GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

Un tad viņš spēji nosvīda. Vai tiešām uz galda bija tikai tās dažas lapiņas, kas patlaban rokā? Kundziņš vēlreiz pieplaka pie norasojušās rūts, paskatījās. Ma­nuskriptu nekur nemanīja, stiklā spoguļojās vienīgi paša izspūrušie mati un pārbīlī izvalbītās acis.

— Mierīgi, tikai mieru! — Kundziņš vēlreiz centās at­cerēties visu, kas bija atgadījies starp vakariņām un brīdi, kad viņš iekļuva šajā nejēdzīgajā slazdā. Vakar, pabeidzis rakstīt, viņš bija uzvilcis mugurā rūtaino žaketi, pasitis padusē manuskriptu un, gluži kā pikadors ar asu pīķi, devies kaitināt likteņa vēršus. Bārā Kundziņš visu laiku bija sēdējis manuskriptam virsū, jo baidījās apliet ar vīnu vai tēju. Un vēlāk? Negribējās pieļaut, ka viņš to aizmirsis lejā, tad jau ticamāk — iebāzis dip­lomātā, kura noslēpumus sargā patentatslēga ar šifru…

Lai arī kā Kundziņš pūlējās, viņš patlaban nespēja atcerēties skaitļu savirknējumu. Ciparu kombinācijām pa vidu jaucās pilnīgi nejēdzīga un neaizgaiņājama iedoma: un ja nu kāds manuskriptu nozadzis? Kas viņu, Kundziņu, dīdīja trekniem burtiem uzrakstīt uz pirmās lappuses maģisko vārdu «slepeni»! Viņš bija gribējis, lai māte neķeras klāt un nesajauc nesanumurētās lappuses,— kāda bērnišķība! Tikpat naivi bija cerēt, ka uzraksts piešķirs viņa disertācijai lielāku nozīmi, ietekmēs nākamos oponentus. Sevišķi tagad, kad atklājumi jau reģistrēti kā starptautiski patenti… Pagaidām šis uzraksts bija iedarbojies tikai uz garnadzi, kuram pat nevajadzēja atmūķēt durvis.

Absurds! Tā var aizdomāties nez cik tālu. Jātiek drīzāk istabā, jāpārbauda diplomāts, tad jāpameklē bārā. Gan jau atradīsies, kam tad vajadzīgs manuskripts, kura for­mulu izvedumu brikšņos apmaldītos pat sektora mašīn­rakstītāja? Jau ievaddaļā atsistos kā pret sienu un uz priekšu netiktu. Tāpat kā tagad viņš.

Kundziņam nežēlīgi sala. Viņš pa otram lāgam pār­baudīja krampīša pretestību. Nekā. Ar tukšām rokām durvis neizdosies atvērt. Tāpat nav cerību izsist logu dubultstiklus. Saukt palīgā? Kauns pa visu pagastu. Bet klauvējieni diez vai sasniegs dzirdīgas ausis. Pārliecies par treliņiem, viņš mēģināja iemest acis kaimiņu balko­na varbūt Irina ir mājās un izpestīs? Arī veltīgi. Mūris divu ķieģeļu platumā neļāva nekā saskatīt. Pavēries apkārt, Kundziņš atviegloti uzelpoja: glābiņa ceļš iezīmējās tepat — zem čībām.

Ja, viņš stāvēja uz lūkas, kas šo balkonu savienoja ar apakšējo, no turienes pa kāpnēm varēja nokļūt vēl zemāk—līdz pat otrajam stavam, kuru nelaimes ga­dījumā aizsniegtu ugunsdzēsēju mašīnas izbīdāmās trepes. Jādodas tikai lejā, nevar būt, ka nekur negadīsies kāda dzīva dvēsele. Un, ja visi striķi trūks, viņš ielavīsies svešā istabā un izsauks palīdzību pa telefonu.

Kundziņš pietupās un mēģināja ar aukstumā trīcošiem pirkstiem pacelt dzelzs vāku. Tas neizkustējās, droši vien visā nama pastāvēšanas laikā nebija ne reizi cilāts. Viņš mēģināja vēl un vēlreiz. Beidzot smagā plātne padevās, •.akuma leni, tad arvien vieglāk cēlās virās, līdz nostājās stateniski.

Kund/.iņs nometas uz ceļgaliem, kā kurmis iesprauca galvu luka un tuda| atrāvās atpakaļ. Tad sadūšojās un atkal pablen/.a. Tur, slavu zemāk, atlaidusies aizvēnī nobīdītā guļamkrēsla pagriezusi glāstošajiem saules sta­riem visus savus sievišķīgos krāšņumus, pilnīgi kaila gozējās Ruta Groša, aizsegusi ar dvieli acis un degunu.

♦ Ne velti apgalvo, ka sievietes daudz izturīgākas par vīriešiem I . le salstu nost, pat zobi klab, bet viņa vienā mierā sauļojas,»— šīs Kundziņa domas ar joni nomainīja daudz vairāk satriecoša atziņa: viņš pats taču ari ir pliks, tātad ceļš uz leju slēgts. Rūtai vēl nez kas ienāks prātā, kad ieraudzīs viņu tādā izskatā sev līdzās. Beidzot viņa trulajās smadzenēs radās slēdziens: «Es taču uzvedos nepieklājīgi. Ja Rūta pieķers mani glūnēšanā, nekad vairs nespēšu skatīties viņai acīs.» Pū­lēdamies netrokšņot, Kundziņš nolaida lūkas vāku. . Izmisums uzbangoja ar jaunu spēku. Lai nolādēta Priež- ciema vientulība un klusums, i par kuru viņš vēl vakar bija jūsmojis! Cilvēks iet bojā, bet tuvumā nav neviena, kas nāktu palīgā. Ilgi viņš vairs nespēs izturēt, sāks kaukt vai gāzīsies bezdibenī… Interesanti, ko viņa kolēģi rakstīs nekrologā: «Pēkšņā un smieklīgā nāvē, radošo spēku briedumā no mums šķīries…» Viņš negribeja šķirties. Ne no tuksnešainās pludmales, ne no saltās jūras, kas vienaldzīgi elpoja kāpu piekājē. Vismazāk no dzīvības!

Dzeltenīgajā smilšu klaidā Kundziņš ieraudzīja tādu kā pieblīdušu pingvīnu, pavērās vēlreiz un apjēdza, ka tas ir Mehti Taļimovs, kuram, kā zobgalis Vobļikovs apgalvoja, vieglāk esot pārlēkt pāri nekā apiet apkārt. Bet Kundziņš viņā patlaban redzēja klasiska daiļaudža iemiesojumu.

Viņš jau grasījās ūjināt, tomēr laikus aprāvās un pa­muka sienas aizsegā. Taļimovs nedrīkstēja pamanīt, ka tiek novērots. Uz tādu nelietību Kundziņš, kuram no aukstuma vairs zobs uz zoba neturējās, tomēr nebija spējīgs. Izrituļojis savu bumbveida rumpi no peldmēteļa, Taļimovs iebrida ūdenī. Pēc dažiem soļiem apstājās, pa grieza galvu uz vienu un otru pusi un, pārliecinājies, ka skatītāju nav, ātri apšļakstināja matus, tad steigšu*, likās laukā. «Bet vakar lielījās, ka ir zvērināts «ronis;» un peldas cauru ziemu,» Kundziņš rūgti pasmīkņāja.

Pagaidījis, kamēr Taļimovs iznirst no priežu ēnas,, viņš uzsauca:

— Klausies, draugs, ienāc pie manis! Tikai nekur pa ceļam neiegriezies!

…Izrādījās, ka Taļimovs ir īsts draugs, ar kuru, lietojot viņa iemīļoto izteicienu, var mierīgi divatā doties izlūk­gājienā. Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts — laikam pašam skurbulī bija atgadījušies vēl trakāki piedzīvojumi.

— Tagad žigli zem karstas dušas!— Taļimovs pavē­lēja.— Kad sākšu rīvēt muguru, tu vēl nožēlosi, ka esi palicis dzīvs.

— Man būtu ārkārtīgi svarīgi zināt — vai tu šorīt virināji manas durvis?— Kundziņš, atguvis valodu, ap­vaicājās.

— Es nekad neuzmācos slimam cilvēkam,— Taļimova mutē tas skanēja kā bauslim pielīdzināta uzvedības prin­cipu deklarācija.— Bet tev deretu padakterēties.

— Lūdzams, pagaidi… Neatsakies atbildēt vel uz vienu jautājumu: vai naktī, kad braucām ar liftu, man rokās bija tāds pabiezs manuskripts?

— Prasi ko vieglāku. Vienīgais, ko varu teikt ar pilnu atbildību: tev kāds mēriņš par navi nebutu. Un man arī — lai uzlabotu asinsriti pēc aukstās peldes. Laipni lūdzu manos apartamentos!

Taļimova istaba atgādinaja drīzāk iesācēja kolekcionāra trofeju izstādi nekā zinātniekā kabinetu. Pārsvarā bija suvenīri ar jūrniecisku noslieci, bet pat sauszemes žurkai Kundziņam radās iespaids, ka tie masveidā ražoti tūristu plānajiem naudas makiem: stilizēti burinieku modeļi ar pergamentpapīra zēģelēm, termometri uz enkura pamatnes, visādu lielumu takelāžas naži. Un raibi padomju un ārzemju kūrvietu suvenīri: lellītes matrožu izskatā, kom­pasi, gliemežvāki, stūresrati uz slēdzeņu karekļiem, krelles.

— Ja jau zāles, tad iedarbīgas,— lepni sacīja Taļimovs un atnesa no ledusskapja plakanu, zaļganu pudeli ar caurspīdīgu šķidrumu. Tajā bija iegremdeta čūska, kas locījās viņa solu rakstā.

Malks apdedzināja rīkli, pēc brīža sažņaudza kuņģi un tūdaļ prasījās uz āru.

— Tas taču medicīniskais,— prastā šņabī rāpulis jau sen būtu sapuvis… Uzdzer ūdeni! Tā, tā, tūlīt kļūs la- bāk, mudināja un mierināja Taļimovs.