Knuts Hamsuns: Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Viņam ir garlaicīgi sabiedrībā, kas sapulcējusies vietējā bagātnieka — tirgotāja Maka mājā, kad jāklausās banālās sarunās par lietām, kam Glāna acīs nav nekādas vērtības. Viņa raksturs, viņa personība ir vīrišķības un bruņnieciskuma iemiesojums, un veikalnieciskais gars, kas valda šo cilvēku ikdienā, viņam ir pilnīgi svešs.

Glāns ar visu savu dvēseli jūt brālību ar dabu, kuras valoda viņam ir saprotama un tuva. Viņa tēls daudzējādā ziņā līdzīgs Hemingveja tēliem — medniekiem un sportistiem, kuri no cietsirdīgās sabiedrības aiziet tuvāk pie dabas. Tomēr Glāns nejūt tik klaju nesaskaņu ar civilizāciju kā viņi. Viņš ir vairāk instinktīva būtne, un viņam trūkst pasaules karu pārdzīvojušās «zudušās paaudzes» rakstnieku veidoto tēlu traģiskās pieredzes. Taču arī viņš pazīst esamības nepastāvīguma izjūtu, bet pati esamība viņam šķiet dīvaina un neizskaidrojama. Romāna pamatā ir doma par pasaules disharmoniju, un tas piešķir romānam savdabīgu melanholiju, kuru nespēj apslāpēt pat rakstnieka organiskā dzīves mīlestība.

Neatlaidīgi un nemitīgi romānā skan Pāna stabules kvēlā melodija, kas saausta no dienas svelmes un zvaigžņotās nakts mirguļojošās gaismas. Tā pavada romāna galveno motīvu — mīlestības motīvu, un mīlestība brāzmo romānā kā nepārvarams spēks, kas nepadodas saprāta kontrolei, nepazīst šķēršļus un nicina morālos aizspriedumus. Tās valdonīgā stihija ierauj savā mutulī Glānu, bet, kā jau ikviena stihija, tā ir bīstama un, līdzīgi elku dievībai, prasa upurus.

Hamsuns pasaules literatūrā ieņem vienu no izcilākajām vietām kā mīlestības apdziedātājs, mākslinieks, kas atklājis un attēlojis jaunas mīlestības jūtu nianses.

Romānu «Pāns» ar pilnām tiesībām var nosaukt par mīlestības mistēriju, jo tieši mīlestība nosaka romāna varoņu rīcību un attieksmes. Mīlestība vieno Evu, lauku kalēja sievu, un leitnantu Glānu. Mīlestība pārvērš Evu no padevīgas un pazemīgas būtnes, kas dzīvo no dienas dienā, par personību, kas ieguvusi zināmu patstāvību.

Viņu nebiedē greizsirdīgā Maka spaidi, viņa nebaidās arī no vīra. No Glāna viņa neprasa itin nekā, nezina, kur novedīs viņu abu attiecības, viņa par to nemaz nedomā.

Viņa ir maiguma un uzticības pārpilna pret iemīļoto, un Glāns, būdams kopā ar viņu, izbaudīdams viņas labdabības valdzinājumu, viņas rakstura viengabalainību, jūtas laimīgs, lai gan Eva nevalda nedz viņa sirdī, nedz dvēselē. Mīlestības stihija aizrauj līdzi Evu un padara par savu pirmo upuri. Eva aiziet bojā zem uzspridzinātās klints atlūžņiem.

Viss šajā romānā traģiski savijas grodā dzīves pavedienā: pulveri zem klints paliek Glāns, gribēdams sarīkot neparastu izrādi Edvardas un viņas līgavaiņa aizbraukšanas stundā, stundā, kad viņam jāzaudē sieviete, kuru viņš mīl mokoši un spēcīgi. Pulvera mīnu aizdedzina greizsirdības tirdītais Maks, aprēķinādams, ka sprādziena brīdī Eva atradīsies apakšā, klints pakājē. Dieva Pāna mierīgajā valstībā ielaužas cilvēku kaislības — nežēlīgas un nesamierināmas.

Edvarda ir pavisam cita tipa sieviete nekā Eva. Edvardai stiprs raksturs, viņa nespēj izkust mīlas svētlaimē kā Eva. Viņai mīlestība nozīmē cīņu, un šajā cīņā viņa vēlas gūt uzvaru, pakļaut un pat paverdzināt mīļoto. Tāpēc viņas attieksmes ar Glānu iegūst mīlestības divkaujas raksturu, tam piejaucas abpusējs lepnums un patmīlība.

Dažādu emociju sajaukums, kas slēpjas aiz viņu mīlestības, jo Edvarda tomēr mīl Glānu, izskaidro viņu dīvainās un neloģiskās izdarības, kas vērotājam no malas liekas nesaprotamas, taču tām ir iekšēja jēga. Glāna vēlēšanās katrā ziņā pievērst sev Edvardas uzmanību arī izskaidro to, ka, vizinoties pa jūru, viņš iesviež ūdenī Edvardas kurpi. Vēlēšanās, lai Edvarda viņam parādītu tādu pašu uzmanību, kādu velta vietējam ārstam, kurš ir klibs, pamudina Glānu uz mežonīgu rīcību — viņš sašauj sev kāju, lai arī vajadzētu klibot. Greizsirdība un nicinājums pret Edvardas līgavaini — somu baronu noved Glānu līdz pilnīgai apvalda zaudēšanai, un viņš iespļauj sāncensim ausī. Taču šī rīcība, ko Glāns izdara afekta stāvoklī, nav nemaz dīvaināka nekā Stavrogina rīcība Dostojevska romānā «Velni», kur Stavrogins muižnieku klubā satver Gaganova kungu aiz deguna un pārvelk pāri visai zālei.

Glāna un Edvardas impulsīvo rīcību izskaidro viņu mīlestības impulsivitāte, eksplozivitāte. Pat tajos brīžos, kad viņu dvēseles ir gatavas viena otrai pavērties, kaut kas tās attur. Edvardas un Glāna attieksmēs jaušas kāds noslēpums, ko autors izjūt, taču līdz galam neizskaidro. Divu spēcīgu raksturu sadursmes psiholoģisko zīmējumu Hamsuns veicis precīzi un objektīvi. Viņš parāda, ka aiz Edvardas iekšējās nelīdzsvarotības ir kaut kas vairāk nekā untumi vai brieduma trūkums. Edvarda no mīlestības gaida brīnumu, neparastu dzīves pilnību. Šīs brīnuma gaidas viņai neļauj pareizi novērtēt tagadni, proti, Glāna mīlestību. Šī nianse manāma Edvardas jūtās, tomēr autors nepaskaidro, kāpēc viņai nevar rasties tuvība ar Glānu.

Romāns, kas sākas kā idille, kā himna dzīves skaistumam, beidzas ar dramatisku, bēdīgu finālu un nav atšķetinājis autora ievirzītos konfliktus. Hamsuns tomēr līdz beigām aprakstījis savu galveno varoņu likteņus. Mīlestības stihija, kas skāra Glānu, laupa viņa dzīvību. Novele «Glāna nāve» ir savdabīgs šā romāna epilogs. Glāns, kurš aizbraucis uz medībām kaut kur Indijā, saņem no Edvardas, kas apprecējusi baronu, aicinājumu atgriezties pie viņas, dzimtenē. Taču Glāns nepieļauj pat domu par jaunas satikšanās iespēju ar šo sievieti, kuru joprojām mīl. Bet arī dzīvot bez viņas Glāns nespēj. Un viņš šķiras no dzīves. Viņš dara visu, lai savā medību biedrā — aprobežotā un patmīlīgā cilvēkā uzjundītu greizsirdību un dusmas, un šis cilvēks galu galā arī raida pret Glānu lodi. Šīs noveles situāciju atkārto Hemingvejs savā novelē «Frensisa Makombera neilgā laime», arī šīs noveles varonis šādi beidz savu dzīvi.

Stāstījumu par Edvardu un viņas tēvu Maku Hamsuns turpina romānos «Benoni» un «Roze», ko uzrakstīja pēc desmit gadiem — 1908. gadā.

Jēga, kas ietverta Glāna tēlā, kurš atzina labāk dzīvot dabas klēpī nekā civilizētajā pasaulē, piešķir lielāku skaidrību Hamsuna dramatiskās triloģijas filozofijai; pēc «Pāna» šī triloģija ir viņa lielākais darbs. Triloģijas sižets ir diezgan sazarots, tās darbība pārslogota ar blakus motīviem. Triloģijas otrā daļa — «Dzīves rotaļa» pauž melodramatismu, un lugā izmantota simbolika — mākslinieciskais elements, ko Hamsuns neatzina un kritizēja Ibsena darbos. Hamsuna lugām vispār raksturīgs dramatisks irdenums: gan romantiskajā drāmā «Mūks Vends» (1902), kuras darbība notiek astoņpadsmitā gadsimta beigās, gan tikpat eksotiskajā, cik romantiskajā lugā «Cariene Tamāra» (1903), kurā izpaudās Hamsuna Kaukāza ceļojuma iespaidi, gan viņa pēdējā lugā «Jūtu varā» (1910), kas uzrakstīta psiholoģisma garā.

Dramatisko triloģiju apvieno Ivara Kareno — filozofa brīvdomātāja tēls, kurš uzsāk atklātu cīņu ar valdošo sabiedrisko domu un iesīkstējušiem uzskatiem. Šo tēlu, tāpat Hamsuna attieksmi pret viņa varoņa teoretizēšanu, var pareizi novērtēt, vienīgi pieņemot triloģiju kā veselu, nedalītu sacerējumu, jo tās pirmajā un beigu daļā Ivars parādīts gluži dažādos traktējumos. Hamsuna triloģija savā būtibā ir polemiska — tajā turpinās Hamsuna senais strīds par Ibsena daiļrades vērtējumu, un Kareno ar pilnām tiesībām var nosaukt par Antibrandu. Ja Brands un viņa iespējamais prototips ir dāņu filozofs un teologs Serens Kjerkejors, viens no mūsdienu eksistenciālisma priekštečiem, ko var uzskatīt par paraugu savu pārliecību konsekventā īstenošanā, tad Kareno triloģijas pirmajā daļā ir noteikts un nelokāms cīnītājs, kas apstājas tikai pie tās valstības vārtiem, kuru viņam piedāvā, bet kurā ieiet viņš var, vienīgi mainot savus uzskatus; triloģijas pēdējā daļā, kļuvis divdesmit gadus vecāks, Kareno savus agrākos uzskatus sāk atzīt par jaunības maldiem un labprāt kļūst par stūrtinga deputātu, pie vienas reizes pieņemdams arī bagātību, ko viņam piedāvā sieva, kas savā laikā viņu pameta, bet tagad vēlas atgriezties likumīgā laulībā un beidzot iegūt noteiktu sabiedrisko stāvokli. Kareno likteņstāsts ir garīgas nodevības izklāsts. Bet ko tad Kareno īsti nodod?