Džeks Londons - MEKSIKĀNIS

Viņš redzēja Rioblanko hidrostacijas baltās sienas. Re­dzēja sešus tūkstošus strādnieku, izsalkušus un izmocītus, redzēja septiņus astoņus gadus vecus bērnus, kas par desmit centiem strādāja pilnu maiņu. Redzēja nāves bā­lās staigājošo līķu — krāsotavu strādnieku sejas. Viņš atcerējās, ka viņa tēvs šīs krāsotavas sauca par «pašnāv­nieku kamerām», jo gadu ilgs darbs tajās nozīmēja nāvi. Viņš redzēja mazo patio un savu māti gatavojam un ro­sāmies trūcīgajā saimniecībā, kur viņa tomēr atrada brīvu brītiņu, lai noglāstītu un apmīļotu dēlu. Redzēja arī tēvu, liela auguma, platiem pleciem un garām ūsām, vis­labsirdīgāko cilvēku, kura sirds bija tik dāsna un kurš mīlēja visus un visvairāk gan māti un mazo mučačo, kas rotaļājās patio kaktā. Tad viņu nesauca Felipe Rivera. Viņam bija tēva un mātes uzvārds Fernandess. Viņa vārds bija Huans. Vēlāk viņš pats pieņēma citu vārdu un uz­vārdu, jo atklāja, ka prefekti un žandarmi neieredz Fer- nandesa vārdu.

Lielais, labsirdīgais Hoakins Fernandess! Viņa tēls bija visās Riveras atmiņās. Toreiz, bērns būdams, viņš vēl neko nesaprata, bet tagad atcerēdamies saprata visu. Viņš atkal it kā redzēja tēvu pie saliekamās kastes ma­zajā tipogrāfijā vai arī pie pārblīvētā rakstāmgalda švīkā- jam bezgalīgas, steigā uzmestas, nevienādas rindas. Viņš it kā atkal par jaunu pārdzīvoja tos neparastos vakarus, kad strādnieki tumsā kā ļaundari slepeni sapulcējās pie viņa tēva un ilgi par kaut ko sarunājās, kamēr viņš, mu­čačo, gulēja nomodā savā kaktiņā.

It kā no liela tāluma līdz viņam atskanēja Spaidera Hagertija balss:

— Nekādā ziņā nedrīksti atrasties jau tūliņ uz grīdas. Tāda ir instrukcija. Lai tevi padauza par tavu naudu.

Desmit minūtes bija jau pagājušas, bet Rivera vēl ar­vien sēdēja savā kaktā. Denijs nerādījās, acīmredzot viņš gribēja ar savu triku panākt maksimālo efektu.

Rivera atcerējās vēl citas ainas. Streiks vai, pareizāk sakot, lokauts, jo Rioblanko strādnieki palīdzēja biedriem, kas streikoja Pueblo. Bads, došanās kalnos pēc ogām, saknēm un augiem; viņi no tām pārtika, un viņus visus mocīja graizes un sāpes vēderā. Un tad šausmas; postaža kooperatīva priekšā; tūkstošiem izsalkušu strādnieku; ģe­nerālis Rosaljo Martiness un Porfirjo Diasa kareivji; un šautenes, kas nesa nāvi, šķita, ka tās nekad neapklusīs, kamēr strādnieku sacelšanās nebūs noslīcināta viņu pašu asinīs. Un tā nakts! Viņš atcerējās ar nonāvēto līķiem pilnus piekrautus ratus, kas bija nolemti Verakrusai — par haizivju barību līcī. Viņš atkal rāpoja pa šīm bais­mīgajām kaudzēm, meklēdams tēvu un māti, un atrada tos izmocītus un sakropļotus. īpaši atmiņā iespiedusies māte — redzama bija tikai viņas galva, ķermenis bija aprakts zem desmitiem citu ķermeņu. Atkal nosprakstēja Porfirjo Diasa kareivju šautenes, zēns atkal pieplaka pie zemes un aizmanījās projām kā vajāts prēriju vilks.

Piepeši viņš izdzirda rēcienu, kas līdzinājās jūras rū­koņai, un ieraudzīja Deniju Vordu nākam pa centrālo eju ar treneru un sekundantu svītu. Publika trakoja, ap­sveikdama populāro varoņi un gaidāmo uzvarētāju. Visi bija par viņu pārliecināti. Visi bija par viņu sajūsmā. Pat Riveras sekundanti kļuva it kā jautrāki, kad Denijs veikli palīda zem virves un ienāca ringā. Viņa seja pamazām izpletās nedziestošā smaidā, bet, kad Denijs smaidīja, tad smaidīja katrs viņa vaibsts, pat krociņas ap acīm un acu zīlītes. Pasaule vēl nebija redzējusi tik labsirdīgu bok­seri. Viņa seja varēja noderēt par labas pašsajūtas un draudzīguma reklāmu. Viņš pazina visus. Viņš jokoja, smējās un no ringa sasveicinājās ar draugiem. Tie, kas sēdēja tālāk, nevarēdami apvaldīt savu sajūsmu, skaļi sauca: — O, Denij! — Līksmās sajūsmas ovācijas ilga veselas piecas minūtes.

Riveram neviens nepiegrieza vērību. Publikai viņš it kā nemaz neeksistēja. Spaidera Hagertija uzblīdusi seja no­liecās pār viņu.

— Nepadoties bailēm, — Spaiders brīdināja. — Un atceries instrukciju. Turēties līdz pēdējam. Negulties. Ja tu atradīsies uz grīdas, mums uzdots tevi ģērbtuvē pie­kaut. Skaidrs? Jācīnās, kā nākas.

Zālē atskanēja aplausi. Denijs nāca pāri ringam pie sava pretinieka. Denijs noliecās, satvēra abās savās rokās

Riveras labo roku un pakratīja straujā sirsnībā. Denija smaidošā seja pieliecās tuvu Riveras sejai. Skatītāji auroja, priecādamies par Denija īsti sportiskā gara iz­pausmi. Viņš taču apsveica savu pretinieku mīļi kā brāli. Denija lūpas kustējās, un skatītāji, šos nedzirdamos vār­dus uztverdami kā laipnības apliecinājumu, atkal ieauro­jās. Tikai Rivera sadzirdēja čukstu.

— Nu, tu meksikāņu žurkulēn, — šņāca Denija smaido­šās lūpas. — Es tev izsitīšu dvēseli no miesām.

Rivera nepakustējās. Pat nepiecēlās. Tikai acis pauda nicinājumu.

— Piecelies, suns! — kāds no aizmugures iesaucās.

Pūlis sāka svilpt sašutumā par šādu sportista necienīgu

izturēšanos, bet viņš palika nekustīgi sēžam. Jauns ap­lausu vilnis sveica Deniju, kad viņš gāja atpakaļ pāri ringam.

Tikko Denijs noģērbās, atkal atskanēja sajūsmas sau­cieni. Viņa augums bija lielisks, ļoti vingrs un liecināja par veselību un spēku. Āda bija balta un gluda kā sievie­tei. Grācija, elastīgums un spēks. Viņš to bija pierādījis daudzās cīņās. Visi sporta žurnāli bija pilni ar viņa fo­togrāfijām.

Nopūta pāršalca zāli, kad Spaiders Hagertijs novilka Riveram pār galvu svīteri. Melnīgsnējās ādas dēļ viņa ķermenis izskatījās vēl kalsnāks. Muskuļi viņam bija, bet daudz mazāk efektīgi nekā viņa pretiniekam. Skatītāji nenovērtēja viņa platās krūtis. Skatītāji nevarēja arī nojaust katras viņa dzīsliņas vingrumu, katras muskuļu šūniņas acumirklīgo reaģēšanas spēju un izsmalcināto nervu sistēmu, kas pārvērta viņa ķermeni lieliskā kaujas mehānismā. Skatītāji redzēja tikai tumšādainu astoņpa­dsmit gadu vecu zēnu ar vēl nenobriedušu ķermeni. De­nijs bija pilnīgs pretstats. Denijs bija divdesmit četrus gadus vecs vīrietis, un viņa ķermenis bija īsta vīra ķer­menis. Sis kontrasts kļuva vēl redzamāks, kad viņi blakus nostājās ringa vidū, uzklausīdami tiesneša pēdējās in­strukcijas.

Rivera pamanīja Robertsu, kas sēdēja tieši aiz repor­tieriem. Viņš bija vairāk piedzēris nekā parasti, un viņa valoda tātad bija vēl gausāka.

— Nebaidies, Rivera, — Robertss novilka caur zobiem. — Viņš tevi nenositīs, atceries to. No pirmā uzbrukuma nav ko baidīties. Aizsargājies, atgaiņā un sāc klinču.

Viņš tevi pārāk nesakropļos. Iedomājies, ka viņš tevi dauza treniņu zālē.

Rivera neizrādīja, ka dzirdējis viņa vārdus.

— Tas ir gan drūms velnēns, — Robertss nomurmi­nāja, sarunādamies ar blakussēdētāju. — Bet tāds viņš ir bijis vienmēr.

Rivera jau vairs neraudzījās ar parasto, naida pilno skatienu. Viņa acis apžilbināja bezgalīgas šauteņu vir­knes. Katra seja šai zālē, cik vien viņš varēja pārredzēt, līdz pat augšējiem sēdekļiem, kas maksāja dolāru, pār­vērtās šautenē. Viņš iztēlojās Meksikas robežu, neaug­līgu, saules izdedzinātu un kaistošu, bet gar to plūda noskranduši pūļi, kas prasīja tikai ieročus.

Atgriezies savā stūrī, viņš stāvēja un gaidīja. Viņa se­kundanti jau bija izlīduši cauri virvēm un aiznesuši līdzi brezenta krēslu. Pa diagonāli no ringa pretējā stūra uz viņu raudzījās Denijs. Atskanēja gongs, un cīņa sākās. Publika kauca sajūsmā. Nekad vēl tā nebija redzējusi tik pārliecinošu cīņas sākumu. Avīžniekiem izrādījās taisnība. Te noslēdza personiskus rēķinus. Denijs kā vējš noskrēja trīs ceturtdaļas atstatuma, kas viņu šķīra no pretinieka, un viņa apņēmība apēst šo meksikāņu puiku bija skaidri redzama. Viņš uzbruka zeņķim nevis ar vienu, diviem vai desmit sitieniem, bet nobēra pār viņu veselu sitienu krusu, kas bija briesmīga kā negaiss. Rivera pazuda. Viņš tika aprakts zem dūru sitienu lavīnas, un sita viņu piedzīvojis un spožs meistars no visām pusēm un visām pozīcijām. Viņš jau bija sadauzīts, tika atmests pret virvēm, ringa tiesnesis izšķīra cīkstoņus, un tūliņ viņu atkal atmeta pret virvēm.