GUNĀRS CĪRULIS: BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Darbs ieguvis trešo prēmiju Vissavienības un otro prēmiju republikāniskajā konkursā par Iekšlietu ministrijas iestāžu darbības atspoguļojumu literatūrā.

Recenzents E. STRODS Māksliniece R. KLIECE

«Liesma», 1981

Tieši pirms gada mani izsauca augstā priekš­niecība.

— Kāpēc iu vienmēr gaidi, kamēr- tevi aicina? Varētu ari pats kādreiz iegriezties un pastāstīt, kā klajas . ..

Šis iesākums nesolīja nekā laba. Ciest nevaru, kad mani uzrunā uz «tu», labi zinot, ka dienesta stāvoklis nejauj man atbildēt ar to pašu, ka neuzdrīkstēšos pat ar vissmalkāko mājienu atgā­dināt kopīgās brīvsoļa gaitas kvalifikācijas cel­šanas kursos, kuros, kā drīz vien izrādījās, viņš bija mācījies daudz sekmīgāk un izpelnījies ģene­rāļa uzplečus…

Klusēju, jo nespēju dižoties ne ar kādiem īpa­šiem sasniegumiem, nedz arī pavēstīt .iepriecino­šus jaunumus.

Ģenerālis sēdēja ar muguru pret gaismu, kas deva viņam iespēju novērot mani garajā ceļā no durvīm līdz vecmodīgi masīvajam rakstāmgal­dam. Es toties viņa vaibstus tikpat kā neredzēju, vienīgi galvas ovālu, kuru ietvēra nevainojami kopti matu viļņi. Man pat gribējās apvaicāties, vai viņš netaisa ondulācijas pie patlaban slavenā­kās Rīgas privātās frizieres Dzintras, bet laikā apjēdzu, ka arī šo jautājumu varētu iztulkot kā uzbāzīgu familiaritāti. Un tad pēkšņi sapratu, ka priekšnieks nervozē vairāk par mani. Viņa garie pianista pirksti bez apstājas cilāja uz galda izvie­totās papīra loksnes, apvērsa tās, saudzīgi ielika dokumentu vākos, atkal izņēma. Beidzot sastinga, un tikai kauliņu baltumi liecināja par iekšējo sprie­gumu. Jo negaidītāks bija ģenerāļa jautājums:

— Vai tu kriminālromānus lasi?

— Ja tikai izdodas sadabūt, — priecīgs par saru­nas pavērsienu — vaļsirdīgi atzinos. — Tos, kuros pats esmu aprakstīts, man parasti uzšķiņko autors. Ar pašrocīgu veltījumu.

— Nu un?

— Nav nekādas vainas. Sākumā gan bija maz­liet neērti, ka izgriež ar iekšām uz āru, bet tad pa­manīju, kādā sajūsmā par savu popularitāti ir ma­na sievasmāte, un samierinājos. Turklāt — mēs ta­ču neesam nosaukti īstajos vārdos. Ne mani dēvē par Edžu Putriņu, ne viņu par Renāti Zandburgu…

— Pagaidi, draugs, vai tiešām tu domā, ka esmu tevi izsaucis, lai patērzētu par tavu sievas­māti? To mēs pagūsim arī citreiz, ja nemaldos, vecīte vēl tīri žirgta … Mani interesē tava attiek­sme pret kriminālliteratūru vispār, tā sakot, glo­bālā mērogā.

Tagad atcerējos, ka ' ģenerālis tikko atgriezies no kaut kādas Vissavienības apspriedes par grā­matām, kurām ar piemēriem iz dzīves jāpanāk, lai mūsu jaunatne nenokļūtu uz likumpārkāpēju slidenā ceļa. It kā cita veida literatūra viņos rosi­nātu noziedzīgas tieksmes… Un tomēr likās, ka viņš mani ataicinājis ne tikai tāpēc, ka grib iz­klāstīt tur dzirdētās atziņas. Nē, ģenerālim kas gluži cits aiz ādas. Bet gan jau uzzināšu arī to — kad vien priekšniecībai labpatiksies izbeigt drau­dzīgo priekšspēli.

— Kuram tad neiet pie sirds, ka tevi un tavus biedrus attēlo tik gudrus un iejūtīgus, tik drosmī­gus un principiālus?! Manuprāt, gandrīz visiem lasītājiem patīk laimīgas beigas, un mūsu krimi­nālromānos allaž uzvar taisnība.

— Velna pulveris! — ģenerālis uzslavēja. — Tu esi saskatījis galveno problēmu. Un vienlaikus ķēries Jaunumam pie saknes. Mēs prasām, lai grāmatās viss būtu kā dzīvē, bet negribam, lai tajās parādītu trūkumus mūsu darbā — kaut vienu neatklātu noziegumu, kaut dažus nenotvertus ļaundarus… Tādējādi miliči pārvēršas par vis­ziņiem, kas apbruņoti ar nekļūdīgu tehniku. Un arī noziedzniekiem jābūt šausmīgi slīpētiem, citādi taču nav interesanti. Bet mēs abi zinām… nu, to, ko mēs zinām. Joks vēl tāds, ka gudri izdomā­tās slepkavības, laupīšanas vai mahinācijas sa­mērā viegli atklāt. Tajās ir kaut kāda loģika, dabū tikai pavediena galu rokā — un beigu beigās at­šķetināsi visu kamolu. Daudz grūtāk noķert žūpu, kurš dzērumā iekāpj nepareizā vilcienā, nokļūst svešā pilsētā, nosit tur nepazīstamu cilvēku, atņem viņam naudu atceļa biļetei un nākamajā dienā pats vairs neatceras, kur bijis, ko pastrādājis. Diemžēl rakstniekiem tādi atgadījumi liekas nepie­tiekami saistoši, šie raksturi — netipiski, lai gan tieši tie vislabāk ataino mūsu ikdienas darba grū­tības… Nu, piemēram, tavā nodaļā: kāda fabula bija pēdējai atklātajai lietai?

Jutu, ka ģenerālis ķer mani uz mušpapīra, un tomēr nespēju sev liegt gandarījumu palielīties ar sekmīgi pabeigto izmeklēšanu, kuru vēl tikai gra­sījos attēlot mūsu resora žurnāla lappusēs.

— Sākumā neviens nevarēja pateikt, vai tas ir noziegums vai nelaimes gadījums, vai veča pali izkritusi pa piektā stāva logu, vai viņai kāds palī­dzējis. Un, ja tā, tad kāda velna pēc? Ne dzīvoklī kas nolaupīts, ne no viņas kāds mantojums sagai­dāms. Dzīvoja un sargāja māju, kamēr dēls ar vedeklu pa dienvidiem … Nācās uztaisīt lelli, īstu manekenu nelaiķes augumā un svarā, sviest pa logu laukā, aprēķināt kritiena leņķi, lidojuma attā­lumu, līdz beidzot secinājām, ka nāve bijusi var­mācīga. Lūk, vienīgais pieturas punkts. Durvis neskartas, visiem radiem, paziņām un kaimiņiem simtprocentīgi apliecināts alibi, nav nc niecīgākā motīva smakas… Bet ko es te vēl ielaižos sīku­mos? Ja viss nebūtu noticis tuvākās rūpnīcas al­gas dienā, laikam mēs vel šobrīd taustītos kā pa tumsu. Galu galā atklājās tāds ķinītis: mājup no šances dodas trīs krogabrāļi, kuriem tikko sa­ņemta lone spiež kabatu, samet naudu pusstopam, ierauj vārtu rūmē, sastiķē vēl otram traukam, izmet arī to, tad nospriež, ka uz atvadām derētu vēl iesviķot pa šļuciņai. Kā par spīti, viens no vi­ņiem intelbeņķis: gribas pasēdēt pie galda, uzdzert virsū limonādi, smalki uzkost. Un viņš uzlūdz čomus pie sevis uz māju. Tur sieva, protams, ne­lūgtos ciemiņus pāri pār slieksni nelaiž, sakampj savu vīru, pievāc atnesto šņabi un aizcērt durvis. Tikai labā gabalā šiem diviem tā īsti pielec, kāda viņiem nodarīta pārestība — kā tad tā, šajā tre­šajā pudelē katrs ieguldījis pa pusotram rublim. Un viņi griežas atpakaļ, lai pieprasītu savu tiesu. Kas par to, ka īsti neatceras adresi, gan jau atra­dīs … Tālākais jau norit kā pēc absurdās filmas scenārija: nami šajā jaunceltņu kvartālā visi vie­nādi, kāpņu telpas tāpat. Tiesa, šie uzrāpjas pa­reizā stāvā, bet pavisam citā mājā un zvana pie citām durvīm. Kaut kā pierunā nelaimīgo vece­nīti atvērt, iebrūk priekšiņā un uzstāj, lai atdod pudeli. Pārbiedētā saimniece, dabiski, sāk spiegt, un tas šiem nemaz nav pa prātam. Jāapklusina, kamēr nav saskrējuši kaimiņi, un tepat pretī vaļējs logs … Man grūti spriest, kas tādiem alkoholi­ķiem pēkšņi sakāpj galvā, vai viņi maz apzinājās, ka atrodas pavisam aplamā dzīvoklī. Iespējams pat, ka tiesa kvalificēs noziegumu kā nonāvēšanu bez iepriekšēja nodoma, bet mēs jau nenoņemamies ar likuma pantiem, mums svarīgi, lai vainīgo varētu saukt pie atbildības.

— Nu, gatavs stāsts! — neliekuļotā aizrautībā iesaucās ģenerālis. — Tikai neaizmirsti attēlot, cik cilvēku nācies nopratināt, cik pierādījumu sa- vakt… Klausies, draugs, ko es paziņoju tajā simpozijā. Uzkāpu tribīnē, noliku priekšā mūsu pārvaldes priekšnieka sacerēto runu, bet, kā ierau­dzīju pirmajā lappusē citātu, ar kuru uzstāšanos bija iesācis gan referents, gan vēl divi runātāji, tā man aptecējās dūša un es iebāzu brilles atpa­kaļ kabatā. Ticami par mums un mūsu darbu var uzrakstīt vienīgi kāds no mūsējiem. Tā es tur pateicu un tā arī domāju.