Džeks Londons: KANAKU BANGOTNĒ

— Kas ir? — uzsauca Ida, kas atradās pēdas divdesmit nostāk.

— Mana kāja… krampji, — viņš mierīgi atbildēja, kaut gan vārdi spraucās caur sāpēs sakostiem zobiem.

Opijs vēl visu laiku darīja viņu miegainu, un viņš ne­maz neuzbudinājās. Lī vēroja sievu peldam tuvāk ar tik noteiktiem un nesatrauktiem vēcieniem, ka negribot apbrī­noja viņas pašsavaldīfru, lai gan tai pašā laikā šaubas urdīja viņu ar domu: tas droši vien tāpēc, ka Ida tik maz raizējas par viņu vai, pareizāk sakot, toties jo vairāk par Grandisonu.

— Kurā kājā? — viņa vaicāja, nolaizdama kājas dzi­ļumā un turēdamās stāvus ūdenī viņam līdzās.

— Kreisajā .., vai! Nu ir abās!

Viņš pievilka ceļus sev klāt, it kā nevilšus izslēja galvu un krūtis virs ūdens un tūdaļ nozuda skatienam zem uz­plūduša plīseņa ar tikko manāmu putu vainagu. Jau pēc īsa brītiņa — dažām sekundēm — viņš sprauslādams iznira un atkal izstiepās uz muguras.

Lī gandrīz vai pasmīnēja, kaut gan pamanījās smīnu sašķobīt sāpju vaibstā, jo viņa iztēlotie krampji nu bija kļuvuši īsti. Vismaz vienā kājā tie vilka, un muskuļi sā­pīgi raustījās.

— Labajā rauj visnegantāk, — viņš murmināja, kamēr sieva mēģināja satvert rokās sāpīgo vietu, lai izmasētu to. — Bet labāk būtu, ja tu turētos tālāk. Man jau agrāk ir bijuši krampji, un es zinu, ka esmu spējīgs kampt pēc tevis, ja sāpes kļūs skaudrākas.

Viņa pat neklausījās un uzspieda rokas cieti savilkta* jiem muskuļiem, sākdama tos berzēt, spaidīt un knaibīt.

— Lūdzu, — viņš izdvesa, zobus švirkstinādams. — Tev jāturas tālāk. Ļauj man tikai te pagulēt… es palocīšu potīti un kāju pirkstu locītavas pretējā virzienā, tad tas pāries. Esmu jau darījis to agrāk un zinu, kā rīkoties.

Ida atlaidās no Lī, tomēr palika tam cieši līdzās un ar vieglām kustībām turējās ūdenī stāvus, nenolaizdama acis no vīra sejas, lai varētu spriest, kā sekmējas viņa paša ārstniecības mēģinājumi. Bet Lī Bārtons tīšuprāt staipīja locītavas un savilka muskuļus tādā virzienā, lai palieli­nātu krampjus. Savā iepriekšējā gada cīniņā ar šo likstu viņš bija iemācījies, pat gultā gulēdams un lasīdams, at­slābināt un izlocīt pēkšņu krampju sagrābtos muskuļus tik veikli, ka lēkme nemaz netraucēja viņam lasīšanu. Bet tagad viņš darīja to pašu otrādi, pastiprinādams kram­pjus, un, sev par prieku, panāca to, ka krampji pārsviedās arī uz labās kājas lielu.'Viņš baiļi iekliedzās un, šķietami zaudējis pašsavaldīšanos, mēģināja apsēsties, un tad viņu pārskaloja nākamais vilnis.

Lī iznira virspusē un sprauslādams plakaniski atgula uz ūdens, un tūdaļ viņa savilkto lielu satvēra abu īdas mazo rociņu spēcīgie pirksti.

— Būs labi, — viņa teica, dedzīgi masēdama. — Šādi krampji nekad nemēdz vilkties ilgi.

— Nemaz nezināju, ka tas var būt tik neganti, — Lī kunkstēja. — Ja tikai nekāptu augstāk! Tāda bezpalīdzī­bas sajūta.

Pēkšņā lēkmē viņš sagrāba Idu aiz pleciem, lūkodams it kā izrāpties no ūdens gar viņas augumu, kā to dara slī­cējs, kas mēģina izrāpties pa airi, un parāva viņu sev apakšā. Cīniņā zem ūdens, pirms Lī paļāva Idai izrauties no ciešā tvēriena, viņas gumijas peldcepurīte bija nomu-/ kusi, matadatas izbirušas, tā ka viņa uzšāvās virspusē, rīstīdamās pēc elpas, pa pusei akla, jo samirkušās matu šķipsnas aizklāja acis. Bez tam viņš bija pārliecināts, ka licis tai sarīties krietni daudz ūdens.

— Turies tālāk! — viņš brīdināja, tēlotā izmisumā ķe­purodamies virs līmeņa.

Bet Idas pirksti jau atkal bija dziļi iespiedušies sāpju savilktajā liela muskulī, un viņš nespēja novērot sievā ne baiļu ēnas.

— Kāpj augstāk, — viņš iestenējās caur sakostiem zo­biem, un vārdi izklausījās kā neapzinīgs vaids.

Viņš visā garumā sasprindzināja labo kāju it kā jaunā lēkmē, lai faktiski nelielie krampji sāpētu stiprāk, bet augšstilba muskuļus izspīlēja tik cietus, it kā arī tos rautu krampji.

Opijs vēl darbojās Lī smadzenēs, tā ka viņš varēja tēlot savu lomu visā nežēlībā un vienlaikus spēja arī novērtēt un atzīt savaldību un gribasspēku, kas izpaudās Idas iz­mocītajā sejā, un nāves bailes viņas acīs — visu, kas aiz šīm bailēm slēpās, redzēja Idas acis un saskatīja tajās vēl ko vairāk no viņas gara drosmes, cildenajām domām un apņēmības.

Vēl vairāk — viņa neteica vis tādus lētus atteikšanās vārdus kā: «Es gribu mirt kopā ar tevi.» Gluži otrādi — Lī klusībā apbrīnota, Ida pavisam mierīgi sacīja:

— Atslābini ķermeni! Iegremdējies ūdenī tā, ka lūpas vien paliek ārā. Es balstīšu tavu galvu. Krampjiem taču jābūt savai robežai. Uz sauszemes neviens cilvēks vēl nav nomiris no krampjiem. Tātad arī ūdenī labs peldētājs no krampjiem nomirt nevar. Tie sasniegs kulmināciju un tad sāks pāriet. Mēs abi esam labi peldētāji un aukstasi­nīgi… , .

Viņš neganti saverkšķīja seju un tīšuprāt nospieda sievu zem ūdens. Bet, kad abi atkal parādījās virspusē, Ida, visu laiku turēdamās viņam līdzās un balstīdama viņa galvu, peldēja stāvus ūdenī un teica:

— Atbrīvo muskuļus! Neuztraucies! Es turēšu tavu galvu uz augšu. Pacieties! Jāpārdzīvo vien ir. Nelūko pre­toties! Topi pavisam slābs — atslābini pat domas, un tad atslābs arī ķermenis. Ļaujies! Atceries, kā tu mācīji mani ļauties zemūdens strāvai!

Tik rāmai bangotnei neparasti prāvs plīsenis pacēlās virs viņiem, un atkal Lī centās rāpties augšup gar Idas stāvu, līdz abi nogrima tieši tai brīdī, kad viļņa galotne pārsvērās un gāzās lejup.

— Piedod! — viņš murdēja caur sāpēs sakostiem zo­biem, kad abi atkal spēja vilkt elpu. — Un pamet mani! — viņš runāja grūdieniem, ar sāpju atstarpēm starp teiku­miem. — Nav nekādas vajadzības, ka mēs abi noslīkstam. Ar mani ir galā. Kuru katru mirkli krampji var pārsviesties uz vēderu, un tad es novilkšu arī tevi lejā un nespēšu vairs palaist vaļā. Lūdzu, lūdzu, mīļā, turies tālāk! Pie­tiek, ja nobeidzas viens. Tev vēl ir daudz, kam dzīvot.

Viņa palūkojās vīrā ar tik dziju pārmetumu, ka pat pē­dējā nāves baiļu ēna bija izgaisusi no viņas acīm. Bija tā, it kā viņa būtu teikusi, un pat vēl vairāk, nekā ja tie­šām būtu teikusi: «Man nav neviena cita, kam dzīvot, kā vien tu.»

Tātad Sonnijs tai nenozīmēja tik daudz kā viņš, Lī! — Bārtonā uzšalca līksma atskārta. Bet viņš atminējās sievu Sonnija skaujās zem pērtiķpākšu kokiem un nolēma tur­pināt savu nežēlīgo spēli. Pie tam arī opija ietekme, kas vēl arvien negaisa, rosināja viņā šo nežēlību. Ja nu reiz esi uzsācis šo baigo pārbaudi, skubināja magoņu sula, tad lai tā arī būtu pārbaude uz dzīvību un nāvi!

Viņš sarāvās čokurā un nogrima, atkal iznira un likās neprātīgi pūlamies izstiepties peldu stāvoklī. Bet viņa ne­atrāvās tālāk nost no vīra.

— Tas ir par daudz! — Lī stenēja gandrīz kliegšus. — Es vairs nespēju peldēt. Man jānoslīkst. Tu nevari mani izglābt. Turies nost un glābies pati!

Bet Ida palika pie viņa, visiem spēkiem cenzdamās pa­sargāt viņa muti no sālsūdens, un teica: