GUNĀRS CĪRULIS: BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Varbūt vējš nolūzis? Sī iespēja iedvesa pēkšņu satraukumu.

— Iziesim laukāl — Līvija mudināja Vari. — Pīpmaņi nemaz nedomā par nesmēķētāju plau­šām, elpu rauj ciet.

Nakts šķita vasarīgi rēna un silta. Vienīgi zvaigžņu rudenīgais saltums atgādināja, ka ok­tobris jau pie durvīm. Kluba logu mestie nekus­tīgie gaismas celiņi sniedzās līdz upes vidum, arī bāciņu staru zibšņi netraucēja dabas mieru- Ne­dzirdēja pat klusākās lapu šalkoņas. Vienīgā skaņa, ko viņi saklausīja starp diviem dejas mūzi­kas gabaliem, bija vāja čaukstoņa steķa pusē, kur liellaivu karavānas saceltajos viļņos berzējās pie- tauvoto jahtu gumijas fenderi.

— Absolūta flautel — Līvija neslēpa savu vil­šanos. — Brunis līdz rītam netiks atpakaļ.

— Krastā vienmēr tā liekas, patiesībā vējš iegriezies dienvidos, — Varis pamācīja. — Bet no tā vieglāk nepaliek, kamēr atkreicēs no salas… Cik pazīstu Brūni, viņš pārgulēs nakti pie Dzin­tras.

— Nē, viņš noteikti atgriezīsies! — Līvija ne­gaidīti asi atcirta, tad attapās, satvēra Vara elkoni un vilka viņu pie automašīnu stāvvietas. — Nāc, es tev pierādīšu … Skaties pats! — Un meitene norādīja uz Ratnieka burkānkrāsas žiguli.

Varis grasījās pastāstīt, ka viņa laikos Ratnieka mašīna nedēļām ilgi stāvējusi klubā, bet pēkšņi aprāvās. Atmiņā uzpeldēja naksnīgie izbraukumi ar Astru. Varbūt arī Līvija kļūs mīlīgāka un runī­gāka, uz ūdeņiem cilvēki vispār mēdz pārvērsties.

— Gaidi mani šeit!

Pēc brīža viņš atgriezās ar atslēgu saišķi un divām vējjakām.

— Ieskaidroju Smitam, ka jāatšlepē Brunis, — Varis bilda un pasvieda Līvijai vējeni. — Katram gadījumam!

— Bet tu taču esi dzēris, — šaubījās Līvija, to­mēr jau vilka mugurā jaku.

— Tās dažas čarkiņas … Uz upes, paldies die­vam, nav autoinspekcijas.

Motors pielēca no puspagrieziena. Viņš ieslēdza reversu un, kājās stāvot, atmuguriski izmanevrēja brīvos ūdeņos, tad nospieda akceleratoru. Laiva parāvās uz priekšu un izslēja degunu gaisā.

Uzreiz izzuda nakts burvestība, tās vietā stājās daudz mūsdienīgāka pievilcība — varena spēka un neprātīga riska piesātināta atmosfēra, kas pul­cina jauniešu masas automobiļu un motociklu ātruma sacīkstēs. Motora dārdoņa pāršķēla klu­sumu un aizgaiņāja visas nevajadzīgās domas, pretvējš plosīja matus un lika meklēt aizsegu aiz aizsargstikla. Viņi bēga no spokaini baltajām pu­tām, kas spītīgi nevēlējās ne par sprīdi atpalikt. Vēsums smailiem pirkstiem līda zem jakām, un nācās apsēsties — lai arī kā Līvijai patiktos sa­glabāt glezno, daudzās reklāmas fotogrāfijās re­dzēto pozu: balstoties pret priekšējo stiklu, gaišiem matiem vējā plīvojot, slaida gaišmate aicinoši veras viņai vien redzamās sapņainās tālēs. Viss tā kā saskanētu, bet izrādījās, ka tikpat kā neiespē­jami noturēties kājās.

Varis aplika roku Līvijai ap pleciem, un viņa tūdaļ pievirzījās tuvāk. Tomēr šai saskarē — to puisis nepārprotami juta — nebija ne mazākās erotikas, vienīgi biedriska sildīšanās.

Garām lidoja tumšais krasts ar priežu meža dzegoto sienu un retiem logu blāvumiem. Krāca uzmodinātā upe un bezpalīdzīgā niknumā tricināja kuteri. Varis ieslēdza grozāmo prožektoru. Tā spilgtā roka riņķoja pa upes virsmu, tomēr neko nesataustīja — ne jahtu, ne laivu, ne citu dzī­vības pazīmi. Šķita, viņi šajā klajumā ir pilnīgi vieni.

It kā kliedējot šo pamestības jutoņu, viņiem draudzīgi pamirkšķināja kanāla kuģošanas ceļa pirmā sarkanā uguntiņa. Samazinājis ātrumu, Va­ris iegriezās pa labi. Tagad laivas priekšgals at­kal iegrima ūdenī, trauksmainais skrējiens pārvērtās gluži ikdienišķā braucienā. Vairs, ne­šķita, ka viņi steigtos palīga nelaime nokļuvušam draugam.

— Kaut kur šeit, — teica Varis un noslāpēja motoru.

— Šaujam uz klubu, Vari, es tevi ļoti lūdzu!… Vai tiešām tu nevari griezt atpakaļ?!

Līvijas balsī ieskanējās gandrīz histēriskas notis. Jau pirms Vara viņa bija pamanījusi steķa galā piesieto «Salacu». Buras gan nebija noņem­tas, bet nolaistas un kārtīgi saritinātas uz bomja. Netālu melnoja neliela vasarnīca. Neviens logs negai_smoja,_un maz ticams, ka tik siltā naktī slēģi aizdrīvēti kā pretgaisa aizsardzības trauksmē.

— Guļ un septītajā sapnī redz tevi, — sacīja Varis un nez kādēļ tūdaļ nožēloja šo pliekano piezīmi.

Atceļu viņi veica klusēdami. Arī šurp braucot, viņi nebija bilduši ne vārda, bet tā bija cita klu­sēšana — saskanīga un tuvinoša. Patlaban starp viņiem atradās plaisa, kaut kas svešs un naidīgs, kas liedza saskarties rokām, vienam otru uzlūkot, un jahtklubā Varis pat nepalīdzēja Līvijai izkāpt no laivas. Uzmeta tauvas cilpu pālim un neat­skatījies devās pie bufetes.

Kad pienāca Līvija, viņš jau taisījās ieraut pirmo glāzīti.

— Nedusmo, — meitene bilda. — Galu galā Brunis ir mans kapteinis.

Pateica vienīgos vārdus, kas spēja atjaunot pirmītējo draudzību, un iekārtojās blakām.

Pēc tam viņi vēl dejoja, kopā ar pārējiem skan­dināja jūrnieku dziesmas. Līvija smaidīja un lē­kāja, dziedāja skaļāk par citiem, tomēr Varim likās, ka šī jautrība ir samākslota. Un, kad viņš

piedāvājās pavadīt uz pirmo elektrisko vilcienu, meitene tik ātri piekrita, it kā to vien būtu gaidī­jusi. Stacijā viņš nopirka divas biļetes, vagonā, lai neļautu uzmākties atsalai, nepārtraukti stāstīja par regatēm un saviem ceļojumiem, Rīgā aizveda Līviju līdz pašām mājām.

— Paldies, tu tiešām esi jauks, — atvadoties sacīja meitene un noskūpstīja viņu uz vaiga.

Doties uz mājām negribējās. Dienestā Varis bija iemācījies ne tikai gulēt pie katras izdevības, bet arī veselu diennakti iztikt bez miega. Un viņš nolēma atkal aizbraukt uz jahtklubu.

* * #

Rasma nesagaidīja brāli atpakaļ. No paša sā- » kuma viņai šai ballē kaut kas bija sagājis grīstē, un ej nu tagad sazini, kas vainīgs — pašas pār­spīlētās cerības, ka šoreiz gan izdosies pa īstam izlādēties, vai sabiedrība, kurā iekļuvusi? Dārgie radiņi, kurus viņa mīlēja ar visupiedodošu mai­gumu, senie paziņas, kuru stāstus un asprātības zināja no galvas? Ar katru no tiem Rasma būtu labprāt kopā pavadījusi vakaru pie televizora, pa­staigājusies pa pludmali vai pasēdējusi virtuvē pie vēlīnas tējas glāzes, bez kuras Putriņu ģimenē neviens nedevās pie miera. Bet ļaudīs Rasma viņu klātbūtnē nespēja atraisīties.

Tad vecāki aizgāja, un viņa vienā rāvienā iz­tukšoja šampanieša kausu, it kā steigdamās atgūt nokavēto. Šoreiz tas nelīdzēja, tieši otrādi — uzmācās ne ar ko neattaisnota grūtsirdība, žņau­dza tāds kā raudājiens. Labi, ka šai mirklī Aigars

aicināja dejot, citādi viņa būtu aizmukusi. Bet arī pēc ugunīgās rumbas negribējās atgriezties pie galda.

Labu brīdi Rasma klīda pa kluba teritoriju, kur pazina katru krūmu un puķu dobi, redzēja, ka aizbrauc Varis ar Līviju, beidzot apsēdās laipu galā un iegremdēja basās kājas ūdenī. Ap sirdi kļuva mazliet vieglāk, varēja mēģināt tikt ar sevi skaidrībā. Kāpēc šī dziļā vilšanās? Kavalieru taču netrūka, tas pats Aigars likās tīri simpātisks, pie­tiktu izrādīt niecīgāko pretimnākšanu, un viņi ta­gad atrastos kādas jahtas kajītē un skūpstītos līdz… Jā, līdz kam gan? Līdz riebumam vai līdz aizmiršanās brīdim, kad izgaist visi godīgie no­domi, krīt kautrības un tā saucamās tikumības šķēršļi? Bet šo robežu Rasma vairs nevēlējās pār­kāpt, neparko nevelējās! Lai ar tādu mīlestību nodarbojas tie, kas dzenas tikai pēc fiziskās bau­das un apmierinājuma. Viņa grib mīlēt un likt mīlēta šī vārda vecmodīgajā izpratnē.