Džeks Londons - Sniega meita

Vētras brāziens satvēra vieglo laiviņu un kā rieksta čaumalu šķērseniski aiznesa savas pārdesmit pēdas sānis. Odens šaltis pār malu cirtās baidarā un nemitīgi apšļāca viņus ar svilinošām lietus gāzmām, tā ka Frona tūdaļ ķērās pie smeļamā kausa.

— Cerams, ka mūs aiznesīs uz rietumu piekrasti, — puisis kliedza, airējot pasviezdamies uz priekšu. — Tad gan jūs būsiet ķibelē! — Viņš dusmīgi pavērās meitenei sejā.

— Nē, — viņa pārlaboja, — tad nepatikšanas būs mums abiem: vajadzēs pavadīt nakti bez telts, bez segām un bez uguns. Starp citu, mūs nemaz nenes uz rietumu krastu.

Viņa izkāpa uz slidenās klints un palīdzēja puisim iz­celt buraudekla baidaru un izliet no tās ūdeni. Abās pu­sēs slējās kailas, slapjas klinšu sienas. Nemitīgi gāzās zemē slapjš sniegs ar lietu, un caur to arvien pieaugošajā krēslā varēja samanīt dažas mantu glabātavas, no kurām strāvoja ūdens.

— Jums jāpasteidzas, — jauneklis aizrādīja, pateicies meitenei par palīdzību, un atkal iegrūda baidaru ūdenī. — No šejienes līdz Laimīgajai Apmetnei ir divas jūdzes pa grūtu ceļu. Ceļā nav neviena koka, tā ka steidzieties gan. Palieciet sveika!

Frona pastiepās un satvēra puiša roku.

— Jūs esat drosmīgs cilvēks, — viņa teica.

— Nu, diezin vai.

Viņš ar uzvijām atbildēja rokas spiedienam, un viņa skatiens pauda apbrīnu.

Laimīgajā Apmetnē, pie mežu līnijas vistālākās robe­žas, kāds ducis telšu sīksti turējās pie saviem mietiņiem. Pārguruši pēc grūtās dienas, Frona staigāja no vienas telts pie otras. Slapjās svārku krokas smagi kļāvās pie gurdajiem locekļiem, bet vējš viņu neganti raustīja uz visām pusēm. Reiz cauri audekla telts sienai viņa saklau­sīja kādu vīrieti lamājamies izmeklēti sulīgiem vārdiem un bija pārliecināta, ka tas ir Dels Bišops. Tomēr, palūrē- jusi iekšā, viņa pārliecinājās, ka maldījusies. Tā meitene, veltīgi meklēdama, klīda atkal tālāk, līdz sasniedza pēdējo telti apmetnes malā. Atraisījusi vienu aizklāja saiti, viņa paraudzījās teltī. Sprakšķošas sveces gaismā Frona ierau­dzīja vienu vienīgu vīrieti, kas, ceļos nometies, aizrautīgi pūta dūmojošas Jukonas novada krāsns kurtuvē.

Frona atraisīja arī leļākās saites un iegāja teltī. Vīrie­tis, nemanīdams ienācēju, vēl arvien pūta pavardā. Frona ieklepojās, un viņš pacēla pret meiteni dūmos apsarkušās

acis.

— Nu protams, — viņš diezgan nevērīgi noteica. — Aiz- sieniet aizklāju un tad iekārtojieties ērtāk! — Tad viņš atkal pievērsās savai apnicīgajai nodarbībai.

«Viesmīlīgs, to nevar noliegt,» Frona konstatēja, izpil­dīja, kas pavēlēts, un atgriezās pie pavarda.

Krāsniņai blakus gulēja klēpis pundureglīšu, žuburai­nas, slapjas un sacirstas kurtuvei piemērotā garumā. Frona šo eglīti labi pazina — tā līzdama, ložņādama un izlocīdamās sakņojas starp klintīm, izmantodama plāno sanesu irdnes slānīti, un atšķirībā no savām kokveida mā­sām reti kad paslien galvu augstāk par pēdu no zemes. Paraudzījusies siltumkrāsniņā, viņa redzēja to tukšu un tūdaļ piepildīja ar slapjo malku. Vīrietis piecēlās kājās un, klepodams aiz dūmiem, ko bija savilcis plaušās, atzi­nīgi pameta ar galvu.

Pēdīgi atguvis elpu, viņš noteica:

— Sēdēties un žāvējiet lindrakus! Es pagādāšu vaka­riņas.

Viņš uzlika kafijkatliņu uz plīts malējā riņķa, izlēja tajā ūdens atliekas no spaiņa un izgāja no telts atnest vēl ūdeni. Tiklīdz viņa mugura bija izzudusi skatienam, Frona iebāza roku savā mugursomā, un, kad vīrietis pēc neilga laiciņa atgriezās, viņš ieraudzīja, ka meitene ar sausiem svārkiem mugurā patlaban izžņauga slapjos. Kamēr viņš makšķerēja ārā no pārtikas kastes šķīvjus un galda pie­derumus, meitene izstiepa starp telts mietiem īsu auklas galiņu un uzkāra svārkus tur žāvēties. Šķīvji bija netīri, un vīrietis noliecies tos mazgāja, bet meiča, uzgriezusi tam muguru, veikli pārmainīja zeķes. Jau bērnībā viņa bija iegaumējusi, cik nepieciešams ceļā kārtīgi kopt kājas. Slapjās kurpes viņa novietoja uz malkas grēdiņas pa­varda aizmugurē, to vietā uzaudama indiāņu darinātus mīkstus, izrotātus mājas mokasīnus. Uguns krāsnī nu dega rūkdama, un viņa nosprieda, ka apakšveļa izžūs arī uz miesas.

Visu šo laiku netika izrunāts ne vārdiņš. Vīrietis ne tikvien klusēja, bet arī visus darbus darīja ar tik koncen­trētu iedziļināšanos, ka Fronai šķita — viņš pat nevēlas klausīties paskaidrojumus, ko viņa labprāt būtu izklāstī­jusi. Visa viņa izturēšanās modināja iespaidu, ka, pēc viņa domām, jaunai meitenei naktī un negaisā ierasties viņa pajumtē, lai izmantotu viņa viesmīlību, — tā ir pati parastākā parādība pasaulē. Savā ziņā Fronai tas patika; bet, tā kā viņa nespēja šo uzvedību izskaidrot, tā viņu satrauca. Frona nojauta, ka par pašsaprotamu patiesību te tiek uzskatīts kaut kas tāds, ko viņa nesaprot. Dažas reizes viņa jau apslapināja lūpas, lai ierunātos, bet vīrie­tis tik nepārprotami šķita ignorējam viņas klātbūtni, ka meitene nebilda ne vārda.

Ar cirvja palīdzību atvēris gaļas konservu kārbu, vīrietis uzcepa pusduci biezu šķiņķa šķēļu, nolika pannu pie ma­las un uzvārīja kafiju. Pārtikas kastē viņš sameklēja pusi aukstas, biezas, taukos ceptas pankūkas. Viņš to šaubīda­mies aplūkoja un pameta ašu skatienu uz meiteni, tad iz­svieda saglīzdējušo cepumu pa durvīm un no maisiņa izbēra uz vaskadrānas jūrnieku sausiņus. Sausiņi bija sa- birzuši sīkākās un lielākās drupatās, neskaitāmas reizes mirkuši lietū, līdz pārvērtušies par mīkstu, irdenu, netīri baltu biezputru.

— Tas ir viss, kas man būtu no maizes gājuma, — vīrietis noņurdēja. — Bet sēdēties vien klāt un ņemiet par labu, kā ir …

— Vienu mirklīti…

Un, pirms viņš paspēja ko iebilst, Frona jau bija pār­kaisījusi sausiņus pār taukumu un šķiņķi pannā. Tad viņa tur pielēja dažas krūzītes ūdens un, sparīgi maisīdama, uzlika pannu uz uguns. Kad maisījums dažas minūtes bija burbuļojis un čurkstējis, viņa sagrieza konservus šķēlītēs un piejauca klāt. Kad vēl bagātīgi tika uzkaisīti melnie pipari un sāls, no sacepuma sāka plūst kārdinoša smarža.

— Jāatzīst, ka varen labs paēdiens, — vīrietis teica, balansēdams šķīvi uz ceļgala un kāri notiesādams ce­pienu. — Kā jūs šo te īsti saucat?

— Gaļas sautējums, — viņa īsi atteica, un pēc tam mielasts turpinājās klusumā.

Frona ielēja vīrietim kafiju, visu laiku viņu vērīgi pē­tīdama. Viņa atzina, ka seja tam ne vien patīkama, bet arī vīrišķīgi stingra. Iekšēja stingrība, viņa pārlaboja, nevis ārēja. Zinātnieks, viņa domās papildināja, jo bija redzējusi daudzu zinātnes darbinieku acis un zināja, cik ilgi saglabājas izteiksme, ko rada petrolejas spuldzes gaismā ilgstoši pavadītas nakts stundas, un šī cilvēka acīm bija šāda izteiksme. Brūnas acis, viņa domās noslē­dza apskati, pie tam skaistas — kādam jau jābūt vīrieša acu skaistumam. Bet, uzlikdama tam uz šķīvja otru por­ciju gaļas sautējuma, viņa pārsteigta ieraudzīja, ka tas nemaz nav parastais brūnums — tās ir riekstu brūnumā. Viņa skaidri zināja, ka dienas gaismā, kad cilvēks možā garastāvoklī, tās izskatās pelēkas, pat zilpelēkas. Viņa to zināja tāpēc, ka viņas labākajai draudzenei — istabas biedrenei studentu mītnē bija tieši šāda-s acis.

Mati viņam bija kastaņu brūnumā, sveces gaismā tie vizinoja kā zelts, bet vieglais viļņojums tajos ļāva sa­prast, kālab līgani noslīgušas dzeltenbrūnās ūsas. Pārējā seja bija gludi skūta un atbilda vīrietiskas pievilcības pa­raugam. No sākuma viņai trūkums šajā sejā šķita maz­liet iedubušie vaigi, bet, acīm nomērījusi vīrieša samērīgo, stalto, muskuļaino stāvu ar velvētām krūtīm un platiem pleciem, meitene atskārta, ka šie dobumi viņai tieši patīk, jo tie taču nebija novājējuma sekas. Ķermeņa samēri lie­cināja pretējo — šie iedobumi nozīmēja, ka viņam nav pārēšanās netikuma. Garums piecas pēdas deviņas col­las — viņa aplēsa, ņemdama palīgā savu sporta nodarbību pieredzi, un vecums — kaut kur starp divdesmit pieciem un trīsdesmit, drīzāk gan tuvāk divdesmit pieciem gadiem.