabeidzis, stūrgalvīgi atkārtoja, ar nepārprotamu nievu uzsvērdams vārdu «māksliniece».

— Diemžēl es nepavisam neesmu māksliniece.

Vīrietis nometa segu, ko patlaban locīja, un atslējās.

Līdz šim viņš bija Fronai tikai uzmetis aci — ne vairāk; tagad viņš meiteni collu pa collai nopētīja pamatīgi — no galvas līdz kājām un atkal atpakaļ, viņas ģērba pie­griezumu un pat matu sakārtojumu. Pie tam viņš nemaz nesteidzās.

— O! Lūdzu piedošanu, — viņš izteica savu spriedumu un atkal sāka meiteni aplūkot. — Tāda gadījumā jūs esat gaužām nesaprātīga sieviete, kas sapņo par iedzīvošanos bagātībā, bet aizmiedz acis pret šāda svētceļojuma grūtī­bām. Sājos novados ierodas tikai divas sieviešu pašķiras. Tās, kas ir godājamas sievas un meitas, un tās, kuras nav godājamas nemaz. Aiz kautrības viņas uzdodas par va­rietē zvaigznēm un māksliniecēm, un aiz pieklājības mēs izliekamies tam ticam. Jā, jā, es jau saprotu. Bet neaiz­mirstiet, ka sievietes, kas atnāk pa taku, var būt tikai vai nu vienas, vai otras. Vidusceļa nav, un tās, kas mēģina tādu atrast, noteikti cietīs neveiksmi. Tatad jūs esat pa­visam un galīgi muļķīga meitene, un jums vislabākais būtu griezties tūdaļ atpakaļ, kamēr vēl ir iespējams. Ja esat ar mieru uzskatīt to par aizņēmumu no svešinieka, es jums samaksāšu ceļu atpakaļ uz Savienotajām Valstīm un jau rīt pat sūtīšu jums līdzi indiāni, kas jūs pavadīs līdz Daijai.

Dažas reizes Frona mēģināja viņu pārtraukt, taču vīrie­tis pavēloši pamāja ar roku, lai cieš klusu.

— Esmu jums pateicīga, — viņa iesāka, bet viņš jau pārtrauca:

— Ak nu, nav par ko, nav par ko…

— Esmu jums pateicīga, — viņa atkārtoja, — bet sa­gadījies ir tā, ka jūs… ka jūs maldāties. Esmu nupat atnākusi pa taku no Daijas un cerēju, ka savu bagāžu at­radīšu jau šeit priekšā, Laimīgajā Apmetnē. Nesēji taču izgāja vairākas stundas pirms manis, un es nesaprotu, kā esmu varējusi paiet tiem garām… ak jā. es saprotu! So pēcpusdienu kāda laiva esot aizdzīta pie Krātera ezera rietumu krasta, tātad tie ir bijuši viņi. Tad tāpēc es viņus nesastapu, ieradusies šeit. Kas attiecas uz manu griešanos atpakaļ, tad es labi saprotu un augsti novērtēju motīvus, kālab jūs man to piedāvājat, taču mans tēvs dzīvo Dau- sonā, un es neesmu viņu satikusi trīs gadus. Tātad — es šodien esmu nogājusi visu ceļu no Daijas, esmu nogu­rusi un vēlētos atpūsties. Tālab, ja jūs vēl esat ar mieru dot man naktsmājas, es likšos gulēt.

— Tas ir neiespējami!

Viņš atsvieda segas sānis, atsēdās uz miltu maisiem un ar neizteiksmīgu skatienu sāka raudzīties meitenē.

— Vai… vai citās teltīs ir kādas sievietes? — viņa vilcinādamās apvaicājās. — Es gan nevienu neredzēju, bet es jau varēju arī nepamanīt.

— Bija te vīrs ar sievu, bet tie šorīt nojauca telti un aizgāja. Nē, te nav citu sieviešu, izņemot… izņemot divas vai trīs vienā teltī, bet tās… hm… tās nav jums piemē­rotas.

— Vai jūs domājat, ka es baidos no viņu viesmīlības? — Frona nikni noprasīja. — Kā jūs jau teicāt, tās taču ir sievietes.

— Bet es teicu, ka tās nav jums piemērotas, — viņš izklaidīgi atbildēja, noraudzīdamies uz piepūtušos telts audeklu un ieklausīdamies vētras kaucienos. — Tādā naktī kā šī cilvēks zem klajas debess var dabūt galu.

Bet pārējās teltis ir pieblīvētas līdz augšai, — viņš prātoja tālāk. — To es zinu labi. Viņi ir savilkuši iekšā visas mantas no glabātavām, lai tās neizmirkst, un teltīs nav pat vietas, kur apgriezties. Bez tam, glābdamies no negaisa, pie viņiem ieklīduši vēl kādi desmit ceļinieki. Divi vai trīs jau apvaicājās, vai šonakt nevarot izklāt savas guļvietas šeit, ja citur nekur naktsmītni nesameklēšot. Acīm redzot, ir sameklējuši, taču tas nenozīmē, ka vēl kāda vietiņa būtu brīva. Bet katrā gadījumā…

Viņš bezpalīdzīgi apklusa. Grozīt radušos situāciju, acīrn redzot, nebija ne mazākās iespējas.

— Vai es šonakt vēl varētu tikt līdz Dziļajam eze­ram? — Frona ievaicājās, aiz līdzjūtības pret viņu aiz­mirsusi savas raizes, bet tad atģidusies pati sāka smieties par saviem vārdiem.

— Jūs taču tumsā nevarat pārbrist pār upi. — Viņš nikni saviebās par šādu meitenes vieglprātību. — Un pa ceļam nav nevienas apmetnes.

— Vai tad jūs baidāties? — Frona apvaicājās ar vieglu izsmiekla pieskaņu.

— Ne jau sevis dēļ.

— Nu, tādā gadījumā es domāju, ka varu likties gulēt.

— Es varētu pasēdēt nomodā un pieskatīt, lai uguns neizdziest, — viņš pēc īsa klusuma brīža ierosināja.

— Kas par blēņām? — meitene izsaucās. — It kā tādā veidā jūsu stulbie morāles aizspriedumi būtu pasargāti! Mēs taču neatrodamies civilizētā pasaulē. Te ir ceļš uz Ziemeļpolu. Liecieties gulēt!

Viņš paraustīja plecus par zīmi, ka padodas.

— Labs ir. Kas tad man tagad būtu jādara?

— Protams, jāpalīdz iekārtot man gultu. Maisi samesti šķērsām. Pateicos, ser, bet mani kauli un muskuļi nebūs ar to mierā. Šitā… Pagrieziet maisus, lūk, šādi!

Sekodams Fronas norādījumiem, viņš sakrāva maisus gareniski divās rindās. Starp tiem palika neērta sprauga ar maisu stūru pikučiem pa vidu, bet viņa tos pieblīvēja ar cirvja pietu un tādā pašā veidā noplacināja arī maisu sānu apaļumus, tā aizpildot spraugu. Tad viņi trīskārši salocīja segu un ieklāja garenās ieplakas dibenā.