Džeks Londons: Makoja pēcnācējs

Kapteinis Devenports piekrita pagriezt par pusotru strēķi un kopā ar Makoju un vecāko palīgu kāpa augšā uz tiltiņa paskatīties, vai nav redzama zeme. Bija paceltas visas buras, un «Pireneji», brauca ar desmit mezglu ātrumu. Okeāns aši nomierinājās. Pērļainajā miglā tomēr nepa- vērās neviens plaisums, un ap desmitiem kapteinis Devenports sāka nervozēt. Visi matroži stāvēja savās vietās gatavi, līdzko ieraudzīs priekšā zemi, mesties pie takelāžas un iegriezt šoneri vējā. Tādā miglā uzskrējis virsū koraļļu rifiem, šoneris būtu pagalam kā likts.

Pagāja vēl viena stunda. Trīs matroži saspringti lūkojās pērļainajā miglā.

— Un ja nu mēs paejam garām Mangarevai? — piepeši iejautājās kapteinis Devenports.

— Lai tikai skrien uz priekšu, — nenolaizdams skatienu no okeāna, lēnīgi atbildēja Makojs. — Tas ir viss, ko mēs varam darīt. Mūsu priekšā ir visa Paumotu. Tūkstošiem jūdžu visapkārt rifi un atoli. Kaut kur jau mēs nokļūsim.

— Tad jābrauc vien ir. — Kapteinis Devenports nokāpa uz klāja. — Mēs esam palaiduši garām Mangarevu. Dievs vien zina kad mums gadīsies kāda cita sala. 2ēl, ka nepagriezu šoneri par pusstrēķi uz labo pusi, — viņš pēc brīža atzinās. — Šī nolādētā straume taisa ar jūrniekiem ellīgus jokus.

_ — Veci jūrnieki sauca Paumotu par «Bīstamo arhipe- lagu», — sacīja Makojs, kad viņi bija atgriezušies šonera pakaļgala. — Šīs pašas straumes dēļ.

— Es reiz Sidnejā sarunājos ar kādu puisi, — teica misters Konigs. — Viņš bija braukājis pa Paumotu ar tirdzniecības kuģiem. Viņš stāstīja, ka apdrošināšanas iemaksa te esot astoņdesmit procentu. Vai tas taisnība?

Makojs pasmaidīja un pamāja ar galvu.

— Jā gan, tikai sabiedrības neko neapdrošina, — viņš paskaidroja. — īpašnieki katru gadu noraksta divdesmit procentus savu šoneru vērtības.

— Mans dievs! — novaidējās kapteinis. — Tad iznāk, ka pēc pieciem gadiem šoneris vairs neko nav vērts! — Viņš skumīgi papurināja galvu un noteica: — Briesmīgi ūdeņi, briesmīgi ūdeņi!

Viņi atkal iegāja kajītē paskatīties lielo karti, bet kajīte bija pilna ar indīgiem izgarojumiem, un viņi, kāsēdami un kampdami gaisu, izmetās uz klāja.

— Te ir Morenauta sala. — Kapteinis Devenports rādīja kartē, ko bija izklājis uz kajītes jumta. — Līdz tai nebūs vairāk par simt jūdzēm, ja brauks no aizvēja puses.

— Simt desmit. — Makojs šaubīdamies pašūpoja galvu. — Mēģināt var, bet tas ir grūti. Kazi, man izdodas aizvadīt šoneri līdz krastam, bet tikpat labi es varu to uzsēdināt uz rifa. Slikta vieta, ļoti slikta vieta.

— Tomēr pamēģināsim, — nolēma kapteinis un sāka nospraust jaunu kursu.

Pēcpusdienā ierēvēja buras, lai naktī nepabrauktu garām salai, un otrās sardzes laikā komanda atkal bija atguvusi možu noskaņojumu. Zeme bija tuvu, un rīt viņu mocībām būs gals.

Rīts atnāca skaidrs, pie apvāršņa parādījās svelmainā tropu saule. Dienvidaustrumu pasāts bija pagriezies uz austrumiem un dzina šoneri ar astoņu mezglu ātrumu. Kapteinis Devenports noteica atrašanās vietu, ņemot vērā straumi, un paziņoja, ka līdz Morenauta salai atlicis ne vairāk par desmit jūdzēm. «Pireneji» nobrauca desmit ju- dzes, tad vēl desmit, bet visi trīs mastu galos sēdošie novērotāji neredzēja neko vairāk kā izmirušu, saules apspīdētu okeānu.

— Bet zemei jābūt tepat, kad es jums saku! — no kuģa pakaļgala kliedza kapteinis Devenports.

Makojs nomierinoši pasmaidīja, bet kapteinis kā_prātā jucis paraudzījās viņā, paņēma sekstantu un ķērās pie aprēķiniem.

— Es zināju, ka man ir taisnība! — viņš gandrīz vai kliedza, pabeidzis aprēķinus. — Divdesmit viens, piecdesmit pieci dienvidu platuma, viens, trīsdesmit seši un divi — rietumu garuma. Mēs atrodamies te. Sala atrodas astoņas jūdzes vēja pusē. Bet kas iznāca jums, mister Konig?

Vecākais palīgs ieskatījās savos aprēķinos un klusi teica:

— Platums man ir tas pats — divdesmit viens, piecdesmit pieci, bet garums — viens, trīsdesmit seši, četrdesmit astoņi. Tas nozīmē, ka sala atrodas aizvēja pusē… Bet kapteinis Devenports uzklausīja viņa secinājumus, tik nicīgi klusēdams, ka misteram Konigam atlika vienīgi nošņirkstināt zobus un klusībā pikti nolamāties.

— Vairāk pret vēju! — kapteinis pavēlēja stūrmanim.

— Trīs strēķus pa labi, tā turēt!

Viņš atkal iedziļinājās aprēķinos un pārbaudīja tos. Sviedri viņam plūda aumaļām. Viņš kodīja ūsas, lūpas un zīmuli, skatīdamies uz cipariem kā uz spoku. Pēkšņi mežonīgā dusmu uzliesmojumā viņš saburzīja aprakstīto papīru un samīdīja to kājām. Misters Konigs atriebīgi nosmīnēja un novērsās, bet kapteinis Devenports atspiedās pret kajīti un pusstundu nebilda ne vārda, tikai domāja un bezcerīgi lūkojās tālumā.

— Mister Makoj, — viņš negaidot ierunājās. — Apmēram četrdesmit jūdzes uz ziemeļiem vai ziemeļrietumiem ziemeļu virzienā no šejienes kartē ir norādīta salu grupa — Akteo'na salas. Ko jūs teiksiet par tām?

— To ir četras, un visas ir zemas, — Makojs atbildēja.

— Pirmā uz dienvidaustrumiem ir Matueri. Cilvēku uz tās nav, lagūnā iekšā netiek. Tad nāk Tenarunga. Kādreiz uz tās dzīvoja pārdesmit cilvēku, bet tagad, jādomā, nav palicis neviens. Turklāt kuģis tik un tā netiek iekša lagūnā, ūdens tur apmēram asi dziļš. Pārējās divas salas ir Vehauga un Teuararo. Nav ne lagūnu, ne cilvēku, ļoti zemas. Šajās salās «Pirenejiem» nav kur apstāties. Tā ir droša bojā eja.

— Paklausieties tik! — kā traks iekliedzās kapteinis. — Cilvēku nav! Lagūnās iekšā tikt nevar! Kāda velna pēc tad ir tādas salas? Nu labi! — viņš pēkšņi ierēcās kā saniknots terjers. — Aiz ziemeļrietumiem kartē ir vesela čupa salu. Ko jūs teiksiet par tām? Varbūt vismaz pie vienas var piestāt mans kuģis?

Makojs mierīgi pārdomāja atbildi. Viņam nebija vajadzīga karte. Visas šīs salas, rifi, sēkļi, lagūnas, ieejas tajās un attālumi bija atzīmēti viņa atmiņas kartē. Viņš zināja tos tikpat labi, kā pilsētnieks zina savas pilsētas mājas, ielas un šķērsieliņas.

— Papakena un Vanavana ir simt, ja ne vairāk jūdžu uz rietumiem vai, pareizāk sakot, uz ziemeļrietumiem, — viņš teica. — Viena ir neapdzīvota, no otras, cik esmu dzirdējis, iedzīvotāji pārcēlušies uz Kadmusa salu. Bet, lai nu kā, nevienā lagūnā nav ieejas. Ahunui ir vēl simt jūdžu tālāk uz ziemeļiem. Nav ne ieejas lagūnā, ne cilvēku.

— Labi, bet četrdesmit jūdžu no tām ir vēl divas salas? — jautāja kapteinis Devenports, paceldams galvu no kartes.

Makojs pamāja ar galvu.

— Parosa un Manuhungi, ne ieejas lagūnā, ne cilvēku. Četrdesmit jūdžu no tām ir Nengo-Nengo, taču tur arī nav ne cilvēku, ne ieejas lagūnā. Bet turpat ir Hao sala Tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Lagūna ir trīsdesmit jūdžu gara un piecas jūdzes plata. Tur ir daudz iedzīvotāju. Ūdeni var dabūt, cik uziet. Lagūnā var iebraukt jebkurš kuģis.

Viņš apklusa un līdzjūtīgi paskatījās uz kapteini Deven- portu, kas, noliekdamies pār karti ar cirkuli rokā, nupat bija izdvesis klusu nopūtu.

— Vai nekur tuvāk par Hao nav nevienas salas ar atklātu lagūnu? — viņš jautāja.

— Nē, kaptein, tā ir tuvākā.

— Bet līdz tai ir trīssimt četrdesmit jūdzes, — kapteinis Devenports runāja ļoti lēni, bet apņēmīgi. — Es nevaru riskēt un uzņemties atbildību par man uzticēto cilvēku dzīvību. Tad labāk nogremdēju šoneri Akteona rifos. Bet kuģis ir labs, — viņš ar nožēlu piebilda, izmainījis kursu, šoreiz vairāk nekā iepriekš ņemot vērā rietumu straumi.