Knuts Hamsuns: Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

Pēdējās dienas es nemitīgi domāju, domāju par ziemeļu vasaras mūžīgo dienu.

Man neiziet no prāta nedz šī vasara, nedz būda, kurā mitinos, nedz mežs aiz šās būdas, un es nolemju kaut ko uzrakstīt, lai īsinātu laiku un sagādātu sev prieku. Laiks rit lēni, un es nekādi nespēju paātrināt tā gaitu, kaut gan mani nekas nenomāc un es dzīvoju bez rūpēm. Esmu pilnīgi apmierināts ar visu; tiesa, man jau ir trīsdesmit gadu, bet tas vēl nav nekāds vecums. Pirms dažām dienām es saņēmu pa pastu divas putna spalvas no tālienes — no cilvēka, no kura nemaz necerēju tās saņemt, — divas zaļas spalvas aploksnē ar ģerboni, un aploksne bija aizzīmogota ar oblātu. Es tīksminājos, skatoties uz šim velnišķīgi zaļajām spalvām. Nekas cits man nekaiš, tikai lāgiem jūtu kaulu sāpes kreisajā kājā no ievainojuma, kaut arī tas jau sen sadzijis.

Atceros, pirms diviem gadiem laiks pagāja ļoti ātri, nevis tā kā tagad, nepaspēju ne atjēgties — vasara jau garām. Tas bija pirms diviem gadiem, tūkstoš astoņi simti piecdesmit piektajā gadā, un patlaban esmu nolēmis sev pašam par prieku uzrakstīt, ko toreiz piedzīvoju vai varbūt tikai redzēju sapņos. Tagad jau daudz kas aizmirsies no tiem atgadījumiem, jo gandrīz nemaz neesmu par tiem domājis; atceros vienīgi, ka naktis bija ļoti gaišas. Taču daudz kas man šķita dīvains: gadam, kā parasti, bija divpadsmit mēnešu, bet nakts bija kļuvusi par dienu, un pie debesīm neparādījās neviena zvaigzne. Arī ļaudis tur bija īpatnēji, nekad vairs tādus neesmu saticis.

Dažkārt pagāja tikai viena nakts — un vakarējais bērns bija pieaudzis, kļuvis par saprātīgu, skaistu cilvēku. Un šai apstāklī neslēpās nekāda burvestība, es tikai kaut ko tādu nebiju agrāk pieredzējis. Jā, nekad, nekad vēl nebiju pieredzējis.

Lielā, baltā mājā pie pašas jūras liktenis mani saveda kopa ar cilvēku, kas neilgi nodarbināja manas domas. Tagad es šo cilvēku tikai retumis atceros, nē, esmu viņu pat galīgi aizmirsis; turpretī skaidri atceros pavisam ko citu —jūras putnu klaigas, medības mežā, savas naktis, katru vasaras silto stundu. Jā, tā bija tīrā nejaušība, ka es ar viņu iepazinos, un, ja nebūtu šās nejaušības, viņa nevienu dienu nenodarbinātu manas domas.

No savas būdas es varēju redzēt salu un šēru jūkli, gabaliņu jūras un zilās klinšu kores, bet aiz būdas pletās mežs, bezgalīgs mežs. Kā es priecājos par sakņu un lapu smaržu, par priežu sveķu lekno dvaku! Tikai mežā viss manī norima, es jutos spēkpilns un mana dvēsele kļuva apskaidrota. Katru dienu es devos kalnos kopā ar Ezopu un nekā cita nevēlējos — tikai staigāt pa kalniem, lai gan sniegs vēl nebija nokusis un vietām melnoja dubļu lāmas. Mans vienīgais biedrs bija Ezops. Tagad man ir Kora, bet toreiz bija Ezops, mans suns, kuru es vēlāk nošāvu.

Bieži, kad es vakaros atgriezos savā būdā, mani pārņēma mājības sajūta, patīkamas trīsas, un es runāju ar Ezopu par to, cik mums te ir labi. «Tā, tagad mēs iekursim uguni un izcepsim putnu,» es teicu. «Kā tu domā?» Un, kad abi bijām paēduši vakariņas, Ezops nometās savā vietā pie pavarda, bet es aizdedzināju pīpi, apgūlos uz lāviņas un klausījos meža klusajās šalkās. Vējš pūta uz mūsu mitekļa pusi, un es varēju dzirdēt rubeni urulējam tālu kalnos. Citādi viss bija kluss.

Un bieži vien es tā aizmigu — ar visām drēbēm un atmodos tikai no jūras putnu rīta klaigām. Paskatījos laukā pa logu, redzēju lielās, baltās noliktavas ēkas, veikaliņu, kurā mēdzu pirkt maizi, Sirilundas piestātni un atkal atlaidos guļus, brīnīdamies, ka esmu pašos Norvēģijas ziemeļos, vientuļā būdā meža malā.

Tad Ezops nopurinājās, izstaipīja garo, tievo ķermeni, nožvadzināja kakla siksnu, nožāvājās un paluncināja asti, un es pēc šīm divām trim nomiedža stundām piecēlos pilnīgi izgulējies un apmierināts ar visu, itin visu.

Tā pagāja daudzas naktis.

Reizēm lietus līst aumaļām un neganti plosās vētra, tomēr tādā nejaukā dienā pēkšņi uzvilnī neizprotams prieks un gribas aiziet kaut kur tālu projām, lai tikai nezaudētu šo laimes izjūtu. Cilvēks tad apstājas, raugās tieši uz priekšu, pēc tam klusi iesmejas un paveras apkārt Par ko viņš domā? Vienalga, kaut vai par tīru loga rūti par saulstaru stiklā, par strautiņu, kas urdz ielejā, varbūt par zilu plaisu mākoņos. Nekas vairāk nav vajadzīgs.

Turpretī citreiz pat kaut kas neparasts nespēj atvairīt vienaldzību un nomāktību.

Arī balles zālē var sēdēt un garlaikoties, neiejusties vispārējā jautrība. Tāpēc, ka mēs tikai paši sevī rodam avotu gan skumjām, gan priekiem.

Atceros kādu dienu. Biju nokāpis lejā, piekrastē. Mani pārsteidza lietus, es, patvēros laivu šķūnī. Sāku klusi dziedāt, taču bez jebkāda prieka, bez patikas, vienīgi lai nosistu laiku. Man līdzi bija Ezops, viņš apsēdās un ieklausījās. Es mitējos dziedāt un arī ieklausījos, jo izdzirdēju balsis. Tās aizvien tuvojās. Nejaušība, tīra nejaušība.

Pie manis šķūnī iedrāzās divi kungi un meitene. Smiedamies viņi cits citam uzsauca:

— Ātrāk! Patversimies tepat! Es piecēlos.

Vienam no vīriešiem bija mugurā balts, nestīvināts krekls, galīgi samircis un nokarens, slapjajās krekla krūtīs dižojās briljanta spraude. Kājās viņam bija garas, šauras, visai švītīgas kurpes. Es paklanījos, tas bija Maka kungs, tirgonis, es viņu pazinu, jo mēdzu pirkt maizi viņa veikalā. Viņš pat mani bija ielūdzis pie sevis mājās, bet es tur vēl nebiju bijis.

— Re, paziņa! — viņš izsaucās, mani ieraudzījis. — Mēs gājām uz dzirnavām, bet vajadzēja griezties atpakaļ. Tas tik ir laiciņš! Bet kad jūs nāksiet uz Sirilundu, leitnanta kungs?

Viņš mani iepazīstināja ar mazo, melnbārdaino kungu — ārstu, kas dzīvoja viņam kaimiņos pie Annas baznīcas.

Meitene mazliet pacēla plīvuru no deguna un sāka klusi runāties ar Ezopu. Es ievēroju viņas jaku, pēc drānas kreisās puses un pogcaurumiem varēja redzēt, ka jaka ir pārkrāsota. Maka kungs mani iepazīstināja arī ar meiteni, tā bija viņa meita, vārdā Edvarda.

Edvarda uzmeta man ašu skatienu cauri plīvuram, tad atkal sāka sačukstēties ar Ezopu un burtot uzrakstu uz suņa kakla siksnas:

— Tātad tevi sauc par Ezopu ... Dakter, kas tas Ezops tāds bija? Es vienīgi atceros, ka viņš sacerēja fabulas. Vai viņš bija frīģietis, vai? Nē, nudien nezinu.

Bērns, skolniece. Es skatījos uz viņu. Slaida, bet vēl neizveidojusies, piecpadsmit sešpadsmit gadu, garas, melnīgsnējas rokas bez cimdiem. Droši vien, pārgājusi mājās, viņa vārdnīcā uzmeklēs vārdu «Ezops», lai izdevīgā gadījumā paspīdētu ar zināšanām.

Maka kungs iztaujāja mani par medībām. Kas visbiežāk trāpoties pa šāvienam?

Es varot izmantot jebkuru no viņa laivām, tikai iepriekš jāpasakot. Ārsts visu laiku tikai klusēja. Kad viņi gāja projām, es ievēroju, ka ārsts mazliet klibo un atbalstās uz spieķa.

Devos mājup; dvēselē man bija tāds pats tukšums kā iepriekš, un es vienaldzīgi dungoju. Šī tikšanās laivu šķūnī manu noskaņu nemainīja. Visspilgtāk atmiņā bija palikusi Maka kunga slapjā krekla krūts ar briljanta spraudi, kas arī bija slapja un gandrīz bez mirdzuma.

Netālu no manas būdas bija akmens, liels, pelēks akmens. Tas izskatījās tik draudzīgs, it kā lūkojās manī, kad es nācu mājās, un mani pazina. Rītos, dodamies medībās, es mēdzu iet garām šim akmenim, un atgriežoties mani it kā sagaidīja uzticams draugs.