Džeks Londons: Makoja pēcnācējs

— Bet kāds no tā labums? Uz kurieni lai es braucu? Jau otro dienu mēs nezinām, kur atrodamies, bet mums vajadzēja redzēt Hao jau vakarrīt. Uz kurieni mūs nes — uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem vai uz kurieni? Pasakiet man to, un es vienā mirklī uzvilkšu buras.

— Es neesmu jūrnieks, kaptein, — rimti atbildēja Makojs.

— Kādreiz es uzskatīju sevi par tādu, — skanēja atbilde, — kamēr nebiju iekūlies šajās Paumotu.

Ap dienas vidu novērotājs iekliedzās:

— Tieši pretī bangas!

Tūlīt samazināja ātrumu un sāka raisīt vaļā un pievilkt buras. «Pireneji» slīdēja uz priekšu, cīnīdamies ar straumi, kas draudēja uzsviest šoneri uz rifiem. Virsnieki un matroži strādāja kā traki, viņiem palīdzēja koks, junga, pats kapteinis Devenports un Makojs. Viņi bija par matu no bojā ejas. Sēklis bija zema, kaila un bīstama zemes strēmele, pret kuru nemitīgi triecās viļņi, kur cilvēks nevarēja atrast mājvietu un pat putni nevarēja apmesties. Šoneris pagāja garām sēklim kādu simt jardu attālumā un atkal iekļuva vējā; šajā brīdī smagi elsojošie matroži, paveikuši savu darbu, sāka lādēt Makoju — Makoju, kurš bija uzkāpis uz šonera, ierosinājis doties uz Mangarevu, aizvilinājis viņus prom no patvēruma Pitkerna salā — pretī drošai nāvei šajos mainīgajos un šaušalīgajos okeāna plašumos. Taču Makoja miers nebija satricināms. Sis cilvēks uzsmaidīja matrožiem tik vienkārši un sirsnīgi, ka

viņa cildenā labestība šķita iespiežamies drūmajās, nomāktajās dvēselēs un viņi nokaunējušies vairs nespēja dabūt lāstus pār lūpām.

— Briesmīgi ūdeņi, briesmīgi ūdeņi! — murmināja kapteinis Devenports, kuģim attālinoties no bīstamās vietas; piepeši viņš apklusa un pievērsa skatienu sēklim, kam vajadzēja atrasties tieši aizmugurē, bet kas jau atradās «Pi- renejiem» vēja pusē.

Viņš apsēdās un aizklāja seju ar rokām. Un visi — vecākais palīgs, Makojs un matroži — ieraudzīja to, ko bija ieraudzījis kapteinis. Sēkļa dienvidu galu apskaloja austrumu straume, kas bija atnesusi šoneri šurp; ziemeļu galā sēklim garām tecēja tikpat spēcīga rietumu straume, kas bija sagrābusi kuģi un vilka to prom.

— Man reiz gadījās dzirdēt par šīm Paumotu, — novaidējies teica kapteinis, atklādams savu vaska bālo seju. — Man par tām stāstīja kapteinis Moijendeils, kad bija pazaudējis te kuģi. Es vēlāk pasmējos par viņu. Lai dievs man piedod, ka es smējos par viņu. Kas tas ir par sēkli? — viņš jautāja Makojam.

— Nezinu, kaptein,

— Kāpēc jūs nezināt?

— Tāpēc, ka agrāk nekad neesmu to redzējjs un neesmu par to arī dzirdējis. Es zinu, ka kartēs šā sēkļa nav. Sis rajons nekad nav pamatīgi pētīts.

— Tātad jūs nezināt, kur mēs atrodamies?

— Tāpat kā jūs, — Makojs laipni atbildēja.

Četros pēc pusdienas tālumā parādījās kokospalmas, it kā tās augtu tieši ūdenī. Mazliet vēlāk virs ūdens izcēlās zems atols.

— Tagad es zinu, kur mēs atrodamies, kaptein. — Makojs nolaida binokli. — Tā ir Apņēmības sala. Mēs esam četrdesmit jūdzes no Hao salas, un vējš pūš mums taisni pierē.

— Tad sagatavojieties, apstāsimies tepat. Kur ir ieeja lagūnā?

— Lagūnā var iebraukt tikai piroga. Bet tagad, kad mēs zinām, kur atrodamies, mēs varam laist uz Barklaja de Tolli salu. Tā ir tikai simt divdesmit jūdzes no šejienes uz ziemeļrietumiem ziemeļu virzienā. Ar tādu vēju mēs būsim tur rīt no rīta pulksten deviņos.

Kapteinis iedziļinājās kartē un apsvēra pie sevis.

— Ja mēs sadauzām to te, — Makojs piebilda, — mums tik un tā laivās jābrauc uz Barklaja de Tolli salu.

Kapteinis nodeva pavēles, un «Pireneji» velreiz pagriezās, lai dotos ceļā pa neviesmīlīgo okeānu.

Nākamajā dienā uz kūpošā šonera valdīja tas pats izmisums, kas tagad draudēja izvērsties par dumpi. Straume bija kļuvusi stiprāka, vējš piestājis, un šoneri nesa uz rietumiem. Novērotāji pavēstīja, ka tālu austrumos, no masta gala tikko saskatāma, parādījusies Barklaja de Tolli sala, un šoneris vairākas stundas pēc kārtas veltīgi mēģināja izlauzties līcļz tai. Pie apvāršņa kā mirāža rēgojās kokos- palmas, kas bija saredzamas tikai no masta. Uz klāja stāvošajiem palmas bija paslēptas aiz zemes izliekuma.

Kapteinis Devenports atkal aprunājās ar Makoju un iedziļinājās kartē. Septiņdesmit piecas jūdzes uz dienvid- i austrumiem atradās Makemo sala. Tās lagūna stiepās trīsdesmit jūdžu garumā, un ieeja tajā bija lieliska. Bet, kad kapteinis deva pavēles, komanda atteicās paklausīt. Matroži paziņoja, ka viņiem pietiekot cepināties uz elles ugunīm. Zeme turpat vai ar roku aizsniedzama. Kas par to, ka šoneris netiek tai klāt? Viņi varot braukt arī laivās. Un tad lai šoneris degot. Viņiem dzīvība vēl kaut ko nozīmējot. Viņi uzticīgi esot kalpojuši kuģim, tagad viņi kalpošot paši sev.

Pagrūduši nost otro un trešo palīgu, matroži metās pie laivām un drudžaini gatavojās nolaist tās ūdenī. Kapteinis Devenports un vecākais palīgs ar revolveriem rokā devās uz šonera pakaļgalu, kad, uzkāpis uz kajītes, matrožus uzrunāja Makojs.

Izdzirduši pirmās lēnīgās, dūdojošās balss skaņas, matroži apstājās, lai klausītos. Viņš iedvesa tiem savu neizsakāmo pārliecību, un vienkāršās domas kā burvju strauts plūda uz matrožu sirdīm, un viņi paši pret savu gribu atvilga. Atmiņā atausa sen aizmirsti laiki, daži atcerējās bērnu dienās dzirdētās šūpuļa dziesmas, mātes mierinošos vārdus un glāstus, dienas gaitām beidzoties. Un viņiem sāka likties, ka šajā pasaulē vairs nav raižu, nav briesmu, nav noguruma. Viss bija, kā vajag, un bija pats par sevi saprotams, ka viņiem nav ko domāt par sauszemi un ar šo peldošo elli no jauna jādodas okeānā.

Makojs runāja vienkārši, bet nebija jau no svara, ko viņš runā. Viņa personība runāja pārliecinošāk par jebkuriem vārdiem. Tā bija pārdabiski smalkas un bezdibenīgi

dziļas dvēseles alķīmija, valdzinoša, pievilcīgi pazemīga un neparasti valdonīga gara izpausme. Tas bija gaismas stars tumšajās matrožu dvēseļu kapenēs, daudz tīrāks un neizmērojami lielāks spēks par to, kas slēpās kapteiņa un vecākā palīga revolveru spožajos, nāvi nesošajos stobros.

Matroži sāka svārstīties, un tie, kas jau bija paguvuši atraisīt laivas, steigšus sēja tās atkal klāt. Tad viņi pa vienam vien sāka sāniski kāpties atpakaļ.

Kāpjot lejā no kajītes jumta, Makojs staroja bērnišķīgā priekā. Dumpis bija novērsts. Vispār nekāda dumpja nebija bijis. Un nekādi dumpji nekad nebija uzliesmojuši, jo tiem neatlika vietas svētlaimīgajā pasaulē, kurā viņš dzīvoja.

— Jūs viņus nohipnotizējāt, — pavīpsnājis klusi noteica misters Konigs.

— Viņi ir labi puiši, — Makojs atbildēja. — Sirdis viņiem ir labas. Viņiem ir klājies grūti, viņi ir sūri grūti strādājuši un strādās tā līdz galam.

Misteram Konigam nebija laika atbildēt. Viņš deva pavēles, matroži paklausīgi tekalēja pa klāju, un šoneris sāka lēni griezties, līdz uzņēma kursu uz Makemo.

Vēja tikpat kā nebija, un pēc saulrieta tas nostāja pavisam. Bija neizturami karsts, un matroži velti pūlējās iemigt. Uz nokaitētā klāja gulēt nebija iespējams; indīgie izgarojumi, kas sūcās laukā pa šķirbām, kā ļauni gari ložņāja pa kuģi, līda nepiesardzīgajiem nāsīs un rīklē un lika tiem šķaudīt un kāsēt. Virs galvas blāvi mirgoja zvaigznes, austrumos Uzlekušais pilnais mēness apgaismoja dūmu mākulīšus, vērpetes un tīmekļus, kas savijās, locījās un dejoja uz klāja, virs treliņiem, ap mastiem un vantīm.