Džeks Londons: MEKSIKĀNIS

To nevarēja saukt par cīņu. Tas bija kautiņš. Neviens skatītājs, izņemot boksa sacīkšu publiku, nebūtu spējis izturēt šo ainu ilgāk par minūti. Denijs patiešām parā­dīja, ko spēj, un izdarīja to lieliski. Skatītāju pārliecība par mača iznākumu, tāpat kā sajūsma par favorītu, bija tik liela, ka tie nemaz nepamanīja, ka meksikānis Vēl ar­vien turas uz kājām. Rivera bija aizmirsts. Viņu tikko pamanīja, jo Denija necilvēcīgais uzbrukums viņu pilnīgi aizēnoja. Pagāja viena minūte, otra. Mirkli, kad cīkstoņus izšķīra, visiem radās izdevība uzmest acis arī meksikānim. Lūpa viņam bija pārsista, no deguna plūda asinis. Kad viņš pagriezās un grīļodamies pārgāja klinčā, uz noasi­ņojušās muguras palika skaidri redzamas svēdras no sa­skares ar virvēm. Taču skatītāji nepamanīja, ka viņš ne* elsoja, toties acīs viņam dega parastā saltā uguns. Krietni daudz bokseru, pretendēdami uz čempiona nosau­kumu, treniņa telpās bija izmēģinājuši pie viņa šādus necilvēcīgus paņēmienus. Viņš bija iemācījies to izturēt par pusdolāru no reizes vai piecpadsmit dolāriem nedēļā — tā bija barga skola, un skolots viņš tika bargi.

Tad notika kaut kas pārsteidzošs. Kombinēto sitienu virpuļvētra piepeši aprima. Rivera viens pats stavēja ringā. Denijs, nepārspējamais Denijs gulēja augšpēdu. Viņa augums nodrebēja, kad pamazām atgriezās samaņa. Viņš nebija sagrīļojies vai pamazām un lēni sabrucis uz grīdas. Riveras labais āķis bija pārsteidzis viņu pēkšņi kā nāve. Tiesnesis ar vienu roku atstūma Riveru un, sekundes skaitīdams, noliecās pār pakritušo gladiatoru. Boksa maču publikai ir paradums ar skaļu sajūsmu apsveikt labi izdevušos nokdaunu. Taču publika šoreiz negavilēja. Viss bija noticis pārāk negaidīti. Saspringtā klusumā tā klau­sījās, kā skaita sekundes, līdz klusumu pārtrauca Ro- bertsa triumfējošā balss:

— Es jau teicu, ka viņš vienādi labi darbojas ar abām rokām.

Piektajā sekundē Denijs pagriezās uz mutes, un, kad atskanēja «septiņi», viņš jau atbalstījās uz viena ceļa, gatavs piecelties, kad atskanēs «deviņi» un iekams nebūs izteikts «desmit». Ja pēc «desmit» Denija celis vēl skartu grīdu, viņš būtu jāatzīst par uzvarētu un jāizslēdz no cīņas. Mirklī, kad celis' atraujas no grīdas, viņš skaitās uz kājām, un šai mirklī Riveram jau ir tiesības notriekt viņu no jauna. Rivera negribēja riskēt. Viņš sagatavojās dot triecienu mirklī, kad Denija celis atrausies no grīdas. Viņš apgāja apkārt pretiniekam, bet tiesnesis iespraucās starp abiem, un Rivera zināja, ka sekundes viņš skaita pārāk lēni. Visi gringo bija pret viņu, pat tiesnesis.

Skaitot «deviņi», tiesnesis strauji atgrūda Riveru. Tas nebija pareizi, bet Denijs paguva piecelties, un smaids atkal parādījās viņa lūpās. Saliecies gandrīz uz pusēm, aizsargādams ar rokām seju un vēderu, viņš veikli ieklupa klinčā. Pēc visiem likumiem tiesnesim vajadzēja viņu ap­stādināt, bet viņš to nedarīja, un Denijs pielipa Riveram kā bangu mētāta gliemene, ar katru mirkli atgūdams spē­kus. Tā bija raunda pēdējā minūte. Ja viņš izturēs līdz galam, viņam būs vesela minūte, lai atgūtos savā stūrī.

Un viņš izturēja, turpinadams smaidīt par spīti savam briesmīgajam stāvoklim.

— Un vēl arvien smaida! — kāds iesaucās, un skatītāji atviegloti iesmējās.

— Velns, kur tas smurgulis iemācījies tādu sitienu, — Denijs čukstēja trenerim, kamēr sekundanti izmisīgi pū­lējās ap viņu.

Otrais un trešais raunds bija bāli. Denijs, viltīgais un daudz pieredzējušais ringa karalis, tikai manevrēja, cenz­damies iegūt laiku un atjēgties no briesmīgā trieciena, ko bija dabūjis pirmajā raundā. Ceturtajā raundā viņš bija pilnīgi atguvies. Samulsis un pārsteigts viņš tomēr, pa­teicoties vispārējam labajam ķermeņa stāvoklim, prata atgūt formu. Savu taktiku viņš vairs nelietoja. Meksikānis bija izrādījis pārsteidzošu pretestību. Tagad Denijs mo­bilizēja visu savu pieredzi. Būdams viltīgs, veikls un daudz pieredzējis meistars, viņš turpināja nemitīgi ap­strādāt un nogurdināt pretinieku, ja nespēja dot tam iz­šķīrēju triecienu. Uz katru Riveras sitienu viņš atbildēja ar trim, bet tā bija-tikai atmaksa un nevis nokauts. Bries­mas slēpās sitienu kopsummā. Denijs uzmanīgi vairījās no zēna, kam piemita apbrīnojama spēja ar abām dūrēm dot īsus sānu sitienus.

Aizsargādamies Rivera sāka vairāk lietot kreiso roku, kas atkal mulsināja pretinieku. Viņš atkal un atkal atkār­toja paņēmienu, kas bija visai bīstams Denija degunam un lūpām. Bet Denija paņēmieni bija daudzveidīgi. Tāpēc vi­ņam arī pareģoja čempiona godu. Viņš prata pēkšņi mai­nīt cīņas stilu. Tagad viņš pārgāja uz tuvcīņu, kurā bija sevišķi bīstams, un tā palīdzēja viņam izvairīties no pre­tinieka kreisās rokas. Vairākas reizes viņš izpelnījās vēt­rainus aplausus ar lielisku aperkotu, paceldams meksikāni gaisā un tad noveldams uz paklāja. Rivera atpūtās, bal­stīdamies uz viena ceļa, cik vien tas bija atļauts, skaidri zinādams, ka tiesnesis skaita viņam ļoti īsas sekundes.

Septītajā raundā Denijs mēģināja iztaisīt īsti velniš­ķīgu aperkotu. Rivera tikai sagrīļojās. Nākamajā mirklī, neļaudams atjēgties, Denijs ar briesmīgu triecienu at­svieda viņu caur virvēm. Rivera uzdrāzās virsū reportie­riem, kas sēdēja apakšā, bet tie atgrūda viņu atpakaļ uz platformas malas ārpus virvēm. Te viņš atpūtās uz viena ceļa, kamēr tiesnesis strauji skaitīja sekundes. Otrā pusē virvei viņu gaidīja Denijs. Tiesnesis nemaz nedomāja iejaukties vai atstumt Deniju.

Publika zaudēja vai prātu aiz sajūsmas.

— Sit viņu, Denij, sit! — atskanēja sauciens.

Simtiem balsu uztvēra to, līdz tas jau līdzinājās vilku kaucienam.

Denijs bija darījis visu, ko varēja, bet Rivera pie «as­toņi» — un nevis «deviņi» — negaidot panira zem virves un pārgāja klinčā. Tiesnesis iejaucās, izšķirdams viņus un nostādīdams Riveru tā, lai Denijs varētu dot viņam trie­cienu. Viņš sagādāja Denijam visas priekšrocības, kādas vien var sagādāt negodīgs tiesnesis.

Bet Rivera turējās tāpat kā iepriekš, un viņa smadze­nes darbojās skaidri. Te visi bija vienādi. Ap viņu bija ienīstie gringo un visi — nelieši. Iztēlē atkal pavīdēja un uzzibsnīja visdrūmākās vīzijas: caur tuksnesi drāzās dzelzceļa vagonu virknes; viņš redzēja žandarmus un amerikāņu policistus, cietumus un karcerus, klaidoņus pie ūdens sūkņiem — visas savas odisejas nelietīgo un mo­košo panorāmu pēc Rioblanko un streika. Un viņš iztēlo­jās lielo sarkano revolūciju ejam pāri zemei spožumā un slavas mirdzumā. Šautenes, lūk, kur tās ir — viņam priekšā. Katra ienīstā seja — šautene. Viņš taču cīnās par šautenēm. Viņš pats ir šautene. Viņš pats — revolūcija. Viņš cīnās par savu Meksiku.

Publika jau sāka dusmoties uz Riveru. Kāpēc viņš ne­pieņem viņam paredzētos sitienus? Viņu taču tik un tā sasitīs, kāpēc tik'stūrgalvīgi novilcināt iznākumu? Tikai nedaudzi interesējās par viņu, un tie izveidoja parasto pro­centu, kāds vienmēr ir azarta pārņemtā pūlī. Gandrīz pil­nīgi pārliecināti, ka uzvarēs Denijs, viņi tomēr bija sade­rējuši par meksikāni — četri pret desmitiem un viens pret trim. Vairums no viņiem gan derēja par to, cik raundu Rivera izturēs. Milzīgas summas lika par ķīlu tam, ka viņš nenoturēsies pat līdz sestajam vai septītajam raun­dam. Tie, kas bija uzvarējuši šais derībās, tagad, kad viņu risks bija tik laimīgi beidzies, aiz prieka arī aplaudēja favorītam.