Džeks Londons - Makoja pēcnācējs

Kad Makojs pacēla vienu kāju un paberzēja apsvilušo pēdu gar bikšu staru, kapteiņa palīgs ņirdzīgi iesmējās.

— Elles priekštelpa, — viņš teica. — Pati elle ir jums tieši zem kājām.

— Karsts gan, — nevilšus izsaucās Makojs, slaucīdams seju ar raibu kabatas drānu.

— Te ir Mangareva, — sacīja kapteinis, noliecies pār galdu un rādīdams uz melnu blaiskumu kartes baltā tuksneša vidū. — Bet te, starp abām, ir vēl viena sala. Kāpēc mēs nevarētu braukt uz turieni?

Makojs pat nepaskatījās uz karti.

— Tā ir Pusmēness sala, — viņš atbildēja. — Tā ir neapdzīvota un paceļas tikai divas vai trīs pēdas virs jūras līmeņa. Lagūna ir, bet tajā netiek iekšā. Nē, Manga- reva ir tuvākā no jums piemērotām vietām.

— Ja Mangareva, tad Mangareva, — sacīja kapteinis Devenports, neļaudams palīgam iebilst. — Sasauciet komandu kuģa pakaļgalā, misters Konig!

Matroži paklausīja un gurdi šļūca pa klāju, ar drausmīgu piepūli vilkdami kājas. No kambīzes paklausīties iznāca koks, viņam blakus nostājās junga.

Kad kapteinis Devenports bija paskaidrojis, kāda ir situācija, un paziņojis savu nodomu braukt uz Mangarevu, sākās kurnēšana. No vispārējās aizsmakušo balsu murdoņas izlauzās pa neskaidram niknam kliedzienam, te vienā, te otrā vietā atskanēja skaļi lāsti. Brīdi visus pārējos trokšņus pārskanēja kāda koknejieša griezīgā balss:

— Kaut jūs izčibētu! Piecpadsmit dienas sabūt ellē, un tagad jūs grib, lai mēs brauc diezin kur ar šito peldošo elli!

Kapteinim neizdevās savaldīt ļaudis, tikai lēnprātīgā Makoja dēļ viņi aprāvās un nomierinājās; murdoņa un lāsti noklusa, un beidzot visa komanda, izņemot divus trīs matrožus, kas satraukti vērās kapteinī, ar ilgpilniem skatieniem mēmi lūkojās uz Pitkernas zaļajām virsotnēm un kraujajām piekrastes klintīm.

Liegi kā pavasara vēsma nošalca Makoja balss:

— Kaptein, man lik^s — matroži teica, ka viņi ciešot badu.

— Jā, tā tas ir. Pēdējās divās dienās es pats esmu apēdis vienu sausiņu un gabaliņu laša. Mums jākar zobi vadzī. Redzat, kad mēs atklājām, ka graudi deg, mēs tūlīt aizdrīvējām lūkas, lai noslāpētu uguni. Un tad noskaidrojās, ka kambīzē palicis maz ēdamā. Bet bija jau par vēlu. Raut vaļā lūkas mēs neuzdrošinājāmies. Ciešot badu? Es ciešu badu ne mazāk par viņiem.

Kapteinis no jauna ņēmās pierunāt vīrus, un no jauna sākās kurnēšana un atskanēja lāsti, sejas raustījās zvēriskās dusmās. Pūpes galā kapteinim aiz muguras nostājās viņa otrais un trešais palīgs. Viņu sejas pauda nogurumu un vienaldzību; likās, ka viņus visvairāk nomāc šis komandas dumpis. Kapteinis Devenports jautājoši palūkojās vecākajā palīgā, bet tas nevarīgi paraustīja plecus.

— Redzat, — kapteinis uzrunāja Makoju, — jūs nevarat piespiest matrožus atstāt šo salu un ar degošu kuģi doties jūrā. Tas viņiem vairāk nekā divas nedēļas bijis peldošs zārks. Viņi ir nopūlējušies un izbadējušies, un viņiem ir diezgan. Mēs kulsimies uz Pitkernu.

Taču vējš bija vājš, «Pireneju» dibens aplipis ar gliemežvākiem, un šoneris nespēja pārvarēt spēcīgo rietumu straumi. Otrās stundas beigās tas bija aiznests trīs jūdzes atpakaļ. Matroži rāvās vaiga sviedros, it kā viņu pašu spēks varētu palīdzēt šonerim pretoties naidīgajai stihijai. Un tomēr «Pirenejus» gan ar kreiso, gan ar labo bortu neatturami nesa uz rietumiem. Kapteinis nemierīgi staigāja šurpu turpu un paretam apstājās, skatīdamies uz gaisā plīvojošajiem dūmu mākulīšiem un meklēdams šķirbas, pa kurām tie spraucās laukā. Galdnieks nepārtraukti meklēja tādas vietas, bet atradis cieši jo cieši aizdrīvēja ciet.

— Nu, ko jūs teiksiet? — beidzot kapteinis jautāja Makojam, kas ar bērnišķu ziņkāri vēroja galdnieku.

Makojs paskatījās uz krastu, kas izzuda sabiezējošajā dūmakā.

— Manuprāt, labāk būtu braukt uz Mangarevu. Vējš kļūs stiprāks, un rītvakar jūs būsiet galā.

— Bet ja nu uguns izlaužas ārā? Tas var notikt kuru katru brīdi.

— Turiet laivas gatavībā. Ja arī izcelsies ugunsgrēks, tas pats vējš aiznesīs jūsu laivas uz Mangarevu.

Kapteinis Devenports brīdi pārlika, un tad Makojs izdzirdēja jautājumu, ko viņš nebūtu gribējis dzirdēt, bet kuru visu laiku bija gaidījis.

— Man nav Mangarevas kartes. Uz lielās kartes ir tikai tāds plankumiņš. Es neatradīšu ieeju lagūnā. Vai jūs nebrauktu līdzi un neparādītu man ceļu?

Makoja miers palika nesatricināts.

— Jā, kaptein, — viņš atbildēja tikpat rāmi, kā būtu atbildējis, saņemot ielūgumu pusdienās. — Es braukšu jums līdzi uz Mangarevu.

Komanda atkal tika sasaukta šonera pakaļgalā, un kapteinis, stāvēdams pūpē, uzrunāja vīrus:

— Mēs esam darījuši visu iespējamo, bet jūs redzat, ka netiekam salai klāt. Mūs nes prom straume ar ātrumu divi mezgli. Šis džentlmenis ir viņa augstība Makojs, Pitkernas salas galvenais tiesnesis un gubernators. Viņš brauks mums līdzi uz Mangarevu. Tātad mūsu stāvoklis nav tik bīstams. Viņš nebūtu piedāvājies braukt līdzi, ja baidītos zaudēt dzīvību. Lai cik liels būtu risks, ja jau viņš no laba prāta uzkāpa uz šonera un ir gatavs riskēt, mums jādara tas pats. Nu, ko jūs teiksiet par Mangarevu?

Šoreiz murdoņu nedzirdēja. Makoja klātbūtne, pārliecībā un miers, kas šķita izstarojam no šā cilvēka, bija iedarbojušies. Matroži pusbalsī aprunājās. Apspriede nevilkās ilgi. īstenībā matroži bija vienprātīgi, un paziņot savu lēmumu viņi uzdeva koknejietim. Savas un savu biedru varonības apziņas pārņemts, runasvīrs, acīm liesmojot, iesaucās:

— Zvēru pie dieva! Ja viņš brauks, arī mēs brauks!

Matroži nomurmināja, ka piekrīt, un izklīda.

— Acumirkli, kaptein, — teica Makojs, kad kuģa saimnieks gribēja dot pavēli vecākajam palīgam. — Vispirms man jāizbrauc malā.

Misters Konigs sastinga kā zibens ķerts un skatījās uz Makoju kā uz prātā jukušu.

— Jāizbrauc malā! — iesaucās kapteinis. — Kas jums tur meklējams? Kamēr jūs ar savu pirogu tiksiet līdz salai, paies trīs stundas.

Makojs ar aci noteica attālumu un piekrītoši pamāja ar galvu.

— Jā, patlaban ir seši. Agrāk par deviņiem es līdz krastam netikšu. Ļaudis sapulcēsies ne ātrāk kā desmitos. Tā kā naktī vējš kļūs stiprāks, jūs varēsiet pacelt buras un rīt no rīta mazā gaismiņā uzņemt mani.

— Veselā saprāta vārdā, — eksplodēja kapteinis, — kam jums jāpulcē ļaudis? Vai tad jūs neapjēdzat, ka man zem kājām deg kuģis?

Makojs bija rāms kā jūra vasaras dienā, un pārējo sašutums neatstāja uz tās virsmas ne vissīkākos vilnīšus.

— Jā, kaptein, — viņš dūdoja, — es saprotu, ka jūsu kuģis deg. Tāpēc es braucu jums līdzi uz Mangarevu. Bet man ir jādabū atļauja braukt jums līdzi. Tāda ir mūsu paraža. Tikai sevišķi svarīgos gadījumos gubernators atstāj salu. Tad uz spēles tiek liktas iedzīvotāju intereses, un viņiem ir tiesības vai nu piekrist aizbraukšanai, vai arī atteikt viņam. Bet es zinu, ka viņi piekritīs.

— Vai esat pārliecināts?

— Pilnīgi.

— Bet, ja esat pārliecināts, kāpēc pūlēties, lai dabūtu šo atļauju? Padomājiet, cik daudz laika mēs zaudējam — veselu nakti!

— Tāda ir mūsu paraža, — Makojs nesatricināmā mierā atbildēja. — Turklāt es esmu gubernators un man jānodod rīkojumi, kas darāms salā manas prombūtnes laikā.

— Bet līdz Mangarevai ir tikai divdesmit četras stundas, ko braukt, — kapteinis iebilda. — Pat ja atpakaļceļā jums vajadzēs iet pret vēju un tas prasīs sešreiz vairāk laika, jūs būsiet mājās nedējas beigās.