GUNĀRS CĪRULIS: BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Visu šo vasaru Zandburga sauca Brūni par savu krustdēlu, un arī viņš vēl pēc gadiem, satiekot Putriņu, nekad neaizmirsa apvaicāties:

«Un kā iet manai krustmātei, vai vēl pie dzīvī­bas?»

Blakus Ratniekam, kā parasti, sēdēja Dzintra Sakāne, dienvidnieciska izskata un temperamenta melnmate, par godu svinīgajam notikumam pār­ģērbusies garā, gurniem cieši pieguļošā ķirškrā- sas kleitā ar dziļu izgriezumu, kas atsedza gan­drīz visu muguru. Viņa pagriezās un uzsmaidīja Putriņām, apžilbinādama ar nevainojami baltiem zobiem, kas šķita kā radīti kost un plosīt. Lustras

gaismā uzzibsnīja iegarenie briljanta auskari, uz mirkli aizēnodami viņas pārsteidzoši gaišās un saltās acis. Plānās lūpas vēl pastiprināja līdzību ar plēsonīgu putnu, bet Putriņš zināja, ka melnā

Dzintra ir ļoti biedrisks un allaž izpalīdzīgs cil­vēks. Jahtklubā viņa bija iestājusies jau pirms Ratnieka un metusi enkuru uz trofejas jahtu ar nepievilcīgo nosaukumu «Medūza». Pēc kāda iz­brauciena — īsta «Medūzas plosta» — Bruno bija palicis uz jahtas pa nakti un kopš tās reizes tā arī vairs nešķīrās no Dzintras. Sākumā visi brī­nījās, kāpēc viņi nereģistrē laulību, vēlāk pierada. Runāja pat, ka Ratniekam izdevīgi noguldīt uz Dzintras krājkases grāmatiņas naudu, ko it kā izdevies noblēdīt, strādājot ar zobu zeltu, uzcelt viņai vasarnīcu uz salas pie upes ietekas jūrā. Vē­lāk, kad viņš sāka studēt Medicīnas institūta Sto­matoloģijas fakultātē un nācās pārtikt no stipen­dijas vien, izrādījās, ka galvenā pelnītāja šajā civilģimenē ir Dzintra. No pateicīgajiem klientiem saņemtā dzeramnauda tika nevis nodzerta — šai ziņā viņa bija nelokāma —, bet ieguldīta kādā fantastiska ārzemju supersintētiska auduma pir­kumā. No tā uzšuva Ratniekam buras, kas ļāva viņam izcīnīt savu pirmo Vissavienības mēroga uzvaru.

Pie Ratnieka otra sāna sēdēja Līvija Trau- mane — jauniņa un ļoti kustīga gaišmataina stu­dente ar vieglu ironijas dzirksti zilganajās acīs, kas vedināja atcerēties neskartu rīta sniegu. Viņa, protams, apzinājās, ka ir glīta, un pie izdevības izspīlēja savas tvirtās krūtis, kuru ieapaļumu pa­svītroja plānais, melnais svīteris, — kā daudzas šodienīgas meitenes, arī Līvija nevalkāja krūštu­rus. Tomēr seja, atklāta un tīra, bez jebkādas kos­mētiskās ēnas vai spilgtuma, liecināja, ka šķie­tamā valšķība nav uzspēlēta, bet ir tāda kā dzī­vesprieka izpausme.

Putriņš viņu redzēja pirmoreiz, pavirši pazina abus pārējos Ratnieka komandas locekļus — mat­rožus Aigaru Gonkuli un Māri Sukātu. Turpretī «Salacas» rezerves kapteini Ilmāru Grantsonu labi atcerējās maz patīkama atgadījuma dēļ, kurā nā­cās iejaukties pēc jahtkluba direktora lūguma. Grantsons bija aizturēts pludmalē par peldviesu fotografēšanu bez finanšu nodaļas atļaujas. Pri­vātuzņēmums darbojās ar atzīstamu vērienu — atšķirībā no vietējā pakalpojumu kombināta tra­dicionālās finiera smailītes, uz kuras buras grez­nojās uzraksts «Sveiciens no Jūrmalas», Grant- sona dekorācija un aparatūra pievilka krietni prā­vāku ziņkārīgo skaitu. Vīriešiem gribējās humora pēc nobildēties kopā ar šķelmīgajām vāravām, sie­vietes, pirmām kārtām miesās pabrangās, pa­cietīgi stāvēja rindā, lai varētu iebāzt galvu caurumā, kas atradās tieši virs kādas izģērbtas ārzemju skaistuma karalienes daiļā ķermeņa. To­mēr vislielāko uzmanību izpelnījās veiklā foto­grāfa kamera — no Amerikas atvests «polaroids», kas dažās minūtēs izgatavoja krāsainu attēlu. Tiesa, par tādu naudu — pieci rubļi gabalā — drīkstēja vēlēties augstāku kvalitāti, taču priekš­rocības bija acīm redzamas: maksā ragā, bāz uzņēmumu kabatā un staigā vesels… Kad no­skaidrojās, ka Grantsons saņēmis fotoaparātu un plates likumīgā ceļā ar apmaksātām muitas nodevām, šis notikums, pateicoties Putriņa protekcijai, beidzās ar sālītu administratīvo sodu.

Pirmo valsi Putriņš vienmēr dejoja ar Regīnu, jo tā bija vienīgā sieviete pasaulē, kas piedeva viņam visu, pat neritmisko mīņāšanos zāles vidū, jo griezties trīsceturtda|taktī Edžus arī jaunībā neprata. Pēc trešās glāzītes viņš vecas draudzības vārdā uzaicināja uz deju Dzintru un apmierināts konstatēja, ka Ratnieks, īsts bruņinieks būdams, devās uzlūgt Regīnu. Kad atskanēja tango kaislī­gie ritmi, pienāca Anitas kārta, pēc tam — kāpēc gan liegt sev šo prieku? — Putriņš sāka meklēt vēl jaunākas partneres.

Rasmai būtu grēks sūdzēties par pielūdzēju trū­kumu, arī viņas draudzene Inga dancoja gandrīz nepārtraukti. Meitene pie kaimiņu galda bija pali­kusi viena un ar mazliet samākslotu smaidu un tādu kā izsmiekla uguntiņu acīs sekoja Ratnieka un Dzintras stāviem, kas patlaban ienira dejotāju burzmā. Putriņš piecēlās, piegāja, paklanījās. Lī­vija, ne mirkli netielēdamās, pielēca kājās, saķēra viņu aiz rokas un jau vilka sev līdzi. Bet uz dejas grīdas tikpat spēji atkal atbrīvoja savu roku un sāka kratīties, gorīties un līgoties taktī, kas, pēc Putriņa ieskatiem, nepavisam nesaskanēja ar mū­ziku. Viņš pie labākās gribas nemācēja pielāgoties meitenes kustībām, bet drīz šīs rūpes atkrita, jo starp viņiem iespiedās citi šeikotāji un varēja sa­redzēt vairs tikai meitenes ritmiski plandošos gai­šos matus.

Sapratis, ka Līvija tīri labi uzjautrinās arī viena, Putriņš iztālēm pamāja Regīnai un elko­ņiem izbrīvēja sev ceļu uz zāles stūri, kur jau darbojās mantu loterija.

— Vienīgi šis prieks mums, večiem, atlicis, — viņš pasteidzās atspēkot iespējamos sievas pār­metumus.

Regīnai i prātā nenāca dusmoties. Lai vecais mazliet iztrakojas, parīt viņam beidzas atvaļinā­jums, tad atkal no rīta līdz vakaram noņemsies ar visādām sabiedrības padibenēm. Būtu muļķīgi tēlot greizsirdību un prasīt, lai vīrs visu vakaru neskatās ne pa labi, ne pa kreisi. Kaut gan šī meiča drīzāk piestāvēja Varim … Un tomēr Regīna bija gandarīta, ka Edžus atcerējies viņas vājību — visāda veida laimes akas, kurās vinnētās lellītes, trauciņi un kareklīši tika glabāti īpašā bufetes nodalījumā.

Viņa iegremdēja roku laimes ratā un izvilka ve­selu sauju salocītu papīrīšu.

— Katra trešā vinnē… — Regīna pasmīnēja, kad arī uz piek.tās lozes ieraudzīja vienīgi jaht­kluba zīmogu un tādas ņirgas kā «Paldies», «Vē­lam sekmes nākamajā sezonā», «Veselību un aug­stu prieku» vai «Daudz laimes mīlestībā». Tikai pati pēdējā izrādījās pilna — viņa bija izvilkusi sešu alumīnija šņabja kausiņu komplektu ar bri- gantīnu uz plastmasas maciņa.

— Mācies, kā šeit jāspēlē, — teica Putriņš, ar pirkstu galiem izmakšķerēja vienu vienīgu lozi un, pat neatvēris, pasniedza vakara laimes fejai — jahtkluba tuklajai grāmatvedei Mirdzai.

— Klāt pie jūsu sievas ķobīšiem, — viņa ar mī­līgu smaidu paziņoja un lika galdā pudeli armēņu konjaka.

— Tavu necerētu veiksmi! — Regīna tēloja sa­jūsmu, it kā nebūtu pamanījusi, kā vīrs iebāž Mirdzai kabatā sarkanu desmitnieku.

Kad viņi atgriezās savā kompānijā, tur jau dzēra Borisa Vencela slaveno veselības dzē­rienu — ar cidoniju sīrupu atšķaidītu spirtu, ku­ram viņš jauca klāt vēl kaut kādas esences. Bet recepti turēja slepenībā — kā jau iesīkstējis vec­puisis, ķirurgs bija neaprakstāmi stūrgalvīgs. Un pedants caur un cauri. Viņa māniju ik pēc brīža mazgāt vai ar kabatas lakatiņu slaucīt rokas vēl varēja izskaidrot ar profesionāliem refleksiem, bet izskatu, apģērbu? … Kalsns, .gandrīz izkaltis, it kā nebūtu jau pagājuši trīsdesmit gadi, kopš viņu, desmitgadīgu pusdzīvu zeņķi, atbrīvoja no Ģsven- cimas koncentrācijas nometnes. Seja — bezasi- ņaini bāla, zem acīm tumši loki, lūpas kā bez krā­sas. Ģērbās viņš nātnā, melnā uzvalkā kā tāds kla­sisks līķu apstāvētājs, melnajā kaklasaitē grezno­jās liela, spīdīga pērle, un radās iespaids, ka viņam zem zoda būtu treša acs. Runāja reti un tik klusā balsī, ka sarunas biedriem jāpieliecas, lai saklausītu vārdus. Tādās reizēs likās, it kā pretī raudzītos trīs neizteiksmīgas acis.