GUNĀRS CĪRULIS: MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Taisiet vaļā!—skubināja Apsītis un piebīdīja viņam plakano, četrstūraino čemodāniņu.

Kundziņš mulsi lūkojās atslēgas rituļos. Nez kādēļ skait­ļu kombinācija likās dīvaini pazīstama. 1812… Pareizi, tas taču viņa paša dzimšanas datums — astoņpadsmitais decembris. Vai tiešām diplomāts visu laiku stāvējis vaļā?

Viņš pacēla vāku. Diplomāts bija tukšs.

— Ko nu?— Apsitis izmisis vaicāja.

Direktora vietnieks jau dziļi nožēloja, ka savas lab­sirdības dēļ iejaucies svešās nepatikšanās. Administrācija atbildīga vienīgi par glabāšanā nodotām vērtslietām. Kāda velna pēc viņš iekūlies pilnīgi nevajadzīgā ķezā? No visa, kas saistīts ar jebkādiem noslēpumiem, taču jāturas pēc iespējas tālāk. Visvairāk Apsīti nomāca nepieciešamība pīties ar amatpersonām. Tiesa, viņu neviens nevainos, un tomēr nelādzīgi — jau pirmajā dienā pēc direktora aiz­braukšanas «Magnolijā» ārkārtējs gadījums…

— Nekaitētu vispirms aprunāties ar kādu prātīgu cil­vēku,— Kundziņa klusēšanas iedrošināts, ierosināja. Ap­sītis.— Izsludināt trauksmi pagūsim arī pēc tam.

— Tikai bez publiska skandāla!—Kundziņš iesaucās. — Vai tā nu būs, ka neatradīsies? Kam vajadzīga mana disertācija, kuru pēc dažiem mēnešiem tik un tā būtu izsūtījis visiem radniecīga profila institūtiem?

— Bet tajā ir slepenas ziņas un secinājumi,— Apsītis atgādināja.

— Nonsenss! Nekāpiet arī jūs Taļimova jājamzirdziņā: viņam visur rēgojas galma intrigas.

— Mehti Aļijevičs ir gudrs un atsaucīgs cilvēks. Ar lielu dzīves pieredzi,— Apsītis domīgi teica.— Viņš nekad nepamet draugus nelaimē.

Taļimova istabā skanēja austrumnieciska mūzika. Galds vēl nebija nokopts. Pats saimnieks gulēja uz dīvāna un, balstīdams finiera dēlīti uz sakrustotām kājām, aiz­rautīgi rakstīja.

Aināram apelēt pie jūsu racionālā saprāta,— Kun- d/ii,i . Iru a Iv'ad.r., ka bārā es neko nebūtu atstājis.

I. ui'iiiol iiaiidu Taļimovs sacīja, tad jautāja Ap- sītim: Dežurantes un apkopējas nopratinātas?

— Tiks izdarīts! Apsitim tads komandiera tonis bija kā balzams dvēselei, tagad vairs nevajadzēja pašam lauzīt galvu.

— Nekavējoties sasaukt un izklaušināt!— Taļimovs pa­vēlēja.

— Varbūt vispirms aprunāties ar profesoru Vobļiko- vu?— Kundziņš ieminējas.— Ja nemaldos, viņš kopā ar mums brauca liftā.

— Tikai pēc tam!—Taļimova seja staroja darbošanās priekā. Šķita, no plikā pakauša ceļas tvaiki, izveidojot virs galvas tādu kā domu enerģijas staru vainagu.— Tas vecis man jau sen liekas aizdomīgs: dzimis aiz Urāliem, dzīvo Maskavā, bet runā latviski.

— Pirmajos pēckara gados profesors Vobļikovs strā- daja Rīgas augstskolā, pats mācījos pie viņa un vēl apbrīnoju…

Taļimovs neļāva Kundziņam pabeigt.

— Un tagad vecajam skauž bijušā studenta panāku­mi — tas jau ir motīvs. Varbūt man atmest ar roku kibernētikai un rakstīt psiholoģiskus kriminālromānus? Ek, būtu vairāk laika… Viktoram Janovičam taisnība, papriekš jāuzklausa Vobļikova liecība, iegaumējiet, Apsīt!

— Bet ar kādām tiesībām? Neesmu taču milicijas iz­meklētājs ar pratināšanas orderi,— direktora vietnieks izvairīgi iebilda. Izredzes stāties vārdu divkaujā ar vīp- snīgo profesoru viņu nemaz nesajūsmināja. Tomēr Apsītis apvainojās, izdzirdējis Taļimova uzsaucienu:

— Jūs tur pat tuvumā nerādieties, salaidīsiet visu grīstē! Šai namā taču miliču ir, ka čum un mudž. Lai pieliek roku, citādi vēl aptaukosies valsts maizē.

Direktora vietnieks nespēja slēpt pārsteigumu. Ir gan nags šim Taļimovam! Laikam no tiesas dienējis par izlūku. Tikai otro dienu atpūtas namā un jau uzostījis visu! Apsītis taču bija jo stingri piekodinājis brāļameitai — ne viņa, ne viņas biedri nedrīkst nēsāt formas tērpu. Vai Apsītim varēja pārmest nelikumību? Bija taču oficiāls iesniegums, direktora pozitīva rezolūcija, kvītis. Vai tad milicijas darbinieki nav cilvēki? Kāpēc viņi nedrīkstētu atpūsties un papriecāties pēc nule noliktajiem valsts ek­sāmeniem? Vienalga — Apsītis justos mierīgāk, ja neviens neuzzinātu, ka Gunta Apsīte viņam tik tuvs radagabals, vasarā būs vieglāk atkauties no citiem pazīšanās mek­lētājiem.

Patlaban tas bija ideāls atrisinājums. Novelt visus sirdēstus uz miliču pleciem! Kam vajadzīga pašdarbība, ja tuvumā ir profesionāļi ar Minskas Augstākās milicijas skolas diplomu, uz kura vēl nav nožuvusi tinte?

— Ja nepieciešama mana konsultācija, pēcpusdienā bū­šu jūsu rīcībā,— Taļimovs laipni paziņoja,— bet tagad atstajiet mani divatā ar muzu.— Viņš pagriezās pret sienu un izlikās aizmidzis.

Vladimiram Zaicim — gluži kā Viktoram Kundziņam — šī saulainā diena iesākās nelāgi. Viņš gan nebija iepriekšējā vakarā uzdzīvojis, tomēr pamodās neizgulejies un ar stīvu kaklu.

Gultu ar visiem palagiem un spilveniem Zaicis bija atvēlējis vēlīnajām viešņām, bet pats iekārtojies uz šaura dīvana, apsedzies ar lietusmēteli un pabāzis zem galvas cietu dekoratīvo rullīti. Bet arī tas nebūtu laupījis viņam miegu. Uztrūkties ik pēc brīža lika bailes, vai tikai viņš nekrāc. Sieva nemēdza pārmest, jo parasti iemiga pirmā, bet biedri, pietiekami nomocījušies Minskas kopmītnē, šeit visi kā viens piedāvāja Vladimiram vienvietīgo istabu. Un tagad viņš nolādēja gan šo istabu, gan arī negaidīto apciemoj urnu.

Pirmajā brīdī kapteinis Zaicis jutās vai gandarīts, ka darbabiedrenes viņu atcerējušās un atbraukušas apsveikt ar augstskolas beigšanu. Zaicis viņas iepazīstināja ar draugiem un aicināja pastaigāties. Vēlāk izrādījās, ka meitenes nav redzējušas arābu divsēriju melodrāmu, un visi kopā gāja uz kino, pēc tam bija jāpavada viešņas uz autobusa pieturu. Sākumā likās, ka laika papilnam un var izmest līkumu gar jūru, tad atklājās, ka pietura nemaz nav tik tuvu, un viņi nokavēja pēdējo autobusu. Tas nevienu īpaši neuztrauca — rīt brīvdiena, mā­jiniekus var brīdināt pa telefonu. Kad draugi izklīda, nekas cits neatlika kā piedāvāt dāmām naktsmājas Vla­dimira istabā.

Viņš ilgi nespēja aizmigt. Uzbudināja sieviešu tuvums, kaut gan, diendienā tiekoties ar viņām darbā, Vladimirs nekad neizjūta ne mazāko satraukumu. Taču tagad vili­nāja itin viss — gan vieglā smaržu dvesma, gan vien­mērīgie elpas vilcieni.

Kad atskanēja klauvējieni, Vladimirs vannasistabā tīrīja zobus.

— Kas tur ir?— viņš sauca un ar stindzinošām šaus­mām pazina sievas balsi.

— Es, mīļais! Atbraucām ar Andrīti pārbaudīt, vai neesi mūs aizmirsis.

Vladimirs iemeta skatienu istabā. Viešņas joprojām ne­bija piecēlušās. Kā pēdējais stulbenis viņš izšāva pirmo, kas ienāca prātā:

— Pagaidiet, man jānodzen bārda!

— Nedzen jokus, taisi vaļā!— sieva, jau mazliet pikta, uzstāja.

Ielaist Marutu šādā brīdī nozīmētu neizbēgami izraisīt ģimenes traci, sieva nemūžam neticēs, ka viņš ir bez vainas. Un Vladimirs iespītējās.

— Nevar. Es vel neesmu saģērbies.

Uz pirkstgaliem viņš iezagas istabā, klusi aizvēra starp- durvis un pietipināja pie telefona aparāta.

— Imant, esmu mēslos līdz ausīm. Sieva uzkritusi kā pērkons no skaidrām debesīm… Pamēģini ievilināt pie sevis, lai es varu izdabūt dāmas laukā. Vai izdomā ko citu. Tikai ātrāk, kamēr Maruta nav uzlauzusi durvis!

Viešņas drudžaini ģērbās. Ari viņas nejutās vainīgas, tomēr saprata situācijās nejēdzību un gribēja izvairīties no konflikta. Tāda iespēja bija: ar milicijas darbinieču trenēto aci viņas gandrīz vienlaikus ieraudzīja glabšanas ceļu — ugunsdzēsēju kāpnes, kas savienoja balkonus. Nā­kamajā mirkli meitenes jau sūtīja caur logu gaisaskūpstus un viena pēc otras ienira lūkā.