Vsevolods Ņestaiko - Saules Zaķīšu Zemē

Saules zaķīši pažēloja arī bargo Mākoņu — Krākoņu dzimtu. Pirmkārt, tāpēc, ka tie bija darbojušies nevis pēc pašu gribas, bet pēc Tumsas Kunga un Murgu pavēles. Otrkārt, taisnību sa­kot, tie nemaz nebija tik bargi — tie gan rūc un krāc, taču nekādu lielu postu nenodara. Pat gluži otrādi — tie sagādā la­bumu: aplaista zemi, un tādēļ visi stādi un koki aug vēl krāšņāk. Bet no cara Pērkona un carienes Zibens Strēles ļaudis viegli paglābjas, ierīkodami zibeņnovedējus. Bez tam saules zaķīši vienmēr uzvar Mākoņus — Krākoņus, un ļaudīm patīk noskatīties, kā par godu savai uzvarai viņi sarīko jautru ro­taļu, izveidodami varavīksni. Tas ir ļoti skaisti!

Nu, bet Raibumiņš? Kas noticis ar viņu?

Neuztraucieties! Viņam klājas labi. Diezgan izciemojies Sau­les Zaķīšu Zemē un Brīnumaino Pasaku Pilī noskatījies daž­dažādus pasaku varoņu priekšnesumus, viņš beidzot atgriezās savā dzimtajā Raibzemē, kas tagad bija brīva, neatkarīga un laimīga valsts.

Bet tas vēl nav viss.

Parasti pasakas beidzas ar to, ka varonis apprec princesi, pats kļūst par princi, karali vai vispār bagātu cilvēku un dzīvo vienos priekos, neko nedarīdams. Nu, paldies par tādu laimi! Ja jūs tikai zinātu, cik garlaicīgi un skumji būt par ka­rali (kaut arī par labu un krietnu!), dzīvot greznībā un neko nedarīt! Ne velti pasakas šai vietā arī beidzas, jo tālāk taču nav nekā interesanta ko stāstīt — tikai nomācoša garlaicība.

Ne, Raibumiņš nekļuva par bagātnieku, bet par karali vai princi jau nu nepavisam! Protams, viņš arī neapprecējās — kur jūs esat redzējuši, ka cilvēki precētos deviņu gadu vecumā!

Viņš atgriezās pie vectētiņa Brīnumiņa kolonijā Mazo Draugu Stūrītis.

Kad huligānu vara bija lauzta, visi vecāki, protams, tūlīt paņēma bērnus pie sevis, un kolonija kļuva tukša. Taču vec­tētiņš Brīnumiņš palika dzīvot turpat. Neaizgāja prom arī divas vecās aukles. Atgriezies mājās, Raibumiņš palika kopā ar viņiem, un tagad tie dzīvo četratā. Kopīgi apspriedušies, viņi nolēma pārveidot koloniju par bērnu darba un atpūtas namu. Tieši tā, ne vien par atpūtas namu, bet arī par darba namu. Tagad turp pavadīt savas brīvdienas brauc bērni no visas sau­lainās Raibzemes. Viņi gan atpūšas, gan rotaļājas, gan arī strādā. Kolonijā ir daudz darbnīcu. Un katrs bērns dara to, kas viņam padodas vislabāk: viens strādā galdnieka darbnīcā, otrs konstruē dažādas mašīnas, trešais mācās par kurpnieku, ceturtais — par atslēdznieku…

Bet Raibumiņš cieši nolēmis dienās kļūt par dārznieku. Viņš grib panākt, lai viņa dzimtajā zemē uzplauktu tikpat daudz ziedu kā tur, aiz burvju spoguļa, lai viņa dzimtene būtu tikpat koša un pasakaini skaista, kāda ir Saules Zaķīšu Zeme. Un, vai zināt, Raibumiņa sapnis droši vien piepildīsies, tāpēc ka…

Taču labāk paklausieties, ko stāsta viņa skolotājs vectētiņš Brīnumiņš:

— Šim zēnam ir īsta dārznieka talants. Nekad neesmu re­dzējis, ka citam kādam tik labi ieaugtu stādi, tik strauji tiem sazeltu lapas un tik krāšņi saplauktu ziedi. Tā vien šķiet, ka viņš zina kādu noslēpumu.

Vectētiņš taču nevarēja iedomāties, ka Raibumiņam ir pa­līgi, kurus nespēj saskatīt cilvēka acs. Kad Raibumiņš strādā dārzā, uzrakdams zemi ap kokiem vai aplaistīdams tos, ap viņu nemitīgi šaudās spoži gaismas plankumiņi. Izskatās, it kā tur dzirkstītu parastie saulstariņi, taču patiesībā tie ir īsti saules zaķīši.

Jā, jā — vecie draugi Raibumiņu nav aizmirsuši un vienmēr palīdz viņam — gan darbā, gan mācībās, gan jautrajos atpū­tas brīžos…

Saules zaķīši palīdz ne tikai Raibumiņam, bet arī visiem labiem ļaudīm. Kur brīvs un laimīgs darbs, kur prieks un smiekli — tur visur klāt ir saules zaķīši: tādēļ taču viņi radīti, lai cilvēkiem būtu gaiša dzīve.

Varbūt jūs sacīsiet, ka nevarat viņus pamanīt?

Nu, tad jūs droši vien esat aizmirsuši, cik saules zaķīši ir kautrīgi!

Tomēr ieskatieties uzmanīgāk! Viņi slēpjas jūsu smaidā un atspīd jūsu acīs, kad tās staro priekā un laimē.

Un ziniet, kad jums ir labi un jautri, kad jūs darāt krietnu un vajadzīgu darbu, saules zaķīši vienmēr atrodas jums blakus.

Всеволод Нестайко

В KPAЮ СОНЯЧНИХ ЗАИЧИКОВ

1959

Vsevolods Ņestaiko

Saules Zaķīšu Zemē

No ukraiņu valodas tulkojusi Ārija Krūkle

Ilustrējis J. Galējs

Vāku un titullapu zīmējusi M. Rikmane

1964

Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

2012