Džeks Londons: Makoja pēcnācējs

Makojs labsirdīgi pasmaidīja.

— Reti kāds kuģis iegriežas Pitkernā, un, ja arī iegriežas, tad tikai tie, kas nāk no Sanfrancisko vai brauc apkārt Hornas ragam. Es būtu laimīgs, ja tiktu atpakaļ pēc pusgada. Var gadīties, ka esmu prom veselu gadu, bet var gadīties, ka man jābrauc uz Sanfrancisko, lai sameklētu kuģi, kas mani atvestu atpakaļ. Mans tēvs kādreiz atstāja Pitkernu uz trim mēnešiem, bet pagāja divi gadi, kamēr viņš tika atpakaļ. Bez tam jums trūkst pārtikas. Ja jums būs jāpārsēžas laivās un piedevām vēl pasliktināsies laiks, paies dienas, iekams jūs tiksiet līdz sauszemei. Es atvedīšu divas pirogas ar pārtiku. Žāvēti banāni būs vislabākie. Līdzko vējš kļūs stiprāks, uzņemiet gaitu. Jo tuvāk salai jūs piebrauksiet, jo smagākas es piekraušu savas pirogas. Uz redzēšanos!

Viņš pasniedza kapteinim roku. Devenports paspieda to un brīdi paturēja savējā. Likās, ka viņš pieķēries pie tās kā slīkstošais pie glābšanas riņķa.

— Kā es varu zināt, vai jūs rīt atgriezīsieties? — viņš jautāja.

— Tur jau ir tas suns aprakts! — iesaucās viņa palīgs. — Kā mēs varam zināt, vai viņš to visu nav izdomājis, lai glābtu pats savu ādu?

Makojs neatbildēja. Viņš paskatījās uz tiem maigi un laipni, un abiem likās, ka viņi saņem daļu šā cilvēka milzīgās dvēseles pārliecības.

Kapteinis atbrīvoja viņa roku, un, pārlaidis pēdējo glāstošo skatienu šonera komandai, Makojs pārrāpās pāri treliņiem un nokāpa pirogā.

Vējš pieņēmās, un «Pirenejiem», par spīti ar gliemežvākiem apaugušajam dibenam, izdevās par vairākām jūdzēm attālināties no rietumu straumēm. Rītausmā, kad līdz Pitkernai bija atlikušas trīs jūdzes, kapteinis Deven- ports ieraudzīja tuvojamies divas pirogas. Atkal Makojs uzrāpās uz borta un pāri treliņiem nolēca uz karstā klāja. Pēc tam augšā uzdeva sausās lapās ietītas žāvētu banānu ķīpas.

— Tagad, kaptein, — sacīja Makojs, — laižam pilnās burās! Es taču neesmu jūrnieks, — viņš pēc dažām minūtēm paskaidroja, stāvēdams kuģa pakaļgalā blakus kapteinim, kas aplēsa «Pireneju» ātrumu, ļaudams skatienam slīdēt no debesīm līdz ūdenim. — Jums jāaizvada šoneris līdz Mangarevai, bet, kad būs sasniegta zeme, es ievadīšu to lagūnā. Cik mezglu, pēc jūsu domām, tas veic?

— Vienpadsmit, — atbildēja kapteinis, uzmezdams pēdējo skatienu šonera saceltajiem viļņiem.

— Vienpadsmit… Ja tas saglabās šo ātrumu, mēs ieraudzīsim Mangarevu rīt no rīta starp astoņiem un deviņiem. Es pievedīšu šoneri pie krasta ap desmitiem, vēlākais, ap vienpadsmitiem. Un tad jūsu likstas būs cauri.

Makojs runāja ar tādu pārliecības spēku, ka kapteinim likās, it kā svētlaimīgais brīdis jau būtu klāt. Stingdams bailēs, viņš divas nedēļas bija vadījis degošo kuģi un tagad juta, ka ilgi vairs nespēs izturēt.

Stipra vēja brāzma iesita kapteinim Devenportam pa muguru un iesvilpās ausīs. Viņš aplēsa tā spēku un aši palūkojās pār bortu.

— Vējš nepārtraukti pieņemas, — viņš paziņoja. — Večuks pašlaik spiež gandrīz visus divpadsmit. Ja vējš ne- nostās, mēs sasniegsim Mangarevu līdz rītam.

Visu dienu «Pireneji» ar degošo kravu vagoja putās sakulto okeānu. Iestājoties naktij, pacēla bombramburu un bramburu, un šoneris traucās tālāk tumsā, atstājot aiz sevis rēcam milzīgus baltām krēpēm rotātus viļņus. Sis ceļavējš darīja savu, un komandas noskaņojums acīm redzami uzlabojās. Otrās sardzes laikā kāds bezrūpīgs matrozis pat uzvilka dziesmu, un, kad nosita astoņas glases, dziedāja jau visa komanda.

Kapteinis Devenports bija saklājis sev guļvietu uz kajītes jumta.

— Esmu aizmirsis, kas ir miegs, — viņš paskaidroja Makojam. — Man vairs galīgi nav spēka. Bet celiet mani augšā, tiklīdz uzskatāt, ka tas ir nepieciešams.

Trijos naktī kapteini uzmodināja viegls pieskāriens pie rokas. Viņš ātri piecēlās sēdus un atspiedās ar muguru pret gaismas lūku, vēl nebūdams atguvies no smagā miega. Vējš takelāžā dziedāja savu kareivīgo dziesmu, un satracinātais okeāns svaidīja «Pirenejus». Šoneris smēla ūdeni vispirms ar vienu, pēc tam ar otru bortu, vidusklājs biežāk bija nekā nebija zem ūdens. Makojs kaut ko kliedza, bet kapteinis nevarēja sadzirdēt. Viņš saķēra Makoju aiz pleca un pievilka sev klāt tā, ka viņa auss atradās pie Makoja lūpām.

— Pulkstenis ir trīs, — viņš saklausīja Makoja balsi, kas joprojām skanēja kā baloža dūdošana, taču dīvaini klusināti, it kā nāktu kaut kur no tālienes. — Mēs esam nobraukuši divsimt piecdesmit jūdzes. Tieši priekšā jūdzes trīsdesmit no šejienes ir Pusmēness sala. Uz tās nav bāku. Ja mēs drāzīsimies tā kā patlaban, mēs uzskriesim tai virsū un pazudināsim kā sevi, tā šoneri.

— Jūs domājat, ka jāliekas dreifā?

— Ja, līdz rītausmai. Tas mūs aizkavēs tikai četras stundas.

Un «Pireneji» ar savu uguns kravu nolikās dreifā, cīnīdamies ar vētru un saņemdami trakojošā okeāna triecienus. Šoneris bija liesmu apņemta čaumala, pie kuras, riskēdami ar dzīvību, kā mazi puteklīši turējās cilvēki, pēdējiem spēkiem palīdzēdami kuģim šajā cīņā.

— Nevar saprast, kur radās tāda vētra, — Makojs teica kapteinim, kad viņi bija nonākuši kajītes aizvēja pusē. — Pēc visiem likumiem šajā gadalaikā te nevajadzētu būt nekādai vētrai. Ar laiku vispār notiek kaut kas nelāgs. Pasāti ir rimušies, un tagad zēvelē pavisam no citas puses. — Viņš pameta ar roku tumsā, it kā viņa skatiens sniegtos simtiem jūdžu tālu. — Tas drāžas uz rietumiem. Kaut kur notiek kaut kas briesmīgāks — viesuļvētra vai kas tamlīdzīgs. Laime, ka esam aiznesti tik tālu uz austrumiem. Šī tāda neliela pūsmiņa vien ir, — viņš piemetināja. — Drīz norims pavisam. To es zinu droši.

Kad svīda gaisma, vētra patiešām bija pierimusi. Taču diena atnesa sev līdzi jaunas — vēl lielākas briesmas. Pār okeānu nogūlās dūmaka jeb, pareizāk sakot, pērļaina migla; kaut blīva un necaurredzama, migla tomēr bija plēves plānumā, jo saules gaisma izlauzās tai cauri un piepildīja to ar starojošu mirdzumu.

«Pireneju» klājs dūmoja stiprāk nekā iepriekšējā dienā, un no virsnieku un matrožu pacilātā noskaņojuma vairs nebija ne vēsts. Kambīzes aizvēja pusē šņukstēja junga. Tas bija zēna pirmais brauciens, un viņa sirdi pildīja nāves bailes. Kapteinis kā dieva nepieņemts klīda apkārt, kodīdams ūsas, drūmi viebdamies un nezinādams, ko iesākt.

— Ko jūs teiksiet? — viņš jautāja, apstādamies blakus Makojam, kas ieturēja brokastis, ēzdams žāvētus banānus un piedzerdams klāt ūdeni.

Makojs notiesāja pēdējo banānu, izdzēra atlikušo ūdeni un lēni paskatījās apkārt. Viņa skatienā jautās līdzjūtība, kad viņš sacīja kapteinim:

— Nu, kaptein, labāk braukt nekā stāvēt uz vietas un degt. Klājs taču nespēs mūžīgi pretoties ugunij. Šorīt tas ir daudz karstāks. Vai jums nebūtu kurpju pāris, ko man iedot? Kļūst grūti staigāt basām kājām.

Pagriežoties «Pirenejiem» uzgāzās virsū divi milzu viļņi, un vecākais palīgs ieminējās, ka derētu ielaist šo ūdeni tilpnē, ja vien nevajadzētu taisīt vaļā lūkas. Makojs noliecās pār kompasu un pārbaudīja kursu.

— Es pagrieztu vēl vairāk pret vēju, kaptein, — viņš teica. — Kamēr šoneris dreifēja, tas ir aiznests sānis.

— Es jau esmu pagriezis par vienu strēķi uz labo, — kapteinis atbildēja. — Vai tad nepietiek?

— Es grieztu par diviem, kaptein. Šī vētra padarījusi rietumu straumi stiprāku, nekā jūs domājat.