Džeks Londons - MEKSIKĀNIS

Jaunais Rivera saņēma attiecīgas instrukcijas un tika aizsūtīts uz dienvidiem. Kad viņš atgriezās, sakari bija atjaunoti un Huans Alvarado beigts. Komandieris bija atrasts gultā, nazis līdz' spalam iegrūsts krūtīs. Rivera bija pārkāpis instrukcijas, bet huntā bija sīkas ziņas par katru viņa soli. Biedri viņam neko nejautāja. Viņš neko nestāstīja. Bet viņi saskatījās un saprata.

— Es jums sacīju, — Vera atgādināja. — Diasain nav ne no viena tā jābaidās kā no šā jaunekļa. Viņš ir nepielū­dzams. Viņš ir kā pats dieva pirksts.

Riveras sliktais raksturs, par ko bija ieminējusies Meija Setbija un ko nojauta visi, tika pierādīts ar nepārprota­miem faktiem. Viņš tagad bieži vien parādījās ar pārsistu lūpu, ar zilumu uz vaiga vai uztūkušu ausi. Skaidrs bija, ka viņš ielaižas kautiņos tai ārpasaulē, kur guļ un ēd, pelna naudu un staigā biedriem nezināmus ceļus. Ar laiku Rivera iemācījās salikt mazo revolucionāro lapiņu, ko viņi izlaida katru nedēļu. Gadījās tomēr, ka viņš nespēja salikt, jo viņam bija gan nobrāzti un apdauzīti pirkstu kauliņi, gan ievainoti un nelietojami īkšķi, gan arī viena vai otra roka nevarīgi kulstījās gar sāniem un seja sa­vilkta neizsakāmās sāpēs.

— Klaidonis, — Arelano noteica.

— Laikam apmeklē šaubīgas vietas, — sacīja Ramoss,

— Bet kur viņš ņem naudu? — ieminējās Vera. — Vēl šodien tikko dabūju zināt, ka viņš samaksājis rēķinu par papīru — simt četrdesmit dolāru.

— To viņš savāc savos klejojumos, — Meija Setbija piebilda. — Viņš nekad nestāsta par tiem.

— Jāpaseko viņam, — ieteica Ramoss.

— Es negribētu būt tas, kurš viņu izspiego, — Vera sacīja. — Baidos, ka tad jūs mani atkal redzētu tikai manās bērēs. Viņu apsēdusi kāda traka ideja. Viņš pat dievam nejaus sevi aizkavēt un nostāties šai idejai ceļā.

— Viņam blakus es sev liekos tīrais bērns, — Ramoss atzinās.

— Es jūtu viņā pirmatnēju spēku, viņš ir traks vilks, uzbrukumam saslējusies klaburčūska, dzeloņains simtkā­jis, — teica Arelano.

— Viņš ir revolūcijas iemiesojums, — Vera turpināja, — tās uguns un gars, neapklusināms sauciens pēc atrie­bības, kas nekliedz skaļi un nogalina bez trokšņa. Viņš ir postīšanas dēmons, kas klīst nakts klusumā.

— Kad iedomājos par viņu, esmu gatava raudāt, — sacīja Meija Setbija. — Viņam nav draugu. Viņš visus nicina. Mūs viņš cieš tikai tāpēc, ka esam ceļš uz viņa vēlēšanos piepildījumu. Viņš ir vientuļš… gluži vien­tuļš, — viņas balss aprāvās elsās un acis aizmiglojās.

Riveras gaitas patiešām bija neizdibināmas. Dažkārt biedri neredzēja viņu veselu nedēļu. Reiz viņš bija projām pat mēnesi. Un vie'nmēr viņš atgriezās un, neielaizdamies nekādos paskaidrojumos, nolika zelta naudas gabalus uz Meijas Setbijas galdiņa. Tad dienām un nedēļām viņš visu savu laiku pavadīja huntā. Un atkal pēkšņi nozuda, augu dienu nerādījās un huntas mītnē iegriezās tikai agri no rīta un vēlu vakarā. Reiz Arelano pārsteidza viņu pus­naktī, kad viņš uztūkušiem pirkstiem strādāja pie sali­kuma un pārsistā lūpa vēl asiņoja.

II

Kritiskais brīdis tuvojās. Katrā ziņā revolūcija bija at­karīga no huntas, bet huntai bija lielas materiālas grūtī­bas. Naudas vajadzēja vairāk nekā jebkad, bet dabūt to kļuva arvien grūtāk. Patrioti jau bija atdevuši savus pē­dējos grašus, un tiem vairs nebija ko dot. Sezonas strād­nieki — bēguļojošie meksikāņu algādži — ziedoja huntai pusi savas niecīgās izpeļņas. Taču vajadzēja daudz vai­rāk. Ilggadīgās izmisīgās pūles, pagrīdes diversiju darbs solīja nest augļus. Tā stunda bija situsi. Revolūcija at­radās uz svaru kausiem. Vēl viens grūdiens, pēdējā va­ronīgā piepūle — un šo svaru mērogs rādīs uzvaru. Hunta pazina savu Meksiku. Reiz uzliesmojusi, revolūcija vairs neapslāps. Viss Diasa radītais mehānisms sabruks kā kāršu namiņš. Pierobeža bija gatava sacelties. Kāds jenkijs ar simt biedriem no Vispasaules rūpniecības strādnieku or­ganizācijas gaidīja tikai mājienu, lai pārietu robežu un sāktu cīņu par Dienvidkaliforniju. Bet viņam bija vaja­dzīgi ieroči. Sakarus uzturēdama, hunta zināja, ka ieroči vajadzīgi visiem — avantūristiem, laimes meklētājiem, bandītiem, sarūgtinātajiem amerikāņu arodbiedrību dar­biniekiem, sociālistiem, anarhistiem, raupjiem vīriem, mek­sikāņu emigrantiem, algādžiem, kas bija izrāvušies no verdzības, Ker d'Alenas un Kolorādo izmocītajiem kaln­račiem, kas alka tikai atriebības, visām velnišķīgi kompli­cētās modernās pasaules pabirām un atkritumiem. Šau­tenes un munīcija, munīcija un šautenes — tāds bija neapklusināmais un nepārtrauktais sauciens.

Vajadzēja tikai pārmest šo raibo, bankrotējušo, atriebī­bas apmāto pūli pār robežu, un revolūcija sāktos. Viņi sagrābtu muitas valdi, Meksikas ziemeļu ostas. Diass nespētu pretoties. Viņš neuzdrošinātos vērst pret viņiem savus galvenos spēkus, jo viņam jānotur dienvidi. Par spīti visam, liesma izplatītos arī dienvidos. Tauta sacel­tos. Cita pēc citas tiktu salauztas pilsētu aizsardzības, cits pēc cita tiktu ieņemti štati. Un beidzot uzvarām vainagotā revolūcijas armija no visām pusēm ielenktu Mehiko, Diasa pēdējo atbalsta punktu.

Bet kur ņemt naudu? Viņiem bija cilvēki, nepacietīgi un neatlaidīgi, kas prastu lietot ieročus. Viņi zināja tirgo­tājus, kas tos pārdotu un piegādātu. Bet gatavošanās revolūcijai jau bija prasījusi huntai visus līdzekļus. Pēdē­jais dolārs bija izdots, pēdējais ienākumu avots un pēdē­jais izsalkušais patriots izspiesti līdz beidzamam, bet lie­lais nodoms vēl arvien šūpojās svaru kausos. Šautenes un munīcija! Noskrandušajam bataljonam jādabū apbru­ņojums. Bet kādā ceļā? Ramoss apraudāja savas konfiscē­tās fermas. Arelano nožēloja savu izšķērdību jaunībā.

Meija Setbija prātoja, ka viss būtu citādi, ja huntas ļaudis savā laikā būtu bijuši taupīgāki.

— Iedomājieties, Meksikas brīvība nu ir atkarīga tikai no dažiem nelaimīgiem tūkstošiem dolāru! — iesaucās Paulino Vera.

Izmisums bija lasāms visu sejās. Viņu pēdējā cerība, jaunais biedrs Hosē Amariljo, kas bija apsolījis dot naudu, tika arestēts savā fermā Ciuanā un nošauts turpat pie zirgu staļļa sienas. Viņi tikko bija saņēmuši šo vēsti.

Rivera, kas, ceļos nometies, berza grīdu, pacēla galvu, un suka sastinga viņa kailajās un netīrajā ziepjūdenī iz- mirkušajās rokās.

— Vai pieci tūkstoši mūs glābtu? — viņš jautāja.

Visu sejās parādījās izbrīns. Vera pamāja un smagi

ievilka elpu. Viņš nevarēja parunāt, bet šai mirklī viņā modās cerība.

— Tad pasūtiet šautenes, — Rivera sacīja, un sekoja visgarākā vārdu plūsma, kāda jebkad no viņa bija dzir­dēta. — Laika ir maz. Pēc trim nedēļām es atnesīšu jums piecus tūkstošus. Labi. Kļūs siltāks, un būs vieglāk karot. Tas ir labākais, ko varu darīt.

Vera tā kā šaubījās. Tas likās neticami. Pārāk daudz tukšu cerību jau bija gaisušas, kopš viņš bija sācis pie­dalīties revolucionārajā cīņā. Viņš ticēja šim apdriskāta­jam zēnam, kas berza grīdas revolūcijas labā, un tomēr it kā neuzdrošinājās viņam ticēt.

— Tu esi traks, — viņš sacīja.

— Pēc trim nedēļām, «— Rivera atbildēja. — Pasūtiet šautenes.

Viņš piecēlās, nolaida uzrotītās piedurknes un uzvilka svārkus.

— Pasūtiet šautenes, — viņš atkārtoja. — Es tagad aizeju.

III

Pēc skraidīšanas un steigas, bezgalīgām telefonsaru­nām un lamāšanās naktī Kellija kantorī notika apspriede. Kellijs bija noskrējies kā suns, bez tam viņam neveicās. Pirms trim nedēļām viņš bija atvedis no Ņujorkas Deniju Vordu, lai organizētu viņa sastapšanos ar Billu Kartiju, bet Kartijs jau divas dienas gulēja stipri sadauzīts un rūpīgi tika slēpts no sporta reportieriem. Nebija neviena,