Džeks Londons: ZEM KLĀJA NOJUMES

Sevišķi viņu interesēja zēnu lēcieni. Kā jūs zināt, le­cot ar kājām pa priekšu, ir ļoti grūti noturēt ķermeni ver­tikāli. Cilvēkam smaguma centrs atrodas augstu un ķer­menis tiecas apmest kūleni. Mazajiem diedelniekiem bija savs paņēmiens. Mis Keruterza paziņoja, ka viņa to ne­pazīstot un gribot iemācīties. Kūkumu uzmetuši, viņi ar galvu pa priekšu no laivceltņiem lēca jūrā. Tikai pēdējā brīdī viņi iztaisnojās un stāvus ienira ūdenī.

Tas bija skaists skats. Nira viņi sliktāk. Viens gan nira lieliski! Viņš vispār bija veiklāks par citiem. Acīmredzot kāds baltais bija apmācījis šo zēnu: viņš ienira nevaino­jami, tik skaisti, kā es nekad nebiju redzējis. Jūs zināt — kad no liela augstuma lec ūdenī ar galvu pa priekšu, sva­rīgākais ir ieiet ūdenī zem pareizā leņķa. Kļūdīties nozīmē sabojāt mugurkaulu un kļūt par kropli uz visu mūžu. Dau­dziem nemākuļiem tas nozīmē pat nāvi. Bet šis zēns prata lēkt ūdenī, pats redzēju, kā viņš ienirst no vantīm no septiņdesmit pēdu augstuma. Salicis rokas uz krūtīm, at­metis galvu atpakaļ, viņš kā putns atrāvās no vantīm un plakaniski nāca lejā. Ja viņš būtu atsities pret ūdeni šādā stāvoklī, viņš būtu saplacināts kā siļķe. Bet pie paša ūdens galva paliecās uz priekšu, izstieptās rokas savieno­jās virs tās — un graciozi izliektais augums pareizi iegāja ūdenī.

Zēns vēl un vēlreiz atkārtoja lēcienu, sajūsminādams mūs visus, bet sevišķi mis Keruterzu. Viņam nebija vai­rāk par trīspadsmit gadiem, bet viņš bija gudrākais no visa bara. Viņš bija savu biedru mīlulis un vadonis. Pat vecākie bērni atzina viņa tiesības būt vadonim. Zēns bija skaists, ar lokanu, kā no bronzas veidotu augumu, gud­rām un drošām acīm — kā nemierīga, skaista dzīvības uguns. Jūs būsiet redzējuši tādus apbrīnojamus radīju­mus arī starp dzīvniekiem — leopardu, zirgu —, nerim­tīgus, trauksmes pilnus, pārāk dzīvus, lai tie kaut mirkli nostāvētu mierā. Muskuļi tiem rotājas kā ar zīdu apvilkti, katra vismazākā kustība ir valdzinoši gracioza un mežo­nīgi neapvaldīta, viss ķermenis izverd dzīvotprieku kā spožu gaismu. Tāds bija šis zēns. Dzīvība plūda no viņa kā mirdzoša straume. To izstaroja viņa āda, tā dega viņa acīs. Man nudien izklausījās, ka es dzirdu to sprēgājam zēna augumā. Skatoties uz viņu, likās, ka jūs ieelpojat ozonu — tik spirdzīgs, jauns, veselības pilns un mežo­nīgs viņš bija.

Un šis zēns bija pirmais, kurš pašā rotaļu karstumā sacēla trauksmi. Sakuldami ūdeni putās, puikas izbiedē­tām sejām pa galvu pa kaklu kā trenkti peldēja uz kuģi, lai ātrāk tiktu drošībā, un beidzot, sastājušies uz trapa, nenolaida acu no ūdens.

— Kas noticis? — apvaicājās mis Keruterza.

— Droši vien haizivs, — atbildēja kapteinis Bentlijs, — Mazajiem diedelniekiem laime, ka tā nenogrāba ne­vienu no viņiem.

— Vai tad viņiem ir bail no haizivīm? — viņa jautāja.

— Un jums nav? — atjautāja kapteinis.

Viņa nodrebēja, paskatījās uz ūdeni un saviebās.

— Es ne par kādu naudu neietu ūdenī, kur varētu būt haizivs, — viņa sacīja un atkal nodrebēja. — Tās ir pre­tīgas! Pretīgas!

Puikas sakāpa uz augšējā klāja, sadrūzmējās pie reli- ņiem un ar pielūgsmi skatījās uz mis Keruterzu, kas bija sviedusi viņiem tik daudz bakšisu. Izrāde bija beigusies, un kapteinis Bentlijs deva viņiem zīmi pazust. Bet mis Keruterza atturēja viņu.

— Acumirkli, kapteini. Es vienmēr domāju, ka iedzim­tie nebaidās no haizivīm. — Viņa piesauca klāt zēnu, kurš prata ienirt vislabāk, un ar žestu lika viņam lēkt vēlreiz. Zēns papurināja galvu, un viss bars iesmējās, it kā tas būtu bijis labs joks.

— Haizivs, — viņš paskaidroja, rādīdams uz ūdeni.

— Nē, — viņa atteica, — tur nav nevienas haizivs.

Bet zēns apņēmīgi papurināja galvu, un viņa biedri tik­pat apņēmīgi papurināja galvu.

— Nē, nē! — viņa iekliedzās, tad uzrunāja mūs: — Kurš aizdos man puskronu un sovrinu?

Tūlīt pusducis roku piedāvāja viņai kronas un sovri- nus, un viņa paņēma divas monētas no Ārdmora. Viņa parādīja puikām puskronu, bet neviens neskrēja pie reli- ņiem, lai lēktu ūdenī. Viņi stāvēja, mulsi smaidīdami. Viņa piedāvāja monētu katram atsevišķi, bet katrs, līdzko pie­nāca viņa kārta, paberzēja pēdu gar otras kājas lielu, papurināja galvu un pasmaidīja. Tad viņa aizmeta pus­kronu pār bortu. Puikas ar nožēlu noskatījās, kā naudas gabals nozib gaisā, bet neviens nekustējās.

— Tikai nepiedāvājiet sovrinu, — klusi teica Denitsons.

Viņa izlikās nedzirdam» un grozīja zelta monētu gar

acīm zēnam, kurš vislabāk mācēja ienirt.

— Nevajag! — mēģināja atrunāt kapteinis Bentlijs. — Es pat slimu kaķi nemestu pār bortu, ja tuvumā būtu haizivs.

Bet mis Keruterza iesmējās, palika pie sava un turpi­nāja vilināt zēnu.

— Nekārdiniet viņu, — neatlaidās Denitsons. — Tā bērnam ir vesela bagātība, un viņš var ielēkt tai pakaļ.

— Bet jūs ne? — viņa asi noprasīja un lēnīgāk pie­bilda: — Un ja nu es iesviežu?

Denitsons pašūpoja galvu.

— Jūs sevi augstu vērtējat, — viņa teica. — Cik daudz sovrinu vajag, lai jūs lēktu?

— Tik daudz vēl nav sakalts, — viņš atbildēja.

Mis Keruterza mazliet padomāja, strīdiņā ar Denitsonu piemirsusi zēnu.

— Bet manis dēj? — viņa klusi jautāja.

— Lai glābtu jūsu dzīvību — jā, bet ne citādi.

Viņa atkal pagriezās pret zēnu un parādīja viņam mo­nētu, kārdinādama zēnu ar milzīgo bagātību. Tad viņa izlikās metam naudu, un mazais iezemietis nevilšus pa­spēra soli uz reliņu pusi, bet biedru skarbie uzsaucieni apstādināja viņu. Puiku balsīs skanēja dusmas.

— Es zinu, jūs tikai blēņojaties, — sacīja Denitsons. — Blēņojieties, cik gribat, tikai, dieva dēļ, nemetiet!

Grūti pateikt, vai tas bija viņas dīvainais untums vai arī viņa šaubījās, vai zēns lēks ūdenī. Mums visiem tas bija pilnīgi negaidīti. Zelta monēta izlidoja no pajūma apakšas, pamirdzēja žilbinošajā saulē un, apmetuši spožu loku, iekrita jūrā. Neviens nepaguva attapties, kad zēns jau bija pāri reliņiem un slaidā lēcienā metās pakaļ mo­nētai. Abi atradās gaisā vienlaikus. Tas bija skaists skats. Sovrins iekrita ūdenī plakaniski, un tajā pašā vietā gan­drīz tajā pašā mirklī ar tikko sadzirdamu plunkšķi ūdenī ienira zēns.

Acīgie puišeļi iekliedzās. Mēs visi pieskrējām pie reli­ņiem. Tās ir muļķības, ka haizivij pirms uzbrukuma ir jāapgriežas uz muguras. Sī neapgriezās. Dzidrajā ūdeni mēs no augšas redzējām visu. Haizivs bija liela un vienā paņēmienā pārkoda zēnu uz pusēm.

Kāds no mums čukstus kaut ko teica, nezinu, kurš, var­būt tas biju es. Tad iestājās klusums. Pirmā ierunājās mis Keruterza. Viņas seja bija līķa bālumā.

— Es … man ne prātā nenāca … — viņa sacīja un ap­rauti histēriski iesmējās.

Viņai bija vajadzīgs viss viņas lepnums, lai savaldītos. Viņa nedroši pagriezās pret Denitsonu, tad pret mums vi­siem pēc kārtas. Viņas acīs bija šausmas, lūpas drebēja. Tagad es domāju, ka mēs bijām cietsirdīgi. Mēs pat ne­pakustējāmies.

— Mister Denitson, — viņa teica. — Tom, pavadiet mani lejā.

Denitsons nepaskatījās uz mis Keruterzu, pat nesarauca uzacis, bet drūmāku seju es savu mūžu nebiju redzējis. Viņš izņēma no etvijas cigareti un aizdedzināja to. Kap­teinis Bentlijs nikni noklepojās un nospļāvās pār bortu. Tas bija viss. Un klusums visapkārt.