Džeks Londons: KANAKU BANGOTNĒ

Stundu vēlāk nomākts un nemierpilns, atraidījis uzaici­nājumu piedalīties bridža četriniekā bibliotēkā un izbēdzis no dažām jaunām kundzītēm, viņš lēnām izgāja krāšņi sakuplojušā dārzā. Pārgājis pār mauriņu, viņš tā otrā malā nonāca pie naktsziedaiņa cereusa dzīvžoga. Ikvie­nam ziedam, kas uzplauka tikai pēc tumsas iestāšanās, lai novīstu, nokalstu un ietu bojā līdz ar rītausmu, šī bija vienīgā dzīves nakts. Lielie, dzeltenīgi baltie, lilijām līdzī­gie ziedi, stingri kā vasks, katrs pēdu caurmērā un pat vairāk, vilināja pie sevis kā baltas bākas tumsībā, pīe- strāvodami nakti ar savām pavedinošajām smaržām, un bija trauksmaini un skaisti sava īsā mūža lieliskumā.

Bet taka gar-dzīvžogu mudžēja no cilvēkiem — ik pa divi, vīrietis un sieviete —, tie bija izzagušies ārā deju starplaikā vai arī pastaigājās deju laikā, tērzēdami klu­sās, maigās balsīs un raudzīdamies ziedu mīlestības brī­numā. No lanai atvi]ņoja zēnu kora dziedātās mīlas dzies­mas «Hanalei» glāsainās melodijas. Lī Bārtons neskaidri atminējās — varbūt lasījis to kādā Mopasāna stāstā — abatu, kuru apsēdusi teorija, ka aiz visām lietām slēpjo­ties kāds dieva nolūks, un kurš pūlējies šādā veidā iz­skaidrot nakti, līdz galu galā atklājis, ka nakts esot lemta mīlestībai.

Ar skaudru smeldzi Bārtons izjuta, kāda vienprātība pilda šo nakti — gan ziedus, gan cilvēkus. Viņš ar līkumu devās atpakaļ uz māju pa līčloču taciņu, kas vijās pērtiķ­pākšu un algarobas koku mestajā ēnā. Tumsā, kur taka ar loku atkal izveda klajā vietā, pāri dažu pēdu platam laukumiņam viņš ieraudzīja divus cilvēkus, kas apskāvu­šies stāvēja uz citas tikpat apēnotas taciņas. Kaisli dre­bošā, klusinātā vīrieša balss bija skārusi Lī ausis vis­pirms, liekot arī acīm pavērsties turp, bet tai pašā mirklī, kad viņš paskatījās, balss pēkšņi apklusa, jo viņa klāt­būtne bija pamanīta, un tie abi sastinga, zaglīgi aizslē­pušies apskāvienā.

Viņš turpināja pastaigu, bet skumjas viņu māca, domā­jot, ka koku pakrēšja tumsībā risinās turpinājums tam, kas sācies zem atklātām debesīm, kādas blāvoja pār galvu staigātājiem gar naktsziedu žogu. Ai, viņš pazina šo ro­taļu, kurai jau kopš senlaikiem neviena ēna nav par tumšu, neviena zaglīga viltība par slepenu, lai svešu acīm aizsegtu mīlas brītiņu! Galu galā iznāk, ka cilvēki līdzinās puķēm, viņš prātoja. Lanai gaismas lokā nonācis, pirms no jauna devās dzīves nemierpilnajā mudžeklī, pie kura bija piederīgs, viņš apstājās, lai, gandrīz neko nere­dzot, paraudzītos asinssarkano hibiska ziedu kuplajā ko­šumā. Un pēkšņi visas viņa ciešanas, viss tikko vērotais — gan naktsziedu dzīvžogs, gar kuru cilvēki klaiņoja divatā, mīlas vārdus čukstēdami, gan mīlētāji, kas pazagšus slīga viens otra skaujās, — viss izkristalizējās dzīves simbolā, ko sludināja šis dienas zieds hibisks, kurā viņš pašlaik vērās tā dzīves dienas noslēgumā. Sis puķu krūms, kas rītausmā izraisa ziedus, baltus kā sniegs, lai tie kļūtu rožaini saules siltumā un nobriestu sarkanā kvēlē, kad iestājas tumsa, — tas viņam šķita kā cilvēka dzīves un ciešanu īss kopsavilkums.

Ko viņš vēl būtu varējis secināt, tas viņam tā arī palika nezināms, jo no aizmugures, no algarobas un pērtiķpākšu koku puses, atskanēja Idas nepārprotami gaišie un jautrie smiekli. Viņš nepaskatījās turp, pārāk baidīdamies no tā, ko katrā ziņā ieraudzītu, bet, gandrīz vai klupdams, bēg­šus uzskrēja pa kāpnēm uz lanai. Kaut gan jau iepriekš zināja, ko redzēs, kad viņš tomēr pagrieza galvu un ieraudzīja savu sievu un Sonniju — to pašu pāri, ko pir­mīt manīja slapstāmies tumsā, — viņam pēkšņi sāka reibt galva, viņš palika stāvam, ar roku balstīdamies pret ko­lonnu, neizteiksmīgā smaidā savilkto seju pievērsis dzie- dātājzēnu pulciņam, kuru nemitīgais piedziedājums «Honi kaiia wiki-wiki» juteklības pilnajai naktij piešķīra vēl juteklīgāku pulsējumu.

Nākamajā mirklī viņš jau bija apslapējis lūpas ar mēli, apvaldījis seju un ķermeni un jokodams tērzēja ar misis Inčkīpu. Tomēr kavēties viņš šeit nedrīkstēja, citādi būtu sadūries ar tiem abiem, kurus jau dzirdēja kāpjam pa tre­pēm sev aiz muguras.

— Jūtos tā, it kā nupat būtu šķērsojis Lielo Slāpju tuk­snesi, — viņš teica mājasmātei, — un mani nespēj glābt nekas cits kā vien glāze viskija.

Viņa pieļāvīgi pasmaidīja un pameta ar galvu uz smē­ķētāju latiai pusi, kur tad arī, dejām beidzoties, viņu va­rēja atrast ar vecajiem vīriem pārrunājam cukurrūpniecī­bas stāvokli.

Kādas sešas mašīnas posās braukt uz Vaikiki, un Lī uzdevums bija aizvest mājās Leslijus un Bernstonus, tomēr viņam izdevās pamanīt, ka Ida sēž Sonnija mašīnā pie stūres līdzās Sonnijam. Tālab arī viņa bija nokjuvusi mājās pirmā un jau sukāja matus, kad vīrs ienāca. Pirms gulētiešanas viņi atvadījās kā parasti — vismaz ārēji, kaut gan Lī kļuva gluži kokains, piespiezdamies izturēties dabiski, kad atminējās, kura cilvēka lūpas bija skārušas Idas muti nupat pirms viņa.

«Vai sieviete tiešām ir pilnīgi nemorāls radījums, kā to iztēlo vācu pesimisti?» Lī jautāja pats sev, nemierīgi svai­dīdamies naktslampiņas gaismā, jo nespēja ne aizmigt, ne lasīt. Pēc stundas viņš bija ārā no gultas un pie sava zājti skapīša. Piecus graudiņus opija viņš ieņēma uzreiz. Stundu vēlāk, savu domu un bezmiega nakts izredžu iebiedēts, norija vēl vienu graudiņu. 3o zāju devu viņš atkārtoja ik pēc stundas vēl divas reizes.. Tomēr opijs iedarbojās tik gausi, ka ausa jau rīts, kad viņš beidzot aizvēra acis..

Septiņos viņš jau bija atkal nomodā — ar izžuvušu muti, juzdamies truls un miegains, tomēr nespēja iesnaus­ties ilgāk kā tikai uz dažām minūtēm. Viņš atmeta cerību uz miegu, paēda gultā brokastis un nodziļinājās rīta laik­rakstos un žurnālos. Tomēr narkotikas ietekme neizgaisa, ēzdams un lasīdams viņš šad tad uz mirklīti aizsnaudās. Tas pats turpinājās, arī mazgājoties zem dušas un ģērbjo­ties, un, kaut gan naktī zāles viņam bija sniegušas maz aizmirstības, viņš jutās pateicīgs par šo miegaino letar- ģiju, ar kādu tās apbalvoja viņu rīta cēlienā.

Tajā laikā; kad piecēlās sieva, mierīga kā arvien, un ienāca pie viņa ar šķelmīgu smaidu, tik pievilcīga savā rīta tērpā, Lī nervu sistēmu galīgi pārvarēja opija radītā neprāta aušība. Kad Ida skaidri un gaiši bija likusi sa­prast, ka viņai nav nekā, ko tam atzīties, sekojot viņu sen­senai vajsirdības norunai, Lī sāka izdomāt savus opija melus. Vaicāts, kā gulējis, viņš atbildēja:

— Nejēdzīgi. Divreiz mani uzrāva no miega krampji kājā. Tie mani tā biedēja, ka gandrīz vairs nedrīkstēju iemigt. Tie tomēr neatkārtojās, kaut gan kājas man tagad deg kā ugunīs.

— Tev jau arī pērn bija krampji, — viņa atgādināja.

— Varbūt tie man izvērtīsies par gadskārtēju lēkmi. — Viņš pasmīnēja. — Tie jau paši nav tik stipri, bet šaus­mīgi ir aiz krampjiem uztrūkties no miega. Nu tie vairs neatkārtosies līdz naktij, ja vispār atkārtosies, bet šai starplaikā es jūtos kā sadauzīts.

Tās pašas dienas pēcpusdienā Lī un Ida Bārtoni atkal ar savu slaveno lēcienu ienira Airētāju kluba liedaga sēklē un vienmērīgiem vēzieniem peldēja tālāk garām lek­šanas tornim uz plašajiem ūdeņiem aiz kanaku bangotnes. Jūra bija tik rāma, ka pēc pāris stundām, kad tie apgrie­zās un laiski sāka peldēt uz krastu caur kanaku bangotni, tā viņiem piederēja vieniem pašiem. Plīstošie viļņi nebija diezgan lieli, lai vilinātu uz vizināšanos, un pat pēdējie bangu braucēji un airētāji apnikumā bija devušies uz krastu. Lī pēkšņi apsviedās uz muguras.