Džeks Londons: KANAKU BANGOTNĒ

Kadu pecpusdienu, atgriezdamies no lielas sausā doka celtnes apskates Pirlharborā, Lī Bārtons trenca mašīnu ātrāk, nekā pieļauts, lai vēl paspētu pārģērbties uz pus» dienām, un pabrauca garām Sonnija automobilim; vienī­gais pasažieris, ko Sonnijs veda mājās, bija Ida. Kādu citu vakaru nedēļu vēlāk, kuras laikā Lī ne reizes nebija spēlējis kārtis, viņš ap pulksten vienpadsmitiem pārnāca mājās no brieža maltītes Universitātes klubā, un mirklīti vēlāk pārradās arī Ida no poi dzīrēm un deju vakara Alstonā. Bet mājās to pārveda Sonnijs. Viņi ieminējās, ka vispirms esot aizveduši majoru Frenklinu ar sievu uz Fortšafteru otrā pilsētas malā un vairākas jūdzes projām no krasta.

Lī Bārtons visumā bija humāns cilvēks un, būdams hu­māns cilvēks, nespēja izturēties pret Sonniju citādi kā vien ļoti draudzīgi, tomēr klusībā viņš neganti cieta. Pat Idai nenāca prātā, ka viņš cieš; un viņa ar smaidiem vaigā turpināja savas jautrās, bezrūpīgās gaitas, līdz sirds dziļumiem paļaudamās pati uz sevi, kaut gan viņu mazliet mulsināja pavairotais kokteiļu skaits, kurus vīrs mēdza izdzert pirms pusdienām.

No malas vērojot, varēja likties, ka Idai, kā parasti, rūp gandrīz viss, kas skar vīru; tomēr tagad tai vairs nebija dalības ne Lī neizpaustajās ciešanās, ne arī viņa iekšējās grāmatvedības garajās līdzteku ailēs, kuras viņa smadze­nēs mirkli no mirkļa — dienu un nakti — uzrādīja reģis­trēto faktu kopsummu. Vienā ailē tika atzīmētas Idas neapšaubāmi labprātīgās parastā maiguma un rūpju izpausmes pret viņu, daudzās reizes, kad tā centusies viņu iepriecināt, lūgusi padomus un arī klausījuši tiem. Otrā ailē, kurā nemitīgi nāca klāt arvien jauni ieraksti, atra­dās visi Idas izteicieni un izrīcības, ko Lī nespēja klasi­ficēt citādi kā vien par aizdomīgiem. Vai tie bija tādi, kādi rādījās? Jeb vai tie — apzināti vai nejauši — sa­stāvēja no divām daļām? Trešā aile, garākā no visām, lielākoties saturēja cilvēka sirds vērtējumu rezultātus, un to pildīja atzīmes, kas tieši vai netieši attiecās uz Idu un Sonniju Grandisonu. Ne jau ar nodomu Lī Bārtons kār­toja šo grāmatvedību. Viņš vienkārši citādi nevarēja. Viņš labprāt būtu izvairījies no tās. Bet viņa lietišķi vingrinā­tajā prātā šīs ienākošo faktu atzīmes pašas no sevis, vi­ņam nemaz to nevēloties, automātiski sagrupējās atbil­stošajās ailēs.

Savā samocītajā iztēlē ikvienu ikdienišķu sīkumu skatī­dams palielinātu, pie tam lielāko tiesu pats juzdams šo patvaļīgo palielinājumu, Lī, glābiņu meklēdams, reiz bija iegriezies pie Makilveina, kuram kādreiz izdarījis ievēro* jamu pakalpojumu. Makilveins bija detektīvu biroja vadī* tājs.

— Vai Sonnijs Grandisons ir sieviešu mednieks? — Bārtons bija vaicājis. Makilveins nebija atbildējis neko. — Tātad viņš ir sieviešu mednieks, — Bārtons deklarējis. Un detektīvu kantora vadītājs ari šoreiz netika teicis ne vārda.

Pēc kāda laika Lī Bārtons aši pārlasīja arī rakstveidā saņemto ziņojumu, pirms iznīcināja to, it kā ar dinamītu pielādētu. Visumā kopsavilkums jau neiznāca slikts, tie­šām — ne tik slikts, tomēr arī ne pārāk labs desmit gadu laikā pēc Sonnija sievas nāves. Tā bijusi laulība aiz mī­lestības, gandrīz vai slavena Honolulu sabiedrībā, jo viņi abi mīlējuši viens otru kā bez prāta ne tikvien pirms, bet arī pēc kāzām un līdz pat sievas traģiskajai nāvei, kad viņas zirgs līdz ar jātnieci no Nahiku takas nogāzies tūk­stoš pēdu dziļā aizā. Un ilgu laiku pēc tam, kā Makilveins liecināja, Grandisons neesot interesējies par sievietēm. Ja arī kas noticis, uz ārpusi viss arvien bijis augstākā mērā pieklājīgi. Ne miņas no tenkām vai kāda skandāla; un visa sabiedrība atzinusi, ka viņš ir vīrietis, kas spēj mī­lēt tikai vienu sievieti un nekad vairs neapprecēsies. Tās dažas sīkās dēciņas, ko Makilveins bija atzīmējis, pēc viņa apgalvojuma, esot tādas, par kurām Sonnijam Gran- disonam ne sapnī nenākot prātā, ka tās zināmas vēl kādai dzīvai dvēselei bez abiem līdzdalībniekiem.

Bārtons, steigšus un gandrīz kaunīgi pārlaidis acis dažādajiem uzvārdiem un notikumiem, jutās pārsteigts, kad beidzot nodeva šo dokumentu liesmām. 5ā vai tā — Sonnijs arvien bija izturējies ārkārtīgi diskrēti. Raudzī­damies pelnos, Bārtons prātoja, cik daudz no viņa paša agrāko laiku dzīves, kamēr vēl nebija precējies, atrodas vecā Makilveina glabāšanā. Nākamā brīdī Bārtons at­skārta, ka ir nosarcis — pats pie sevis, pats par sevi. Ja Makilveins tik daudz zināja par sabiedrībā ievērojamu personu privāto dzīvi, vai tad viņš pats, Idas vīrs, viņas aizstāvis un sargs, nebija iesējis Makilveina smadzenēs aizdomu dīgli pret Idu?

— Nu, vai nav kas uz sirds? — Lī tovakar ievaicājās Idai, stāvēdams ar sievas apmetni rokā, kamēr viņa vēl šo to sakārtoja pie tērpa.

Tas bija viņu sensenās un ļoti veiksmīgās vienošanās garā par pilnīgu atklātību vienam pret otru, un, gaidī­dams atbildi, Lī taisni pabrīnījās, kālab gan tik ilgi kavē­jies viņai tā pavaicāt.

— Nē. — Viņa pasmaidīja. — Nekā sevišķa.«« Vēlāk kādreiz … varbūt…

Viņa bija aizņemta ar sava attēla aplūkošanu spogulī, gan uzputinādama mazliet pūdera uz deguna, gan atkal nopurinādama to.

— Tu jau zini manu paražu, LT, — viņa pēc brītiņa pie­metināja. — Man vajag laika, lai apkopotu visu pēc sava prāta… ja vispār ir kas ko apkopot; bet, kad esmu to izdarījusi, tu taču arvien dabū to zināt. Un bieži vien es redzu, ka tur galu galā nekā arī nav, un tā tu paliec paglābts no tiem niekiem.

Ida pastiepa rokas, lai vīrs varētu aplikt viņai apmetni ap pleciem, — savas drosmīgās, mazās rokas, kas bija tik prasmīgas un tēraudainas cīniņā ar plīstošajiem viļņiem, un tomēr tik pilnīgi sievišķīgas rokas, apaļīgas, siltas un baltas, tik jaukas, cik jaukas vien sievietes rokas spēj būt, ar spraigiem muskuļiem, gan slēptiem zem maiga noapa- ļojuma un zīdaini gludas ādas, tomēr spējīgiem atsperīgi savilkties, ja vien viņa to vēlējās.

Viņš domīgi aplūkoja sievu, izjuzdams sāpīgu smeldzi un jūsmīgu cieņu, jo tā viņam šķita tik vāra, tik trausla kā porcelāns, tā ka stiprāks vīrietis varētu salauzt viņu vienas rokas skāvienā.

— Jāpasteidzas! — Ida izsaucās, kad vīrs vēl kavējās, kārtodams vieglo apmetni pār viņas tērpa plīvuraino krāš­ņumu. — Citādi nokavēsim. Un, ja augšā, Nūanu pārejā, būs lietusgāze, tad vajadzēs pacelt automobiļa jumtu — un mēs nepaspēsim uz otro deju.

Kad Ida jau gāja tam pa priekšu pāri istabai uz dur­vīm, Lī klusībā apņēmās pavērot, ar ko gan viņa dejos šo otro deju, bet tai pašā laikā tā acis tīksminājās ap sievas gaitu, ko tik bieži pie sevis bija apzīmējis par viņas gara lepnuma un miesas lepnuma izpaudumu.

— Vai tev nesāk likties, ka pametu tevi novārtā, pārāk aizraudamies ar pokeru? — viņš atkal uzsāka savu ap­linku pārbaudi.

— Apžēlojies, nepavisam! Tu taču zini, ka tu man tieši patīc, kad esi nodevies savām kāršu orģijām. Tās tevi spirdzina. Un tad tu topi daudz piemīlīgāks, it kā cienīgāks. Patiešām — nu jau gadi pagājuši, kopš tu neesi palicis nomodā ilgāk par vieniem naktī.

Nūanu augstienē lietus nelija, un skaidrajā, pasātu no* slaucītajā debess augstē bija saskatāma ikviena zvaig­znīte. Kad Inčkīpu mājās pienāca otrā deja, Lī Bārtons ievēroja, ka sieva to dejo ar Grandisonu, — tas pats par sevi gan nebija nekas neparasts, tomēr nekavējoties at« rada savu vietu Bārtona iekšējās grāmatvedības ailēs.