Džeks Londons: MEKSIKĀNIS

I

Neviens par viņu neko nezināja — vismazāk jau huntas biedri. Zēns viņiem bija «mazais noslēpums», «lielais patriots» un savā īpatnējā veidā darbojās tuvās meksi­kāņu revolūcijas labad tikpat dedzīgi kā viņi paši. To at­zina tikai pamazām, jo huntā nevienam viņš nepatika. Tai dienā, kad viņš pirmo reizi ieradās ļaužu pārpildītajā mītnē, visi viņu noturēja par spiegu — par vienu no pēr­kamajiem Diasa slepenā dienesta rokaspuišiem. Pārāk daudz biedru taču nīka Savienoto Valstu parastajos un kara tiesu cietumos, bet citi, važās iekalti, vēl tika pār­vesti pāri robežai, nostādīti pie sienas un nošauti.

No pirmā acu uzmetiena zēns neatstāja patīkamu iespaidu. Viņš patiešām bija vēl zēns, ne vairāk kā astoņ­padsmit gadu vecs un ne pārāk nobriedis savam vecu­mam. Viņš pateica, ka viņu sauc Felipe Rivera un viņš vēlas darboties revolūcijas labā. Tas bija viss — neviena lieka vārda, nekādu tuvāku paskaidrojumu. Viņš stāvēja un gaidīja. Viņa lūpās nebija smaida, acīs nebija labsir­dības. Lielajam, straujajam Paulino Veram šermuļi pār­skrēja pār kauliem. Sis zēns viņam šķita pretīgs, bries­mīgs, noslēpumains. Viņa melnajās acīs bija čūskas inde. Tās savā neremdināmajā naidā svilināja kā salta uguns» Viņa acis zibsnīja, pievērsdamās gan revolucionāru sejām, gan rakstāmmašīnai, ko cītīgi klabināja mazā mis Set- bija. Abu skatieni tikai mirkli sastapās — viņa bija ne­jauši pacēlusi galvu —, un arī meiteni pārņēma šī baismā sajūta, kas lika uz brīdi pārtraukt darbu. Viņai vajadzēja pārlasīt vēstuli, ko rakstīja, lai atkal iekļautos tekstā,

Paulino Vera jautājoši paskatīj as uz Arelano un Ra- mosu, tāpat jautājoši abi palūkojās pretī un tad viens otrā. Viņu acīs bija neziņa un šaubas. Šis slaidais zēns bija noslēpums un draudu pilns noslēpums. Viņš bija ne­izdibināms, parastiem revolucionāriem neizprotams, jo viņu niknais naids pret Diasu un tā tirāniju galu galā bija tikai godīgu un parastu patriotu jūtas. Seit slēpās kaut kas cits, bet viņi nezināja, kas. Vera, allaž pats im­pulsīvākais un attapīgākais, pārtrauca klusumu.

— Lieliski, — viņš vēsu prātu iesāka. — Tu saki, ka gribi darboties revolūcijas labā. Novelc svārkus. Pakar tos tur. Es tev parādīšu — panāc šurp! — kur stāv spaiņi un lupatas. Grīda ir netīra. Tu vispirms to izberzīsi šeit un tad arī citās istabās. Jāiztīra spļaujamtrauki. Tad jā­ķeras pie logiem.

— Vai tas būs revolūcijas labā? — zēns jautāja.

— Tas būs revolūcijas labā, — Vera atbildēja.

Rivera ar saltu neuzticību paraudzījās viņos visos, to­mēr vilka nost svārkus.

— Labi, — viņš sacīja.

Un vairs ne vārda. Diendienā viņš ieradās darbā — mēza, berza, spodrināja. Viņš izgrāba pelnus no krāsnīm, atnesa ogles un iekurus, un, pirms viscentīgākais no vi­ņiem sēdās pie sava galda, krāsns jau kurējās.

— Vai varu šeit pārnakšņot? — viņš reiz iejautājās.

Aha! Te nu ir — tūliņ jūtamas Diasa ķetnas! Pārnak­šņot huntas telpās nozīmē piekļūt tās noslēpumiem, sa­rakstiem un biedru adresēm Meksikā. Lūgums tika norai­dīts, un Rivera to nekad vairs neatkārtoja. Biedri nezi­nāja, kur viņš pārguļ, un tāpat arī nezināja, kur un ko viņš ēd. Reiz Arelano gribēja viņam iedot pāris dolāru. Rivera noraidot pakratīja galvu. Kad Vera iejaucās un mēģināja viņam tos uzspiest, viņš sacīja:

— Es darbojos revolūcijas labā.

Lai mūsu dienās saceltu revolūciju, nepieciešams daudz naudas, un huntai vienmēr bijušas materiālas grūtības. Tās biedri badojās, bet nežēloja spēkus kopīgam mērķim; visgarākā diena viņiem nebija pietiekami gara, un tomēr reizēm šķita, ka būt vai nebūt revolūcijai — tas ir dažu dolāru jautājums. Reiz, kad īre nebija samaksāta jau par diviem mēnešiem un saimnieks draudēja izlikt no telpām, Felipe Rivera, grīdu mazgātājs, ģērbies lētās un nonēsā­tās drēbēs, nolika uz Meijas Setbijas galdiņa sešdesmit zelta dolāru. Un tā nebija vienīgā reize. Trīs simti uz ma­šīnas norakstītu vēstuļu (organizētām strādnieku grupām adresēti lūgumi palīdzēt un atbalstīt, protesti pret redak­toriem, kas izkropļojuši iaktus, protesti pret patvaļīgo apiešanos ar revolucionāriem Savienoto Valstu tiesās) pa­lika nenosūtītas, jo nebija naudas, ar ko samaksāt pasta izdevumus. Jau bija nozudis Veras zelta pulkstenis —° vecmodīgais stundu rādītājs, kas reiz bija piederējis viņa tēvam. Līdzīgā kārtā bija nozudis arī vienkāršais zelta gredzentiņš no Meijas Setbijas pirksta. Stāvoklis bija bezcerīgs. Ramoss un Arelano aiz izmisuma plūkāja sa­vas garās ūsas. Vēstules bija jānosūta, bet pasts nedeva markas uz kredīta. Tad Rivera uzmauca galvā cepuri un izgāja. Atgriezies viņš nolika uz Meijas Setbijas galdiņa tūkstoš divcentu marku.

— Vai tikai tas nav nolādētais Diasa zelts? — Vera biedriem jautāja.

Viņi sarauca pieres un nezināja, ko atbildēt. Bet Fe- lipe Rivera, kas berza grīdas revolūcijas labā, tiklīdz ra­dās vajadzība, sagādāja huntai zeltu un sudrabu.

Un tomēr neviens nespēja zēnu iemīlēt. Neviens viņu nepazina. Viņa izturēšanās bija citāda nekā pārējiem biedriem. Viņš neielaidās atklātās sarunās un noraidīja katru mēģinājumu viņam tuvoties. Kaut arī viņš bija tik jauns, biedri nekad neuzdrošinājās viņu iztaujāt.

— Iespējams, ka viņš savā dvēselē ir liels un vien­tuļš … Nezinu, patiešām nezinu. — Arelano nevarīgi noplātīja rokas.

— Viņā nav nekā cilvēciska, — Ramoss iebilda.

— Viņa sirdī viss notrulinājies, — sacīja Meija Set- bija. — Tajā nav ne gaišuma, ne smieklu. Viņš ir it kā nedzīvs un tai pašā reizē biedējoši dzīvs.

— Rivera droši.vien gājis ellei cauri, — Vera noteica.

— Tā var izskatīties vienīgi cilvēks, kurš izgājis caur elli, bet viņš ir tikai zēns.

Un tomēr viņi nespēja zēnu iemīlēt. Viņš nekad neap­runājās, nekad neko nevaicāja, nekad neizteica savas do­mas. Kamēr biedri skaļi un dedzīgi strīdējās par revolū­ciju, viņš varēja stāvēt klausīdamies bez kādas izteiksmes kā nedzīvs priekšmets, un tikai viņa acīs dega salta uguns. Viņa acis, mulsinošas un tramīgas, urbās te vienā, te otrā sejā, te vienā, te otrā runātājā kā līdz baltkvēlei nokaitēti svārpsti ledū.

— Viņš nav spiegs, — Vera sacīja Meijai Setbijai.

— Viņš ir patriots, piemini manus vārdus, — lielākais patriots no mums visiem. Es to zinu un jūtu ar sirdi un prātu. Un tomēr es viņu nepazīstu.

— Viņam ir slikts raksturs, — Meija Setbija noteica.

— Jā, — Vera piekrita un nodrebēja. — Viņš paraudzī­jās manī ar savu dīvaino skatienu. Sajās acīs nav mīles­tības, bet vieni vienīgi draudi. Tās ir mežonīgas kā sa­kaitinātam tīģerim. Esmu pārliecināts, ja es nodotu mūsu kopīgo lietu, viņš mani nonāvētu. Viņam nav sirds. Viņš ir nežēlīgs kā tērauds, bargs un auksts kā sals. Viņš ir kā mēnesnīca ziemas naktī, kad cilvēks nosalst vientuļa kalna virsotnē. Es nebaidos Diasa ar visiem tā slepkavām, bet es baidos šā zēna. Es runāju taisnību. Baidos. Viņa tuvumā es jūtu nāves elpu.

Tomēr tas bija tieši Vera, kas pierunāja biedrus dot Riveram pirmo atbildīgo uzdevumu. Sakaru līnija starp Losandželosu un Dienvidkaliforniju bija pārrauta. Trīs biedri bija paši izrakuši sev kapus un tikuši nošauti to malā. Divi citi Losandželosā kļuva par Savienoto Valstu cietumniekiem. Federālās armijas komandieris Huans Al- varado izrādījās nelietis. Viņš izjauca visus viņu plānus. Viņi vairs nevarēja nodibināt sakarus ne ar vecajiem, nedz jaunajiem revolucionāriem Dienvidkalifornijā.