GUNĀRS CĪRULIS: MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

GUNĀRS CĪRULIS

Ironisks

detektīvstāsts

Rīga «Liesma» 1986

Recenzente LIJA BRIDA KA Mākslinieks JURIS PETRAŠKEVIČS

(Piedzīvojumi., fant., ceļoj.).

Sešiem Augstākās milicijas skolas absolventiem rodas iespēja «klusajā sezona» atpūsties zinātnes darbinieku jaunrades nama, kas atrodas netālu no nomaļa zvejnieku ciemata. Tur viņus sagaida dīvains atgadījums: zinātniekam, kas ieradies pabeigt doktora disertāciju, noslēpumainā karta pazūd mape ar nozimigu zinātnisku darbu. Turklāt uz mapes vāka vēl bijis uzrakstīts «Slepeni»…

Nams elpoja ar noskaitāmiem atvērtiem logiem. Rīts bija saulains un termometru stabiņi tādēļ krietni pa­stiepusies garumā. Augšējo stāvu izlutinātie iemītnieki beidzot varēja bez bažām izlaist no istabām laukā lab­sajūtai tik nepieciešamo siltumu, ko līdz šim bija glabājuši kā savu privilēģiju. Tuvāk pie zemes izvietotie atpūtnieki cerēja, ka saules stari tiem dos sen kāroto mājīgumu. Un vienīgi vidējo stāvu iedzīvotāji rīkojās kā katru rī­tu— izvēdināja telpas, apmainot naktī sastāvējušos gaisu pret jūras elpas atsvaidzināto un priežu ozonēto.

Pavasaris bija atnācis tieši Jurģos, un šobrīd neviens nedomāja, cik mānīgs ir šis saulainais rīts. Atvaļinājumā jātic savai veiksmei, nevis kalendāram.

«Magnolija»—vēstīja izkārtne pie stiklotajām virpuļ- durvīm. Viss pārējais pat šajā skaidrajā dienā palika miglā tīts. Sīkākiem burtiem akmenī kaltais komentējošais teksts diemžēl neko daudz nepaskaidroja, un šeit strā­dājošās vietējās sievietes dēvēja savu darbavietu par «inkubatoru». Tālu no patiesības viņas nebija. Ideju, at­klājumu, atziņu inkubators — kādus vien argumentus neiz­virzīja projekta autori, lai izspiestu no VissavienībasV Zi­nātņu akadēmijas naudu divpadsmit stāvu nama celtnie­cības finansēšanai. Turklāt ar gudru ziņu izvēlējās nevis Jūrmalu, bet nomaļo Priežciemu, kur pat sīkas bodītes nebija, kur nu vēl kafejnīcas vai ēdnīcas… Pēc iespējas

tālāk no kārdinājumiem, kas varētu sagrozīt zinātniekiem galvas, atraut viņus no domāšanas procesa!

Šīs šķietamās priekšrocības tomēr radīja arī sarež­ģījumus. Līdzās topošajam galvenajam korpusam vis­pirms vajadzēja uzcelt būvstrādniekiem kopmītni, kurā vēlāk dzīvotu apkalpojošais personāls. Bet, tā kā tuvākās apkaimes sievietes nebija ar mieru pamest ģimeni, māj­lopus, iekoptus dārzus, lai zinātnieki būtu paēduši un viņu istabas uzpostas, liels autobuss divreiz dienā veda no attāliem jūrmalas ciciniem arī ZTR laikmetā nepie­ciešamās izpalīdzēs.

Namu atklāja nemīlīgā rudens dienā. Pirmajā «Mag- . nolijas» pastāvēšanas mēnesi ceļazīmes izsniedza kā prē­mijas par ievērojamiem ieguldījumiem zinātnē, otrajā tās izlozēja Arodbiedrības komitejas plenārsēdē, bet jau trešajā brīvprātīgus braucējus šurp atvilināja tikai Jaun­gada pārsteigumu balles perspektīva, jo neslava par Lat­vijas untumaino klimatu bija sasniegusi pat Vladivostokas zinātnieku sievu ausis. Lai nams nestāvētu pustukšs, di­rekcija tagad ķlusajā sezonā iznomāja istabas arī ogļ­račiem, divus stāvus — nejaušiem vientulības un ērtību cienītājiem un tikai trīs augšējos atstaja institūta rīcībā.

Ja drīkstēja ticēt ierakstiem reģistrācijas grāmatā, tāds arī patlaban bija kūrviesu sastāvs. Lejā ogļrači, kam tādējādi tika samazinātas adaptēšanās grūtības, Olimpa augstumos — zinātnes spīdekļi, vidū — neizprotams starp­slānis, kura spektra analīze sniegtu ieskatu nama di­rekcijas draudzīgajās attiecībās ar daždažādām ietekmī­gam organizācijām un sagādes uzņēmumiem…

No pirmā acu uzmetiena varēja likties, ka vērienīgais vestibils ir tukšs un pamests. Tomēr gluži tā vis nebija. Dziļā klubkrēslā pusguļus snauduļoja nama direktora vietnieks, atvaļinātais apakšpulkvedis Gunārs Apsitis. Kopš demobilizācijas bija aizritējuši gandrīz divi gadi, bet ieradums vienmēr atrasties kaujas postenī lika viņam te tupēt arī šajā klusajā stunda starp brokastīm un bāra atvēršanas laiku. Viņš taču atbild par visu — sevišķi šobrīd, kad direktors Vilis Igaunītis aizbraucis atvaļi­nājumā, uz atvadām skopi, toties daudznozīmīgi pieko­dinādams:

«Dzīvo godīgi un skaties, lai viss būtu…»

Ka lai skatās, ja paša kabinets atrodas pasaules viņā mala, bet priekšnieks savējo aizslēdzis un aizzīmogojis? Atlika vienīgi iekārtot sev novērošanas pozīciju iepretī liftiem.

Šobrīd Apsītis tikpat labi varētu gulēt arī savā ērtajā dzīvoklī rajona pilsētas galvenajā ielā. Nekas netraucēja «Magnolijas» mieru — zemāko stāvu atpūtnieki bija aiz­braukuši tradicionālajā ekskursijā pa Vecrīgas vēsturis­kajām vietām, pārējie vai nu tupēja savās istabās, nolikuši pār skaitļiem un formulām izraibinātiem manuskriptiem, vai meklēja iedvesmu vientuļās pastaigās pa saules staru pielijušo liedagu un mežu. Apsīša kontemplāciju netrau­cēja ne biljarda bumbu klikšķi, ne galda tenisa bumbiņas neritmiskā pakšķēšana, kas atlidoja no pagraba telpām. Bet pietika lifta motoram klusi iedūkties, lai direktora vietnieks tūdaļ atvērtu acis, ne velti tik daudzi gadi bija modri aizvadīti dienestā. Kā par spīti, šoreiz kabīne līdz vestibilam nenokļuva.

«Ko viņi tur vizinās?» Apsītis nodomāja un atkal laidās snaudā.

Aicinoši mirgoja gar ugunsdrošo sienu uzstādīto spēļu automātu raibas spuldzītes, ik pēc minūtes ar tikšķi pa ciparnīcu pārvietojās elektriskā pulksteņa rādītājs. Taču laiks «Magnolijā» šķita stāvam uz vietas…

Viktors Kundziņš nespēja izprast, kā beidzot tomēr laimējies izrauties no agonijai līdzīgā miega. Naktī ne vienu reizi vien likās, ka tulit sirds apstāsies, ka dzīves loks noslēgsies šeit, pavisam netālu no lauku mājām, kurās viņš pirms pusgadsimta bija piedzimis trūcīga Kur­zemes jaunsaimnieka ģimenē. Uzmācās vēlā nožēla un melni pašpārmetumi — vai tiešām šī neprātīgā iedzeršana, darba nobeiguma tradicionālā svinēšana pārvilks svītru visiem pēdējo gadu pūliņiem, kuros sakausēta pieredze, novērošanas spējas un analītiķa dotības? Vai bija vērts censties, mācīties Rīgā un Maskavā, vairākus gadus pa­pildināt zināšanas ārzemēs, pēc tam vadīt institūtā sektoru un izsvīst šo doktora disertāciju, lai vienā vakarā iemītu dubļos mūža darba augļus — gaidamo zinātnisko grādu un sūri nopelnīto paaugstinājumu?

«Paldies dievam, esmu dzīvs!»— tā bija pirmā doma, kas parvarēja galvassāpju barjeru un izurbās līdz tru­lajām smadzenēm. Viņš paskatījās pa logu un, skaļi iekunkstējies, atkal atslīga spilvenos. Spilgta gaisma dur- stija kā nokaitētas adatas. Kundziņš ar ierastu kustību sniedzās pēc tabletēm, kas glabājās pa rokai naktsskapīša atvilktnē, nekļūdīgi sataustīja sirdszāļu ripiņas un mē­ģināja norīt. Bet mēle neklausīja. Tā likās nekustīga. Tikai trešais ūdens malks noskaloja zāles, tomēr oāzi mutes tuksnesī neradīja. Jāguļ nekustīgi, jāļauj tabletēm iedarboties…

Tačū domas iemidzināt neizdevās. Tās spītīgi atgriezās pie vakardienas notikumiem. Kas tad īsti pamudināja rīkot šo nolādēto rautu bāriņā? Kopš Kundziņš pirms vairākiem gadiem bija šķīries no sievas, viņš uz banketiem vairs negāja, bet vienatnē no laika gala nemēdza dzert. Pat tajā vakara ne, kad Austra bija paziņojusi, ka aiziet pie cita, jo tas likās vienīgais pareizais kopdzīves at­risinājums. Pats arī vainīgs — ja jau baidījās, ka ārzemēs bez ģimenes būs vientuļi, vajadzēja bildināt kādu no darba mārītēm, nevis šo divpadsmit gadus jaunāko spārīti, kuru vilināja tikai žilbinošās komandējuma izredzes.