Džeks Londons - KANAKU BANGOTNĒ

— Viss būs labi. Būs labi. Patlaban ir visļaunākais brī­dis. Pacieties nu vēl kādu minūti, un tad jau kļūs vieglāk.

Viņš spalgi iekliedzās, savilkās kamolā, sakampa Idu un norāva ūdenī sev līdzi. Viņš gandrīz noslīcināja sievu no visas tiesas, tik dabiski viņš izspēlēja pats savu slīk­šanu. Bet viņa ne uz mirkli nezaudēja galvu, ne arī pade­vās bailēm no nāves, kas šķita tik baigi nenovēršama. Ikreiz, kad bija dabūjusi izbāzt galvu no ūdens, viņa cen­tās atbalstīt vīru, aizelsusies dvesdama tam saraustītus uzmundrinājuma vārdus:

— Atlaidies… Atlaidies.,. Atslābsti! Pavisam atslā­binies .., Tūdaļ… tagad „.. būs jau garām … pats ļau­nākais. Nekas, ka stipri sāp,,, tas pāries… Nu jau tev vieglāk … vai ne?

Un tad viņš atkal rāva to lejā, savā ļaundarībā kļū­dams ikreiz negantāks; viņš tai lika sarīties pintēm sāls­ūdens, droši zinādams, ka tas nemaz nav tik pārāk kai­tīgi. Reizumis uz īsu brītiņu viņi iznira, lai kādu sekundi atelstos saules spožumā virs līmeņa, un tad jau atkal bija zem ūdens, kur Lī Idu norāva, kamēr krēpjainie plīseņi valstīja un svaidīja abus.

Ida gan kārpījās pretī un rāvās ārā no viņa grābie- niem, tomēr tajos brīžos, kad Lī to palaida vaļā, tā pat nemēģināja peldēt projām, kaut arī spēki zuda un apziņa miglojās, bet arvien tā atkal atgriezās pie viņa, lai lūkotu glābt. Kad nu, pēc viņa domām, reiz bija diezgan, pat vēl vairāk nekā diezgan, viņš sametās rāmāks, atlaida sievu brīvā un izstiepās virs līmeņa.

— A-a-ah, — viņš gari un gandrīz ar baudu nopūtās, tad ierunājās, ik pa brīdim ievilkdams elpu: — Nu jau sāk pāriet. Jūtos tikpat kā debesīs. Manu mīlulīt, es esmu pieblīvēts ar ūdeni, tomēr jau tas vien, ka nav vairs šo šausmīgo mocību, liek man pašlaik izbaudīt vistīrāko svēt­laimi.

Viņa mēģināja dvest kaut ko pretī, bet nespēja.

— Nu jau man ir labi, — viņš tai apgalvoja. — Atlai- dīsimies un atpūtīsimies! Izstiepies tu pati arī, kamēr atgūsti elpu!

Un kādu pusstundu, gulēdami līdzās uz muguras, viņi šūpojās pa brīnum rāmo kanaku bangotni. Ida Bārtona pirmā likās atpūtusies, jo pirmā ierunājās.

— Un kā nu tu jūties, mans vīrs? — viņa vaicāja.

— Es jūtos, it kā man būtu pārbraucis pāri ceļa vel­tnis, — viņš atteica. — Un tu, manu nabaga mīlulīt?

— Es jūtu, ka. esmu Jaimīgākā sieviete pasaulē. Esmu tik laimīga, ka varētu vai raudāt, bet pārāk laimīga, lai darītu pat to. Vienu brīdi es biju šausmīgās bailēs par tevi. Man likās, ka nupat tu man būsi pagalam.

Lī Bārtona sirds salēcās. Pat ne vārdiņa, ka pati taču varēja būt pagalam. Šī tātad bija mīlestība, tik tiešām īstā mīlestība, patiesi pārbaudīta, — tā lielā mīlestība, kas aizmirst pati sevi mīļotā dēj.

— Un es esmu vislepnākais vīrs pasaulē, — viņš tai sacīja, — jo mana sieva ir viskrietnākā sieviete pasaulē.

— Nu, krietna! — viņa turējās pretī, — Es tevi mīlu. Nemaz nezināju, cik ļoti, cik patiesi tevi mīlu, līdz man draudēja briesmas, ka varu tevi zaudēt. Bet nu peldēsim uz krastu! Es gribu, lai tu būtu tikai pie manis vienas pa­šas un lai tavas rokas turētu mani apskautu, kamēr es tev pastāstu visu, kas tu man esi un paliksi vienmēr.

Vēl pusstundu sparīgi un vienmērīgi peldējuši viņi izkāpa krastā un pa cietajam, mitrajām smiltīm soļoja augšup starp cilvēkiem, kas laiski valstījās smiltīs un cepinājās saulē.

— Ko jūs abi tur darījāties? — kāds no Airētāju kluba kapteiņiem ievaicājās. — Slīcinājāt viens otru?

— Slīcinājām, — Ida Bārtona atbildēja pasmaidīdama.

— Mēs jau, zināt, esam visos ciematos pazīstami rīkļu rāvēji, — Lī Bārtons apliecināja. ,

Un vakarā, visus tā vakara ielūgumus atteikuši, viņi abi sēdēja lielā atzveltnes krēslā, cieši apskāvušies.

— Sonnijs rīt ap pusdienas laiku aizbrauc, — viņa pie­zīmēja starp citu, gluži nepiemēroti sarunas tematam. — Viņš dodas uz Malaju piekrasti pārbaudīt, kas tur īsti paveikts ar viņa lietaskoku un kaučuka sabiedrību.

— Pirmo reizi dzirdu, ka viņš taisās mūs atstāt, — Lī tomēr iepratās pateikt, kaut gan bija ļoti pārsteigts.

— Es jau arī biju pirmā, kas to dzirdēja, — viņa pie­metināja. — Viņš man tikai vakar vakarā to pateica.

— Tur deju vakarā?

Viņa palocīja galvu. .

— Diezgan negaidīti, vai ne tā?

— Ļoti negaidīti. — Ida izraisījās no vīra skaujām un apsēdās taisni. — Un es tev gribu pastāstīt par Sonniju» l.idz šim man nekad nav bijis pret tevi īsta noslēpuma. Es arī nebiju domājusi tev to kādreiz stāstīt. Bet šodien tur kanaku bangotnē es sapratu, ka starp mums, ja tik­sim cauri sveikā, kaut kas palicis neizrunāts.

Viņa apklusa, un Lī, pa pusei nojauzdams, kas nu nāks, nemaz nelūkoja viņai palīdzēt, tikai apņēma viņas roku ar savējām un viegli paspieda.

— Sonnijs ir zināmā mērā zaudējis.zaudējis galvu manis dēļ, — viņa stomījās. — Protams, to jau tu pats būsi pamanījis. Un… un vakar vakarā viņš gribēja, lai es bēgot kopā ar viņu. Bet tā vēl nemaz nav mana grēk­sūdze ..,

Lī Bārtons vēl arvien gaidīja.

— Mana grēksūdze, — viņa turpināja, — ir tā, ka es itin nemaz nedusmojos uz viņu, biju tikai noskumusi un bēdīga. Mana grēksūdze ir tā, ka arī es mazlietiņu, nu, nedaudz vairāk kā mazlietiņu biju zaudējusi galvu. Tālab es ari vakar vakarā biju pret viņu tik mīlīga un laipna. Es jau neesmu muļķe. Es zināju, ka tas viņu ierosmina. Un… ai, es taču zinu, ka esmu tikai vāja sieviete, pilna ar iedomību… es vēl lepojos, ka tāds cilvēks zaudējis sajēgu manis dēļ — manas sīkās personībiņas dēļ. Es pati viņu uzmundrināju. Man nav ar ko aizbildināties. Vakar vakarā nekas tāds nebūtu noticis, ja es pati viņu neuzmundrinājusi. Un es, nevis viņš, esmu īstā vaininiece, ka viņš vakar man to prasīja. Es viņam teicu — nē, tas nav iespējams; tu jau pats saproti, kālab, nemaz man nav jāstāsta par to. Es izturējos pret viņu ar mātes maigumu, nudien kā māte. Un es atļāvu viņam mani apskaut, es pieglaudos viņam un pirmo reizi, jo tai jau bija jābūt uz mūžu pēdējai reizei, ļāvu sevi noskūpstīt, jā, pat atbildēju uz šo skūpstu. Tu … es zinu, ka tu sapratīsi… Tā bija viņa atsacīšanās. Un es nemaz nemīlēju Sonniju. Nemīlu viņu. Esmu mīlējusi tikai tevi, vienīgi tevi visu šo laiku.

Ida gaidīja un, juzdama, ka vīra roka pieglauž viņas plecus un apņem viduci, padevīgi noslīga Lī skāvienā.

— Tu mani pamocīji krietni vien, — viņš ieteicās, —es jau sāku baidīties, ka man vajadzēs tevi zaudēt. Un… — Viņš aprāvās acīm redzamā mulsumā, tad saņēmās un izteica savu domu: — Nu jā, tu taču zini, ka tu man esi vienīgā sieviete. Ar to arī viss ir pateikts.

Viņa neveikliem pirkstiem izvilka sērkociņu kārbiņu tam no kabatas un uzdedza sērkociņu, lai vīrs varētu aiz­kūpināt jau sen izdzisušo cigāru.

— Nu jā, — -viņš tēica, kad dūmu mutulīši vijās tiem apkārt, — tā pazīdams tevi, kā vienīgi es tevi pazīstu, pie tam visu tevi pilnībā, varu tikai teikt, ka man žēl Sonnija tā dēļ, kas viņam gājis secen… man viņa ļoti žēl, bet pats tālab esmu ļoti laimīgs. Un… vēl kas: pēc pieciem gadiem es tev kaut ko pastāstīšu, kaut ko ērmīgu, kaut ko līdz smieklīgumam ērmīgu — tikai par sevi pašu un par to, kāds muļķis es biju kļuvis tevis dēļ. Pēc pieciem gadiem. Vai laika sprīdis norunāts?