Džeks Londons - KANAKU BANGOTNĒ

— Jā, kā tad, — misis Patersona pievienojās. — Aiz enerģijas pārpilnības viņa, šķiet, visu laiku turas uz pirkstgaliem un nemitīgi ceļas arvien augstāk,

Stenlijs Patersons brīdi apsvēra.

— Tā vien būs, — viņš izlēma. — Viņa tiešām ir ne­liela auguma. Bez kurpēm mērījot, es dotu tai piecas pē­das divas collas. Un svars, manuprāt, nebūs lielāks par simt desmit vai simt astoņām mārciņām — nu, visaug­stākais, simt piecpadsmit.

— Nekādā ziņā viņa nesver simt desmit, — sieva pār­liecināti paziņoja.

— Un, ja viņa būs apģērbusies, vēl pievienojot šo izne­sību (ko veido viņas dzīvīgums un gribasspēks), varu derēt, neviens viņu nesauks par maza auguma sievieti.

— Es zinu gan šo tipu. — Sieva pameta ar galvu. — Satiec tādu kaut kur cilvēkos, un tev rodas sajūta, ka viņa, ja arī nav izteikti gara sieviete, tomēr sniedzas krietni pāri vidusmēram. Un tālāk — vecums?

— Šai ziņā nu tev vairāk sapratnes, — viņš at- vairījās.

— Viņai var būt divdesmit pieci, var būt arī trīsdes­mit astoņi,,.

Bet Stenlijs Patersons pavisam nepieklājīgā veidā bija piemirsis klausīties.

— Ne jau tikai viņas kājas vien, — tas sajūsmināts iz­saucās. — Visa viņa! Nu paskaties uz šo glezni veidoto

rokas dilbu! Un cik lieliskā lokā tas pāriet uz plecu. Un bicepss! Tas taču ir dzīvs. Saderu, ka viņa spēj to sa­vilkt ietekmīgā muskuļu kamolā ..,

Neviena sieviete — un vismazāk tāda kā Ida Bārtona — nevarēja palikt neziņā par efektu, kādu viņas parādīšanās izraisījusi gar visu Vaikiki liedagu. Tomēr Ida nebija tik sīki iedomīga, lai justos aplaimota, gluži otrādi — tas viņu kaitināja.

— Tīrās kaķenes! — Ida Bārtona smiedamās teica vī­ram. — Un padomā vien, ka es taču šepat esmu dzi­musi — gandrīz pirms trešdaļas gadsimta! Bet toreiz sie­vietes vēl nebija tik nejaukas. Varbūt tāpēc, ka toreiz te vēl nebraukāja neviens tūrists. Ak dieniņ, Lī, es taču mā­cījos peldēt tieši šeit, šinī pludmalē pret Airētāju klubu. Brīvdienās, tāpat sestdienās un svētdienās mēs abi ar tētiņu mēdzām braukt uz šejieni un ierīkojām tādu kā ap­metni stiebru būdā, kas atradās tieši tajā vietā, kur tagad Airētāju kluba dāmas izsniedz tēju. Un simtkāji no būdas jumta krita mums virsū, kad gulējām, un visi mēs ēdām poi un opihi, un jēlas aku (zivju suga), un gandrīz neko nevilkām mugurā, kad gājām peldēties vai tinteszivis ķert, un uz pilsētu nemaz nebija kārtīga ceļa. Atceros vēl lielo lietusgāžu periodus, tad ceļš bija tā pārplūdis, ka mums vajadzēja braukt prom ar laivām un tad pāri rifam iebraukt pilsētā caur Honolulu ostu.

— Atminos gan, — Lī Bārtons atsaucās, — tas ir bijis tieši tajā laikā, kad es, tāds pusaudzis vēl, ierados šeit kādas nedēļas padzīvot — mēs toreiz klaidojām apkārt. Es droši vien tai laikā būšu saticis tevi šeit pludmalē —- tu, jādomā, biji viens no tiem bērneļiem, kas te šaudījās pa ūdeni kā zivteles. Apžēlojies, visas sievietes šeit to­reiz jāja, sēdēdamas šķērsām seglos, un vēl ilgs laiks pa­gāja, pirms pārējā sieviešu pasaule bija pāraugusi šo aiz­spriedumu par nekautrību un arī atrada par iespējamu sēdēt zirgā jāteniski. Es pats tolaik šajā piekrastē mā­cījos peldēt. Iespējams, ka mēs abi tajos pašos viļņos esam mēģinājuši vizināties uz bangām vai arī es varbūt kādreiz iešļācu tev mutē riekšavu ūdens, par ko tu at­maksāji, parādīdama man mēli…

Lī Bārtonu iztraucēja labi dzirdams sašutuma elsiens, ko izdvesa kāds vecmeitīgs sievišķis, turpat netālu sau* {odamies un neveikli šļaucīdamies pa smiltīm peldkostīmā, kas bija līdz riebīgumam neglīts, un viņš ievēroja, ka sieva nevilšus gandrīz manāmi saslienas.

— Es tikai pasmaidu, man tas patīk, — viņš teica. — Tas tavus mazos, drosmīgos pleciņus saceļ vēl drosmi- gāk. Varbūt tas dara tevi mazliet kautrīgu, bet tai pašā laikā arī muļķīgi pašpārliecinātu.

Jo, redzat, jau iepriekš varu darīt zināmu, ka Lī Bār- tons bija pārcilvēks, bet Ida Bārtona — pārcilvēciska sie­viete, vismaz viņi bija personības, ko šādi mēdz apzīmēt zaļknābji grāmatu recenzenti, gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma plānā galdiņa urbēji un sholastiski bālasinīgi kritiķi, kuri, raudzīdamies pāri savas pliekanās dzīvītes vienmuļībai, nav spējīgi saskatīt nevienu lielisku cilvēk­bērnu, ja tas pārsniedz viņu apvārsni. Šie pliekanie ļau­tiņi, mirušās pagājības atbalsis, kas paši sevi uzbāzīgi izraudzījuši par mantijas šlepes nesējiem tagadnei un nā­kotnei, šie citu vietā dzīvojošie surogātu baudītāji, kas nespēj izjust tiešamību, līdzīgi einuhiem, apgalvo — tālab ka viņu pašu būtība, viņu vide un viņu miesas slābā iekai- rināmība ir tikai pelēcīgi viduvēja, — ka neviens vīrietis, neviena sieviete nespējot pacelties pāri pelēcīgai vidu­vējībai.

Tā kā viņos pašos lieliskuma nav, viņi noliedz lielis­kumu visā cilvēcē; būdami pārāk bailulīgi aušībām un tra­kulībām, viņi turas pie ieskata, ka aušības un tra­kulības jau sensenis izbeigušās, pats vēlākais — vismaz viduslaikos; tā -kā viņi paši līpinās līdzīgi sīkām svecī­tēm, viņu vārgās acis apžilbst un kļūst aklas citu dvēseļu ugunsgrēku liesmojumā, kas atblāzmo viņu debesīs. Spēka viņiem nav vairāk kā pigmejiem, tālab citos viņi nespēj aptvert spēku, kas lielāks nekā pašiem. Senās dienās esot dzīvojuši milži, tomēr viņu sapelējušās grāmatas viņiem stāsta, ka milži sen jau izzuduši un no tiem atlikuši vie­nīgi kauli. Kas nekad nav redzējis kalnus, tam kalni arī neeksistē.

Paši mitinādamies sava mūžam omulīgā pīļu dīķa dū­ņās, tie apgalvo, ka neviena būtne ar spožu skatienu un starojošu ārieni nav iespējama ārpus pasaku grāmatām, veciem nostāstiem un seniem ticējumiem. Nekad viņi nav redzējuši zvaigznes, tālab noliedz tās. Nekad viņi nav skatījuši spožos ceļus un mirstīgos, kas soļo pa tiem, tā­lab viņi pieņem, ka nav ne šādu spožu ceļu, ne arī stariem vainagotu mirstīgo, kas staigā šos spožos ceļus. Uzskatī­dami savu acu sīkos redzoklīšus par visuma centru, viņi visumu spēj iedomāties tikai savos jēdzienos, un pēc sa-, vām kārnajām personībiņām viņi gatavo nožēlojamus mērkokus, ar kuriem mērīt starojošās dvēselos, sacīdami: «Tik lielas ir visas dvēseles un ne vairāk; nav iespējams, ka pastāvētu diženākas dvēseles nekā mums, un mūsu dievi gan zina, ka mēs esam diženi veidoti.»

Tomēr visi vai gandrīz visi liedagā piedeva Idai Bār- tonai kā viņas peldkostīmu, tā arī ķermeņa formas, kad viņa ielēca ūdenī. Plaukstas pieskāriens vīra plecam, uzlū­gums un izaicinājums viņas smaidošajā sejā, un abi tie kā viens paskrēja kādus sešus soļus un kā viens no­lēca no valgi blīvajām krastmalas smiltīm, ķermeņiem gaisā aprakstot lēzenu loku, pirms tie skāra ūdeni.

Vaikiki piekrastē ir divas bangotnes: lielā, krēpjainā vīriešu bangotnē, kas rēc tālu viņpus lēkšanas torņa, uri mazāka, mīlīgāka — wahine jeb sieviešu bangotnē, kuras viļņi plīst pie paša krasta. Šeit vēl ir ļoti sekls, te var brist simtiem un atkal simtiem pēdu, līdz sasniedz dzi­ļumu. Tomēr, ja ārējā bangotnē viļņo spēcīgi, arī wahine bangotnē var plīst trīs četru pēdu augstumā, tā ka pašā piekrastē cietā smilšu pamatne var atrasties gan trīs pē­das, gan arī trīs collas zem virsējo putu jūkļa. Nirt no krasta šajos viļņos, uzlidojot gaisā pēc strauja ieskrējiena, lidojumā pagriežoties tā, lai kājas atrastos augšā, un tādā veidā ieslīdēt ūdenī ar galvu pa priekšu — tur vajag lie­liski pazīt viļņus un prast noteikt to bangojumu atstarpes, kā arī nepieciešama trenēta ķermeņa veiklība, lai mestos šādā nepastāvīgā dziļumā, šķeļot ūdeni ar skaistu un bez­bailīgu lēcienu uz galvas, pie tam nonirstot vienlaikus jā­manās pielāgoties piekrastes seklumam.