Džeks Londons - Karaļa sieva

Meilmuts Kids zināja, un viņam bija labs acumērs, tāpēc viņš uzlika cepuri, uzvilka dūraiņus un devās lejup pa nokalni apciemot misis Epingvelu, kuras vīrs Klouvs Epingvels, viens no augstakajiern valdības ieceltajiem ierēdņiem, bija plaši pazīstams sabiedrība. Kids kādu vakaru ballē pie gubernatora bija ievērojis, cik misis Eping- vclai maza, slaida pēdiņa. Un, tā kā viņš zināja, ka šī dāma ir tikpat gudra, cik skaista, nebija grūti palūgt viņu izdarīt mazu pakalpojumu.

Pēc Meilmuta Kida atgriešanās Magdalēna uz brīdi nozuda dibenistaba. Kad viņa atkal parādījās, Prinss bija galīgi pārsteigts.

— Pie Jupitera! — viņš nosēcās. — Kas t' to būtu domājis! Sitā mazā raganiņa! Ak kungs, mana masa …

— … ir angļu meitene, — Meilmuts Kids viņu pārtrauca, — ar anglietes kāju. Šī meiča nāk no cilts ar mazām kājām. Mokasīni tikai mazliet paplašinājuši viņas pēdas, bet viņa nav tās izkropļojusi, bērnība skriedama līdzās suņu pajūgam.

Taču šis izskaidrojums nepavisam nemazināja Prinsa apbrīnu. Haringtons, kā jau praktisks vīrs, noraudzīdamies uz nevainojami veidoto kāju un potīti, domās atkārtoja nekrietno rēķinu: «Viena šautene, viena sega, divdesmit pudeles viskija.»

Magdalēna bija karaļa sieva — karaļa, ar kura dzelteno bagātību pietiktu, lai apģērbtu dučiem visekstravagantāko modesdāmu; un tomēr visā mūžā viņas kājas nebija pazinušas cita apava kā mokasīnus no sarkanas, miecētas aļņādas. Sākumā viņa pat ar izbailēm noskatījās uz niecīgajām balta zīda kurpītēm, bet drīz vien apjauta apbrīnu, kas mirdzēja viņas draugu skatienos, jo viņi bija vīrieši. Magdalēnas seja notvīka aiz lepnuma. Uz mirkli viņa jutās kā apreibusi no savas sievišķīgas pievilcības, jo vēl dziļākā sašutumā nekā iepriekš nomurmināja: «Un viena šautene — salauzta!»

Tā treniņš turpinājās. Katru dienu Meilmuts Kids veda jauno sievieti garās pastaigās, lai uzlabotu viņas stāju un saīsinātu garo soli. Nebija gandrīz ko baidīties, ka viņu kāds varētu pazīt, jo Kels Galbreits un pārējie veterāni bija ka vientuļi bērni mežā starp neskaitāmajiem svešiniekiem, kas pārplūdinājuši šo zemi. Bez tam ziemeļu salam ir asi zobi, un maigādainās dienvidu sievietes, lai pasargatu vaigus no sala kodīgajiem glāstiem, bija pasākušas valkāt audekla maskas. Ar aizsegtām sejām un vāverādu parkās ieslēptiem augumiem — tādā izskatā māte ar meitu, ceļā satikušās, paietu viena otrai garām kā svešinieces.

Apmācībā strauji virzījās uz priekšu. No sākuma tā bija progresējusi gausi, bet vēlāk iestājās pēkšņs lūzums. Tas sākās tajā vakarā, kad Magdalēna, uzlaikojusi baltās zīda kurpītes, it kā atklāja pati savu vērtību. Tajā brīdī Magdalēnā blakus dabiskajai pašcieņai pamodās viņas atkritēju tēvu lepnums. Līdz tam viņa bija uzskatījusi sevi par svešu asiņu sievieti no zemāka dzimuma, tikai aiz sava kunga labvēlības izpirktu. Vīrs Magdalēnai bija šķitis dievs, kas pacēlis viņu — necienīgo — līdz saviem dievišķajiem augstumiem. Bet nekad viņa neizlaida no prāta — pat pēc tam ne, kad bija piedzimis mazais Kels, — ka nepieder pie sava vīra cilts ļaudīm. Tā kā vīrs bija dievs, tad viņa cilts sievietes — dieves. Viņa varēja sevi tikai pretstatīt šīm sievietēm, bet nostāties tām līdzās viņai nebija nācis ne prātā. Pilnīgi iespējams, ka ierastība modina niecinājumu. Lai nu būtu kā būdams, bet pēdīgi viņa bija izpratusi šos baltos dēku meklētājus un tos pienācīgi novērtējusi. Tiesa, viņas tumšais prāts nespēja apzināti analizēt, tomēr viņai piemita sievietes skatiena asums un skaidrība šādos jautājumos. Tajā vakarā, kad uzvilka baltās kurpītes, viņa bija aptvērusi savu triju draugu klajo, atklāto apbrīnu; un tas viņu pirmo reizi uzvedināja uz domām — salīdzināt. Runa gan bija tikai par pēdu un potīti, bet… bet pats par sevi saprotams, ka salīdzināšana nevarēja apstāties pie šā viena objekta. Viņa vērtēja pati sevi no balto cilvēku viedokļa, un viņas balto māsu dievišķīgums sagrīļojās. Galu galā arī tās bija tikai sievietes, un kālab gan Magdalēna lai nepaceltos tikpat augstu kā viņas? Sajās mācībās Magdalēna atklāja, kā viņai vēl trūkst, bet līdz ar savu nepilnību apziņu radās arī spēks. Un viņa centās tik dedzīgi, ka viņas trīs skolotāji bieži nosēdēja līdz vēlai naktij, brīnīdamies par sievietes mūžseno noslēpumu.

Tuvojās Pateicības diena [8]. sad un tad betlzs no Stjū- artas krastiem atsūtīja kādu ziņu par mazā Kela labklājību. Drīz viņiem vajadzēja atgriezties. Reizi pa reizei kāds nejaušs garāmgājējs, izdzirdis deju mūziku un kāju ritmisko dunoņu, iegriezās Meilmuta Kida būdā, bet arvien atrada tikai Haringtonu dūšīgi čīgājam un abus pārējos vīrus sitam ar kājām takti vai arī pilnā kaklā strīdamies par kādu sarežģītu dejas soli. Magdalēnu neviens nekad netika ieraudzījis, jo viņa arvien steigšus bija iemukuši dibenistabā.

Kādu vakaru viņus apciemoja Kels Galbreits. Todien bija saņemtas patīkamas vēstis no Stjūartas krastiem, un Magdalēna pārspēja pati sevi — ne tikai gaitā, iznesība un graciozitātē, bet arī tīri sievišķīgā koķetērijā. Vīrieši ļāva vaļu spožām atjautām, bet viņa dzirkstīgi cirta tiem pretī; šā brīža panākumu un pati savas varas skurbā jaukuma aizrauta, viņa gan luncinājās ap tiem, gan uzbruka ar dzēlīgām asprātībām, gan šķelmīgi uzsmaidīja, gan augstprātīgi aizgriezās — un visu to darīja pārsteidzoši piemīlīgi. Un vīrieši gluži instinktīvi un neviļus nolieca galvu ne jau viņas skaistuma, viņas prāta un atjautības priekšā, bet gan ļaudamies tai neizdibināmajai sievišķībai, kam vīrietis gan pakļaujas, bet ko nespēj vārdā nosaukt. Visa telpa līgoja jūsmīgā reibumā, kad Magdalēna ar Prinsu virpuļoja šā vakara pēdējā dejā. Ilaring- tons izvilināja no savas vijoles gluži neiedomājamas pasāžas, kamēr Meilmuts Kids, sajūsmā aizrāvies, bija paķēris slotu un grieza ar to vistrakākās piruetes pats uz savu roku.

5ajā mirklī durvis nodrebēja no smaga klaudziena, un ar ašu skatienu viņi pārliecinājās, ka durvju aizšaujamais ceļas uz augšu. Taču līdzīgas situācijas viņi jau bija piedzīvojuši. Haringtonam nesarnisējās neviena nots. Magdalēna pa laikus atvērtajam durvīm izšāvās dibenistaba. Slota acumirklī pazuda zem lažas, un, kad Kels Galbreits ar Luiju Savoju iebāza galvas durvju spraugā, Meilmuts Kids ar Prinsu saķērušies joņoja pa istabu straujā skotu dejā.

Indiāņu sievietes nav radušas no liela satraukuma krist ģībonī, bet Magdalēna šoreiz bija tik tuvu nesamaņai kā vēl nekad savā mūžā. Kādu stundu viņa notupēja uz grīdas, klausīdamās vīriešu balsu dunoņā, kas pieauga un atslaba kā tāls pērkons. Ka mīļas atbalsis no bērnu dienu melodijām katra viņas vīra balss intonācija, katra īpatnā pieskaņa spiedās viņas dvēselē, lika sirdij trīsēt un ceļiem ļimt, līdz pēdīgi viņa pusnesamaņā atslīga pret durvīm. Labi vien bija, ka viņa neko nespēja ne saskatīt, ne saklausīt, kad vīrs sāka atvadīties.

— Kad tad tu taisies atpakaļ uz Sērklsitiju? — Meilmuts Kids nevainīgi iejautājās.

— Neesmu nemaz padomājis, — Kels Galbreits atteica. — Laikam jau ne agrāk kā pēc ledus iziešanas.

— Bet Magdalēna?

Jautājumu izdzirdis, viņš pietvīka un uz mirkli nodūra acis. Ja Meilmuts Kids tik labi nepazītu cilvēku dzimumu, viņš būtu Kelu Galbreitu nicinājis šā skatiena dēļ. Bet cilvēku pazīšana vērsa viņa riebumu pret tām sievām un meitām, kas bija atnākušas šai zemē un, neapmierinādamās ar to vien, ka nobīdīja malā šās zemes sievietes, vēl ierosīja nelāgas domas vīriešu galvās un mudināja viņus uz kaunpilnu rīcību.