Knuts Hamsuns: Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Knuta Hamsuna labākie darbi jau sen ir kļuvuši par pasaules jaunākās klasiskās literatūras neatņemamu sastāvdaļu. Viņa daiļrades mantojuma mākslinieciskā nozīme ir visai ievērojama. Nesaraujamām saitēm saistīts ar savu dzimteni — nelielu valsti Ziemeļeiropas nomalē, saaudzis ar šās zemes skarbo dabu, it kā pilnīgi iegrimis gausajā dzīvē, kāda rit Norvēģijas mazpilsētās un šērās ieslēptajos zvejnieku ciematos, iekļāvies šās dzīves nosvērtajā un ierastajā ritumā, Hamsuns tomēr pratis savos romānos, lugās un novelēs skart jautājumus ar vispārēju nozīmi un uztvēris daudzus jaunus konfliktus un sabiedriskās noskaņas, ko pasaulei atnesis divdesmitais gadsimts ar tā civilizācijas pretrunām.

Hamsuna darbiem raksturīga noteikta un spēcīga dzīves izjūta. Asu skatienu viņš ielūkojas meža biezoknī, kur viss pakļauts noslēpumainajai dabas likumībai — gan gadalaiku maiņa, gan zālaugu izaugšana, ziedēšana un novīšana, gan putnu atlidošana un aizlidošana, kur acīm paveras esamības mūžīgais riņķojums, valdonīgi ietverdams savā aplī arī cilvēku — šo ar gara spējām apveltīto Visuma atomu.

Hamsuna vārda māksla liek saskatīt un izjust pasaules dabisko skaistumu — kalnu pļavu stipro smaržu, mēness nakts sidrabaino rēnumu, tālo zibeņu kluso plaiksnījumu.

Vēl iespaidīgāk nekā dabu viņš aprakstījis cilvēku jūtu izpausmes, iekšējās pasaules disharmoniju, mīlestības kaisles pārvarīgo spēku, dīvainās noslieces un sarežģītību, emociju mainīgos uzplūdus, attiecību nesaskaņu un naidīgumu — visu to, ko apslēpj ikdienas dzīves parastība.

Hamsuna nervozajai, smalkajai un izteiksmīgajai prozai ir iezīmīgs arī sabiezināts lirisms. Tomēr tā nav viņa darbu būtiskā īpašība, jo Hamsuns ir un paliek episkas mentalitātes vārda mākslinieks, kas, labi pazīdams aprakstāmo vidi, pārliecinoši atveidojis savu varoņu sarežģītos raksturus un patiesīgi attēlojis pārmaiņas Norvēģijas ciematu un mazpilsētu paražās un tikumos daudzu desmitu gadu laikā. Lirisms Hamsuna sacerējumiem tikai piešķir savdabīgumu, muzikalitāti un it kā sava veida pavadījums skan līdzi vēstījumu galvenajai tēmai, kas neaprobežojas vienīgi ar atsevišķa cilvēka jūtu atspoguļojumu, bet pievēršas arī objektīvajai pasaulei, meklē atbildi uz jautājumu — kādi faktori sekmē sabiedrības progresu. Gadu gaitā Hamsuns aizvien dziļāk sāk pētīt sabiedriskās attīstības pretrunu ietekmi gan Norvēģijas lauku un provinces pilsētiņu sadzīvē, gan atsevišķu cilvēku likteņgaitās. Viņš sarakstījis romānu ciklus, kuros attēlotas pārmaiņas, ko cilvēku dzīvē, uzskatos un pat domāšanas veidā radījis jaunā, divdesmitā gadsimta sarežģītais vēsturiskais process, ieraudams cilvēkus neapturamā notikumu gaitā.

Vērojot seno paražu un veco sadzīves formu laušanu Norvēģijas lauku dzīvē, rūpniecības nemitīgo attīstību pat visnomaļākajos nostūros un līdz ar to jaunu rūpniecības uzņēmumu rašanos ar tās neizbēgamu pavadoni — saltu, praktisku uzņēmēju, Hamsuns, kas pret buržuāzisko progresu izturējās visai kritiski, sociālo un ētisko balstu meklēja vecajās zemnieku tradīcijās, tajās, viņaprāt, nezūdošajās vērtībās, kuras glabā dzimtā zeme.

Sociālā problemātika it īpaši manāma Hamsuna pēdējos darbos, lai gan nav tik atsegta kā deviņpadsmitā gadsimta reālistiem. Hamsuns ir viens no tiem izciliem pasaules literatūras rakstniekiem, kura daiļrade veicināja tiklab laikmetam atbilstošas pārmaiņas mākslinieciskajā uztverē, kā arī jaunu reālisma izpratni, kas piemērota divdesmitā gadsimta garīgajām prasībām un sociālās dzīves īpatnībām.

Hamsuns ļoti uzskatāmi attēlojis savu varoņu diendienīgās dzīves ritumu, paražas, raksturu savdabības. Viņš visos sīkumos pazina viņu sadzīvi, aizspriedumus, tieksmes, interešu loku. Zemnieki-gruntnieki, zvejnieki, meža cirtēji, tirgoņi, muižu īpašnieki, klaidoņi, matroži, provinces inteliģenti — ārsti, advokāti, skolotāji, — kalpotāji, kā vīrieši, tā sievietes, dažādu kārtu un paaudžu cilvēki noderējuši par modeļiem viņa mākslinieciskajai fantāzijai. Hamsuna daiļrade paver sulīgu, daudzkrāsainu un pilnskanīgu pagājušā gadsimta beigu un jaunā gadsimta pirmās desmitgades ainu Norvēģijas pilsētās un laukos. Taču ne jau šī dzīve pati par sevi saistīja rakstnieka radošo iztēli. Viņam patika attēlot un risināt psiholoģiskos konfliktus, kādos dzīve ierāva viņa varoņus, kas cīnījās ar sabiedrību un savām jūtām. Sociālā problēma viņa darbos ir pastarpināta, un Hamsuna daiļrade ar pilnām tiesībām pieder pie tā psiholoģiskā reālisma paveida, kura aizsācējs pasaules literatūrā ir Dostojevskis. Pats Hamsuns vienmēr atzinis šā izcilā krievu rakstnieka nozīmi un lomu savas daiļrades mākslinieciskajā izveidē. «Dostojevskis ir vienīgais rakstnieks, no kura es kaut ko esmu mācījies, viņš ir pats diženākais starp krievu gigantiem,» Hamsuns rakstīja savai sievai Marijai Andersenai. Attēlojot dziļas iekšējas drāmas, smalkas, svārstīgas, loģiskai analīzei nepakļaujamas varoņu psiholoģiskās noslieces, grūti izskaidrojamas noskaņu maiņas, Hamsuns sasniedzis izcilu meistarību, pierādījis neparastu prāta asumu un spējas izprast cilvēka dvēseles vissarežģītākos labirintus. Lai gan Hamsuns savu darbu centrā izvirzīja psiholoģisko analīzi, taču vienmēr paturēja prātā, ka cilvēks ir sociāla būtne, kuras iekšējo dzīvi galu galā noteic cilvēka sabiedriskais stāvoklis. Tādējādi Hamsuna rakstnieka talants ievirzījās un izvērtās reālistiskās mākslas gultnē.

Tomēr viņš ļoti skaidri izjuta atšķirību, kāda pastāv starp viņu un agrākajiem norvēģu rakstniekiem reālistiem. Tai laikā, kad veidojās Hamsuna uzskati par mākslu un daiļrades paņēmieni, norvēģu literatūrā, tāpat kā visā pasaules literatūrā, notika būtiskas pārmaiņas: reālistiskā metode pārdzīvoja nopietnu evolūciju sakarā ar jauna tēlošanas veida ieviešanos, kurš radīja iespēju parādīt līdz šim nebijušas norises, kas guva aizvien spēcīgāku izpausmi. Estētisms un dekadence paplašināja savu ietekmes sfēru. Tā Henrika Ibsena pēdējo gadu daiļradē skaidri izpaudās nosliece uz simbolismu, taču šis literārais novirziens Hamsunam būtiski bija gluži svešs. Kaut arī Hamsuns ļoti cienīja rakstnieku Bjernstjernu Bjernsonu, tomēr viņš uzskatīja, ka Bjernsona galvenais estētiskā reālisma princips, kas pamatojās vienīgi uz tiešu, precīzu dzīves attēlojumu, jau ir novecojis, vairs nesaskan ar laikmeta garu.

Pilnīgi apzināti Hamsuns novērsās arī no naturālisma un pozitīvisma tendencēm, kas reālismā sāka parādīties deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē. Hamsuns neatzina nedz mehānistisko priekšstatu par cilvēka un sabiedriskās vides savstarpēju sakarību, nedz uzskatu, ka cilvēka rīcību nosaka vienīgi ārējie un arī bioloģiskie faktori. Viņš prata saskatīt, cik sarežģītas mēdz būt cilvēku savstarpējās un sabiedriskās attiecības, un attēloja tās, izvairīdamies no naturālistiskās un pozitīvistiskās pasaules uztveres aprobežotības. «Kas ir dzīvojis pietiekami ilgi, lai izprastu septiņdesmitos gadus, tas zina, kādas pārmaiņas notika ar rakstniekiem, sākot no tā laika,» ironizē Hamsuns savā ceļojumu aprakstu krājumā «Pasaku zemē», stāstīdams par savu ceļojumu pa Krieviju un Kaukāzu. «Līdz tam viņi bija dziesminieki, noskaņu attēlotāji, vēstītāji, bet pēc tam viņus aizrāva laika gars, un viņi kļuva par darboņiem, audzinātājiem. Tieši angļu filozofija ar tās tieksmi uz laimes praktisko jēgu sāka ietekmēt cilvēkus un pārveidot literatūru. Tā parādījās daiļrade, kam trūka spilgtas fantāzijas, toties netrūka centības un veselā saprāta. Varēja rakstīt par itin visu, kas apņem parastu cilvēku, tikai jāpaliek «uzticīgam īstenībai», un visās zemēs tūlīt radās daudz diženu rakstnieku.» Pats Hamsuns «uzticību īstenībai» saprata citādi nekā šie sīkie «diženie» rakstnieki, kas balstījās uz pozitīvisma filozofiju un naturālisma estētikas teoriju. Hamsunam bija svarīgi uztvert un savos darbos attēlot lietu un parādību būtību, īstenības garu, nevis atdarināt īstenību visos sīkumos un detaļās.