Džeks Londons: MEKSIKĀNIS

— Ak, Bili, Bili! — Kellijs žēli lūdzās tiesnesi.

— Ko es varu darīt? — tas viņam tāpat atbildēja. — Man nav kur piesieties.

Denijs, sasists, bet neatlaidīgs, ik reizes piecēlās no jauna. Kellijs un pārējie, kas sēdēja pie paša ringa, sāka saukt policiju, lai pārtrauktu šo kautiņu, lai gan Denija sekundanti tāpat vēl stāvēja ar dvieļiem. Rivera redzēja, ka resns polismenis neveikli mēģina zem virvēm ielīst ringā, un nezināja, ko tas var nozīmēt. Šiem gringo bija tik daudz viltīgu paņēmienu. Denijs, piecēlies kājās, ap­dullis un nevarīgs mīņājās viņam iepretī. Tiesnesis un po­lismenis reizē pieskrēja pie Riveras brīdī, kad viņš deva savu pēdējo triecienu. Nebija nekādas vajadzības pār­traukt cīņu, jo Denijs vairs necēlās.

— Skaitiet! — Rivera aizsmacis uzsauca tiesnesim.

Kad skaitīšana bija galā, sekundanti pacēla Deniju un aiznesa kaktā.

— Kas uzvarējis? — Rivera jautāja.

Tiesnesis negribot saņēma viņa cimdoto roku un pacēla gaisā.

Neviens neapsveica Riveru. Viņš viens atgriezās savā kaktā, kur sekundanti nepasniedza viņam pat krēslu. Viņš atspiedās ar muguru pret virvēm un nicīgi paraudzījās sekundantos, tad palaida skatienu tālāk un vēl tālāk, līdz ietvēra tajā visus desmit tūkstošus gringo. Ceļi viņam drebēja, un viņš elsoja aiz paguruma. Nīstās sejas šūpo­jās viņa acu priekšā, it kā viņu mocītu jūras slimības nelabums. Tad viņš atcerējās, ka tās ir šautenes. Šautenes pieder viņam. Revolūcija turpināsies.