Džeks Londons - Sniega meita

Viņš nesa uz saviem pleciem visu novadu, vēroja tā va­jadzības un darīja tam nepieciešamos darbus. Ikviena unce novadā iegūto zelta smilšu izgāja caur viņa rokām, tāpat arī ikviena pastkartīte un akreditīvs. Viņš veica bankas un biržas operācijas, viņš pārvadāja un sadalīja novada pastu. Džeikobs Velzs necieta konkurenci, plēsonīgos peļ­ņas medniekus viņš aizvajāja, bet karot kārajiem sindikā­tiem piedraudēja un, ja tie nepakļāvās, piepildīja savus draudus un sagrāva tos. Bet ar visu to Džeikobs Velzs atrada gan laiku, gan iespēju gādāt par savu meitenīti, kas auga bez mātes, mīlēt viņu un sagatavot stāvoklim, kādu bija viņas dzīvei sagādājis.

— Tātad es, kapteini, uzskatu, ka mums ir tīšuprāt jā­pārspīlē situācijas nopietnība. — Džeikobs Velzs palīdzēja savam viesim uzvilkt milzīgo kažoku un tad turpināja: ~ Nevis tāpēc, ka situācija nebūtu nopietna, bet tāpēc,

lai tā nekļūtu vēl nopietnāka. Kā jūs, tā es — mēs abi savā laikā jau esam tikuši galā ar bada apstākļiem. Mums viņi jāiebaida, pie tam tūlīt pat, kamēr vēl nav par vēlu. Ja pieci tūkstoši cilvēku aizies no Dauso- nas, tad pārējiem pārtikas pietiks. Lai tikai šie pieci tūk­stoši aiznes ziņu par badu uz Daiju un Skagveju, tie aizturēs vēl piecus tūkstošus, kas pa ledu būtu drāzušies šurp.

— Pilnīgi pareizi! Varat rēķināties ar policijas viscie­šāko atbalstu, mister Velz. — Runātājs, sirms, smagnējs vīrs ar enerģisku seju un militāru stāju, uzslēja apkakli un uzlika roku uz durvju tverekļa. — Esmu jau ievērojis, ka jaunatnācēji sāk pārdot ceļa krājumus un pērk su­ņus, — un par to visu jāpateicas jums. Ak kungs! Tā tik būs drūzmēšanās un bēgšana, tiklīdz upe aizsals un izvei­dosies ledusceļš! Un ikviens, kas pārdos tūkstoš mārciņu pārtikas un dosies projām, atvieglos problēmu par viena tukša vēdera tiesu, piepildīdams vēderu kādam citam no tiem, kas paliks. Kad «Lora» izbrauc?

— Šorīt ar trīssimt cilvēkiem, kuriem trūkst pārtikas. Vēlētos, kaut tie bijuši trīs tūkstoši!

— Uz to es saku āmen. Starp citu, kad tad ieradīsies jūsu meita?

— Kuru katru dienu. — Džeikoba Velza acis atkusa. — Kad viņa būs ieradusies, es vēlētos, ka jūs atnāktu kādu dienu uz pusdienām un atvestu no kazarmām līdzi dažus jaunus virsniekus. Es gan nezinu, kā viņus sauc, bet tik un tā varat nodot viņiem uzaicinājumu it kā per­soniski no manis. Es neko daudz neapgrozos sabiedrībā — nav jau laika, bet man gribētos, lai meitene patīkami iz­klaidējas. Tikko kā atbraukusi no Savienotajām Valstīm un Londonas, nav nekāds brīnums, ka viņa te jutīsies vientuļa. Jūs taču saprotat.

Džeikobs Velzs aizvēra durvis, atsēdies atgāza krēslu atpakaļ un salika kājas uz kamīna restēm. Vibrējošajā gaisa strāvā virs liesmām viņam uz mirkli šķita pavīdam meitenes tēls, kas izplūzdams pārvērtās jaunas anglo­sakšu tipa sievietes veidolā.

Durvis atvērās.

— Mister Velz, mani sūta misters Fosters pajautāt, vai viņam jāturpina izdot pārtikas preces pret orderiem, kas parakstīti saņemšanai no noliktavas.

— Protams, mister Smit. Tikai pasakiet viņam, lai apcērp uz pusi. Ja kādam ir orderis tūkstoš mārciņām, lai dod tikai pieci simti.

Viņš aizkūpināja cigāru un atkal atzvēlās krēslā.

— Ser, ar jums vēlas runāt kapteinis Makgregors.

— Lūdz iekšā!

Kapteinis Makgregors iesoļoja istabā un palika stāvam saimnieka priekšā. Jau kopš bērnības uz šā jaunā skota pleciem bija smagi gulējusi Jaunās Pasaules skarbā roka, taču ikvienā raižu vilktajā grumbā viņa sejā bija ierak­stīts patiess godīgums, bet izvirzītais žoklis skatītāju brī­dināja, ka godīgums ir vislabākā politika, — katrā ziņā tādam skatītājam, kurš varbūt vēlētos uzsākt ķīviņu ar šā žokļa īpašnieku. Šo brīdinājumu vēl papildus apstiprināja iesānis nošķiebtais, aizlauztais deguns, kā arī gara rēta, kas stiepās pāri visai pierei un izzuda sarmas skartajos matos.

— Pēc stundas, ser, mēs atlaižam galus, un es atnācu saņemt pēdējos norādījumus.

— Labi. — Džeikobs Velzs ar visu krēslu pagriezās pret apmeklētāju. — Kapteini Makgregor!

— Klausos!

— Man šoziem bija jums paredzēts cits darbs, tomēr es grozīju savu lēmumu un izvēlējos jūs braucienam ar «Loru». Vai varat uzminēt, kāpēc?

Kapteinis Makgregors pasvārstīja augumu no vienas kājas uz otru, un acu kaktiņos viņam ievilkās viltīga smaida rieviņas.

— Jādomā, būs grūtības, — viņš norūcās.

— Vairāk piemērotu cilvēku par jums es nemaz neva­rētu sameklēt. Misters Ballijs sniegs jums detalizētu in­strukciju, kad jau būsiet uz kuģa. Es jums gribu pateikt tikai šo: ja mēs nevarēsim aizbaidīt no novada pietiekami daudz cilvēku, tad Jukonas Fortā būs liela vajadzība pēc katras pārtikas mārciņas. Vai sapratāt?

— Sapratu.

— Tātad nekādas izšķērdības! Jūs aizvedīsiet sev līdzi trīssimt cilvēku. Ir izredzes, ka divtik daudz aizies pie jums kājām, tiklīdz upe būs aizsalusi. Tā ka pa ziemu jums būs barojams kāds tūkstotis cilvēku. Nosakiet viņiem devas — devas pēc padarītā darba — un pieraugiet, lai strādā dūšīgi! Lai cērt kurtuves malku, sešus dolārus par kordu, un nokrauj krastā, kur var piestāt tvaikoņi. Kurš nestrādā, tam nedot devu! Vai sapratāt?

— Sapratu.

— Tūkstoš cilvēki var kļūt bīstami, ja palaižas slin­kumā. Tie vispār var kļūt bīstami. Piesargieties, lai viņi neizlaupa pārtikas glabātavas! Ja izlaupa — pildiet savu pienākumu.

Sarunu biedrs drūmi pamāja ar galvu. Rokas viņam neviļus sažņaudzās dūrēs, bet rēta uz pieres kļuva zilgana.

— Tur, ledū iesaluši, stāv pieci tvaikoņi. Nodrošiniet, lai pavasarī, ledum lūstot, tie netiktu bojāti! Bet vispirms aizvāciet no tiem visu kravu un salieciet vienā lielā gla­bātavā! Tā būs to vieglāk apsargāt, un glabātavu var ierīkot pavisam nepieejamu. Aizsūtiet ziņnesi uz Fortbaru pie mistera Kārtera un palūdziet trīs no viņa cilvēkiem. Viņam tie nav vajadzīgi. Arī Sērklsitijā nekā prātīga nav ko darīt. Iegriezieties tur pa ceļam un paķeriet līdzi pusi no mistera Berdvela puišiem. Jums tie būs vajadzīgi. La­biem šāvējiem darba netrūks. Palieciet nelokāms! Turiet modru aci jau no paša sākuma! Atcerieties, ka tas, kas šauj pirmais, tiek cauri ar veselu ādu. Un neizlaidiet no acīm pārtikas glabātavas!

— Un viņu revolverus arī, — kapteinis Makgregors noņurdēja pār plecu, iziedams pa durvīm.

— Džons Meltons… misters Meltons, ser. Vai varat viņu pieņemt?

— Paklausieties, Velz, — ko tas nozīmē? — Džons Meltons pārskaities iedrāzās pa pēdām ierēdnim un gan­drīz notrieca to no kājām, vicinādams kādu papīru sabied­rības priekšsēdētājam pie deguna. — Izlasiet to! Kas tur rakstīts?

Džeikobs Velzs pārlaid papīram acis un tad vēsi pa­cēla tās pret ienācēju.

— Viens tūkstotis mārciņu pārtikas.

— To jau es ar saku, bet tas jūsu zellis tur noliktavā saka — nē, par to varot saņemt tikai pieci simti.

— Viņš saka taisnību.

— Bet…

— Orderis izrakstīts tūkstoš mārciņām, bet noliktavā par tādu izsniedz tikai piecus simtus.

— Vai tas ir jūsu paraksts?

Džons Meltons atkal piebāza kvīti Džeikobam Velzam pie acīm.

— Jā.

— Ko tad jūs tagad domājat darīt?

— Dot jums piecus simtus. Ko jūs tagad domājat darīt?

— Neņemšu.

— Jauki. Tad jau vairāk nav par ko runāt.