Džeks Londons: MEKSIKĀNIS

ko likt viņa vietā. Kellijs apbēra telegrammām ikvienu piemērotāku vieglā svara bokseri Austrumos, bet tie visi bija saistīti ar kontraktiem. Tagad atkal radās cerības stars, kaut arī vājš.

— Tu neesi no bailīgajiem, — Kellijs sacīja, tikko uz­metis skatienu Riveram.

Naids un nicināšana dega Riveras acīs, bet viņa seja palika mierīga.

— Es uzveikšu Vordu. — Tas bija viss, ko viņš pateķa.

— Kā tu to zini? Vai esi kādreiz redzējis, kā viņš cīnās?

Rivera pakratīja galvu.

— Viņš taču var nolikt tevi ar vienu roku un aizvērtām acīm.

Rivera paraustīja plecus.

— Nu, tev nekas vairs nav piebilstams? — Impresārijs atņirdza zobus.

— Es viņu uzveikšu.

— Bet vai tu esi kādreiz ar kādu cīnījies? — Maikls Kellijs apjautājās. Impresārija brālim Maiklam piederēja totalizators Jeloustounā, kur viņš krietni nopelnīja ar boksa mačiem.

Rivera uzmeta viņam īgnu un naidīgu skatienu.

Impresārija sekretārs,.sportiska izskata jauneklis, skaļi noirgojās.

— Labi, Robertss tevi pazīst, — Kellijs pārtrauca ne­patīkamo klusumu. — Viņš tūliņ atnāks. Es aizsūtīju pēc viņa. Apsēsties un pagaidi, lai gan, spriežot pēc izskata, tev nav nekādu cerību. Es taču nevaru apkrāpt publiku. Tavai zināšanai — pirmajās rindās vieta maksā piecpa­dsmit dolāru.

Ieradās Robertss, acīmredzot mazliet iemetis. Tas bija garš un kārns puisis ar gļēviem muskuļiem. Viņa gaitai un arī valodai piemita vienmērīgs un apātisks gausums.

Kellijs iesāka bez aplinkiem:

— Paklausieties, Roberts, jūs lielījāties, ka esat atklā­jis šo mazo meksikāni. Kā zināms, Kartijs ir salauzis roku. Tad nu šim zaļknābim šodien netrūkst nekaunības apgalvot, ka viņš var aizstāt Kartiju. Ko jūs par to teik­siet?

— Viss kārtībā, Kellij, — sekoja nesteidzīga atbilde. — Viņš var cīnīties.

— Jūs varbūt vēl teiksiet, ka viņš uzveiks Vordu? — Kellijs dzēlīgi iejautājās.

Robertss drusku apdomājās.

— Nē, to es neteikšu. Vords ir vienreizējs bokseris un ringa karalis. Bet pārāk viegli viņš ar Riveru galā netiks. Es Riveru pazīstu. Sis mazais ir galīgi bez nerviem un strādā vienādi labi ar abām rokām. Viņš var no jebkuras pozīcijas nolikt uz grīdas.

— Tas viss ir nieki. Bet kā viņš patiks publikai? Jūs visu mūžu esat audzinājis un trenējis bokserus. Es augstu vērtēju jūsu spriedumu. Vai viņš var skatītājus par viņu izdoto naudu apmierināt?

— Bez šaubām, un piedevām viņš krietni vien nokausēs Vordu. Jūs nepazīstat šo zēnu. Toties es pazīstu. Es viņu atklāju. Cilvēks bez nerviem. Tīrais velns. Kaut kas apžil­binošs, ja gribat zināt. Vords būs pārsteigts, kad iepa­zīsies ar šo dabas bērnu, un tāpat arī jūs visi. Es neap­galvoju, ka viņš uzveiks Vordu, bet parādīs sevi tā, lai jūs visi saprastu, ka viņš ir uzlecoša zvaigzne.

— Lieliski. — Kellijs pagriezās pret savu sekretāru. — Piezvaniet Vordam. Es viņam apsolīju piezvanīt, ga­dījumā ja atradīšu kaut ko piemērotu. Viņš pašlaik ir Jeloustounā, pozē tur publikai un iekaro sev populari­tāti. — Tad Kellijs atkal pievērsās trenerim. — Vai ne­gribat iedzert?

Robertss ieņēma pāris malku viskija un kļuva vaļ­sirdīgs.

— Es jums vēl neesmu pastāstījis, kā atradu šo ēze- lēnu. Pirms dažiem gadiem viņš parādījās treniņu zālēs. Es gatavoju Prēinu mačam ar Dileni. Preins ir negants zellis. Žēlastības no viņa nav ko gaidīt. Viņš bija diez­gan necilvēcīgi sadauzījis savus partnerus, un es neva­rēju atrast neviena, kas būtu mierā strādāt ar viņu. Stā­voklis bija briesmīgs, un es redzēju slaistāmies apkārt šo izsalkušo meksikāņu puišeli. Es pievācu viņu, uzvilku vi­ņam cimdus un laidu darbā. Izturīgs kā nemīta āda, bet spēka maz. Un ne mazākās jēgas par boksu. Preins sasita viņu lupatās. Bet viņš tomēr noturējās divus riebīgus raundus un tad zaudēja samaņu. Izsalcis — tas bija viss. Sadauzīts? Jūs nebūtu varējuši viņu pazīt. Iedevu viņam pusdolāra un kārtīgi pabaroju. Vajadzēja redzēt, kā viņš rija. Izrādījās, ka viņš divas dienas nebija ne kripatiņas ēdis. Nu, domāju, tagad viņš vairs nerādīs ne deguna. Bet otrā dienā, kaut arī viss vienos zilumos, puika bija klāt, gatavs nopelnīt atkal pusdolāra un kārtīgu maltīti.

Ar laiku viņš norūdījās. Viņš ir dzimis bokseris un neti­cami sīksts. Viņam nav sirds. Viņš ir ledus gabals. Cik vien atceros, viņš nekad nav vienlaikus izteicis vairāk par dažiem vārdiem. Bet dara savu darbu un to prot.

— Es viņu pazīstu, — sekretārs piebilda. — Viņš diez­gan daudz pie jums strādājis.

— Visas mūsu slavenības izmēģinājās ar viņu, — Ro­bertss apstiprināja. — Un viņš pārņēma no tām visu. Zinu, ka dažas no tām viņš varētu uzveikt. Bet viņš nemīl boksu. Man šķiet, ka viņam nekad tas nav bijis pie sirds. Man tā liekas.

— Pēdējos mēnešos viņš cīkstējies dažādos mazos klu­bos, — Kellijs sacīja.

— Jā gan. Bet es nezinu, kas viņu spiedis to darīt. Varbūt viņam pēkšņi pamodusies slavaskāre. Viņam cita pēc citas bijušas vairākas uzvaras, un viņš uzveicis visus vietējos puišus. Visticamāk, ka viņam ir bijusi vajadzīga nauda, un viņš krietni nopelnīja, lai gan pēc viņa apģērba tas nav manāms. Dīvains zellis. Neviens nezina, ar ko viņš nodarbojas. Neviens nezina, kā viņš pavada savu brīvo laiku. Pat tad, kad viņš boksējas, pēc mača viņš no­zūd un iekrīt kā ūdenī.. Dažreiz viņš pazūd veselām ne­dēļām. Padomus neuzklausa. Tas, kurš kļūs par viņa me­nedžeri, nopelnīs veselu kapitālu, tikai viņš pats negrib to ievērot. Kad slēgsiet līgumu, jūs redzēsiet, kā viņš uz­stāsies, lai viņam samaksā skaidrā naudā.

Sai brīdī ieradās Denijs Vords. Tā bija ļoti svinīga ierašanās. Viņu pavadīja menedžeris un treneris, bet pats viņš ielidoja kā uzvarošs jautrības un labsirdības viesu­lis. Sveicienus, jokus un atjautības viņš kaisīja pa labi un kreisi un uzsmaidīja katram. Tāda jau bija viņa iztu­rēšanās, tiesa, ne gluži īsta. Vords bija lielisks aktieris un jautrību uzskatīja par visērtāko paņēmienu panākumu gūšanas spēlē. Patiesībā viņš bija tālredzīgs, aukstasinīgs bokseris un biznesmenis. Pārējais bija maska. Tie, kas pazina viņu vai kam bija ar viņu bijušas darīšanas, teica, ka naudas lietās viņš ir slīpēts blēdis. Viņš pats vienmēr piedalījās visu lietu apspriešanā, un klīda valodas, ka viņa menedžeris nav nekas vairāk kā marionete.

Rivera bija gluži pretējs. Viņa dzīslās ritēja kā indiāņu, tā spāniešu asinis, un viņš kluss un nekustīgs sēdēja, pa­slēpies kaktiņā, tikai viņa melno acu skatiens slīdēja no vienas sejas uz otru un ievēroja it visu.

— Tad šis ir tas zellis, — Denijs noteica, pārlaizdams vērtētāja skatienu savam iespējamajam pretiniekam.

— Sveiks, vecais!

Riveras acīs dega niknums, un viņš pat neatbildēja uz Denija sveicienu. Viņš neieredzēja visus gringo, bet šo vēl jo vairāk un jau no pirmā mirkļa.

— Tā, tā! — Denijs jokodams griezās pie impresārija.

— Jūs taču negribēsiet, lai es cīnos ar kurlmēmu. — Kad smiekli apklusa, viņš pajokojās vēl: — Acīmredzot Los- andželosā ir liela nabadzība, ja tas ir labākais, ko varējāt sadzīt. Kādā bērnudārzā tad viņu atradāt?

— Viņš ir krietns zēns, Denij, tici man, — Robertss mierinādams sacīja. — Un nemaz nav ar pliku roku ņe­mams, kā varbūt liekas.

— Bez tam puse biļešu jau pārdotas, — Kellijs pūlējās pierunāt. — Tev vajadzēs samierināties ar viņu, Denij. Neko labāku mēs nevarējām dabūt.