Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Biedrs mauzeris

Biedrs mauzeris

Kaujas maršs lai rindām pār dun.

Lai triecam liekās runas pie joda.

Klusāk, oratori! Vārdu

Biedram mauzerim dodam.

Majakovskis

1

Izskanēja Valdteifeļa valša pēdējie bravūrīgie akordi. Resnais kapelmeistars, klusībā nolādēdams augusta tveici un savu neērto, zeltoti tresoto mundieri, noslau­cīja pieri un paklanījās publikai.

Aplausiem šodien pietrūka spara. Pāris reižu pa­plikšķinājušas ar vēdekļiem pa cimdotām plaukstām, dāmas turpināja vēdināt sev virsū gaisu. Vēl vairāk no karstuma cieta viņu pavadoņi. Tie vēsināja norasojušās sejas, nepārtraukti kustinādami platmales vai salocītas avīzes. Mazliet labāk klājās tiem, kas klausījās kon­certu Kuncendorfa restorāna verandā un dārzā. Viņi meklēja un atrada glābiņu augstos māla kausos, kuros putoja ledus pagrabā dzesinātais alus. Citi, jaunībā sa­gandējuši veselību ar pārmērīgu alkohola lietošanu, tagad izpirka savus grēkus, maziem malkiem dzerdami minerālūdeni. Atgādinot svētprocesiju, bijīgi turēdami rokās glāzes ar sāļo dzērienu, viņi vienmuļā solī virzī­jās gar minerāliestādes baltajām kolonām, gar akmens lauvām, gar Annas Vērmanes pieminekli. Brīžiem kāds uzmeta ilgu pilnu skatienu restorānam, no kurienes atli­doja «prozit» saucieni, bet sievas ciešāk ieķērās laulāto draugu elkoņos un vilkšus vilka tālāk projām no kār­dinājuma.

Gājēju ēnas bija sarukušas līdz minimumam. Rožu iejoztais saules pulkstenis rādīja tieši divpadsmit, kad no Pauluči ielas parkā ienāca divi svešinieki. Jaunā­kais, kuram melnās ūsas, nosvērtā gaita un spieķis pie­šķīra vīra briedumu, valkāja neparasti garu, pelēku gabardina mēteli un tādas pašas krāsas cilindru. Paceltā apkakle, baltā zīda šalle, sejas bālums un melno acu drudžainais spīdums lika domāt, ka viņš vai nu slims, vai ārkārtīgi salīgs. Droši vien dienvidnieks, kuram Rī­gas vasara likās par vēsu. Ar savu pavadoni viņš tērzēja franču valodā, lai gan ar stipru akcentu. Otrais bija tērpies rūtainā ceļojuma uzvalkā, gandrīz otrtik vecs, garš, neparasti kustīgs piecdesmitgadnieks, kas nepār­traukti grozīja galvu un caur degunkniebi izaicinoši uz­lūkoja garāmgājējus. Gan straujajos žestos, gan balsī, kuru klusināt viņam izdevās tikai ar acīm redzamām pūlēm, lauztin lauzās uz āru pār malām kūsājoša enerģija.

— Rusenieka kungs! — viņš griezās pie jaunākā. — Mans dievs, kāda velna pēc esmu šurp atbraucis? Kāpēc es tūkstoš deviņi simti piektā gada augustā at­rodos nevis savā dzimtajā Parīzē, nevis kādā attālā pa­saules malā, bet tieši Livlandes guberņas centrā Rīgā? Tāpēc, ka cerēju būt par aculiecinieku tam, kā tauta sarauj važas, tāpēc, ka gribēju sniegt saviem lasītājiem saistošas korespondences par varonīgām cīņām. Bet ne pirmīt ceļā no stacijas līdz viesnīcai, nedz tagad nema­nīju nekā tāda, kas puslīdz ostu pēc revolūcijas. Es, žoržs Šampions, esmu paļāvies uz savu degunu un re­zultātā . . .

Rusenieks, pieradis pie žurnālista pārspīlējumiem, atbildēja ar smaidu, kas vispirms iedegās acu oglēs.

— Nu tad ziņojiet saviem lasītājiem, ka pie mums valda miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, — viņš pavīpsnāja.

— Man galva pampst, bet jūs ar jokiem. Ja ticētu tam, ko raksta šī lapele… — ar enerģisku kustību no­bīdījis sānis otra iebildumus, Šampions izvilka no bikšu kabatas «Rigaer Tageblatt» un palasīja priekšā:

— «Revolūcijas apkarošana kļuvusi tagad daudz grūtāka nekā pirms dažiem mēnešiem. Šeit kustība guvusi plašu atbalsi, tās piekritēju skaits strauji audzis, un ticība vispārējas revolūcijas drīzajam uzliesmoju­mam iesakņojusies daudzās galvās. Tagad nepieciešami daudz asāki soļi nekā kustības sākumā, nepieciešama nelokāma stingrība…» — viņš saņurcīja avīzi un iemeta to rožu krūmos. — Daudzsološi, vai ne? Bet ko es redzu īstenībā? Snaudulīgu provinci, kūrortu! Modes, kas par vairākiem gadiem atpaliek no Parīzes! — Šam­pions nicīgi norādīja uz sieviešu lielajām zīda cepurēm, uz vīriešu salmenīcām un apaļajiem, melnajiem katli­ņiem. — Bet kur ir revolūcija, es jums prasu, kur? Kur ir slavenie kaujinieki ar bumbām un mauzeriem? Kur ir žandarmi? Es pat neredzu nevienu gar . .. gar … kā tur sauc jūsu policistus? . . .

— Ja tik vien tās nelaimes, — pasmīnēja Rusenieks, — varu jums pakalpot. Vai jums ar šo gorodovoju ne­pietiek?

Šampions kritiski aplūkoja baltā formā tērpto poli­cistu, kas, par spīti karstumam, stāvēja tikpat nekustīgs kā bronzas figūra, pret kuras cokolu tas balstīja muguru.

— Un tas esot slavenais, asinskārais gorodovojs? Ja man nebūtu tik bēdīgi ap sirdi, es smietos. Es skaļi smietos, Rusenicka kungs, tik skaļi, ka šim putnu bie­dēklim cepure nokristu no galvas. Ha, ha! Izplūciet vi­ņam ūsas, bet zobena vietā iedodiet spārnus, un tas būs gatavs eņģelis … Ko jūs teicāt? Lai es aplūkojot to tur?

Sekodams Rusenieka galvas mājienam, Šampions ieraudzīja solīda izskata vīrieti, kas, izlikdamies akls un kurls pret apkārtni, pētīja koncerta programu. Viņš neko lielu neatšķīrās no pārējiem parka apmeklētājiem, bet resnie, gredzenotie pirksti pārāk uzkrītoši spēlējās ar zelta pulksteņa ķēdes karuļiem, nobarotā seja šķita pārāk vienaldzīga, lai varētu noticēt, ka viņš nācis šurp aizmirst savas veikala rūpes.

— Nu, labi, špikus un gorodovojus esmu redzējis. Bet tā taču neizskatās revolūcijas pārņemta pilsēta! Vieni snauž, citi klausās muziķu, trešie kā tādi ķēmi staigā ar minerālūdeni, mazliet prātīgākie dzer alu. Ko šie ļautiņi domā, pie velna?

So divu ārēji tik atšķirīgo cilvēku draudzība sākās Lježā, kur Rusenieks bija ieradies Rīgas Federatīvās komitejas uzdevumā. Lježa bija izvēlēta ne tikai tāpēc, ka tur atradās Beļģijas lielākās munīcijas rūpnīcas, bet arī aiz citiem apsvērumiem. Tur jau dzīvoja divi biedri — Pūrmaļu Dāvis un viņa māsa Dīna. Dāvis, kaujas vārdā «Fausts», organizācijas labākais speciā­lists bumbu pagatavošanā, par piedalīšanos janvāra ne­mieros tika izslēgts no Rīgas Politehnikuma un tagad turpināja ķīmijas studijas ārzemēs. Dīna bija pratusi iekārtot, ka darba devēja, ateljē īpašniece Gērkes kun­dze, arī viņu sūtīja uz Lježu — apgūt pēdējās Eiropas modes. Vietējos apstākļus labi pazīdami, Pūrmaļi ieskaidroja Ruseniekam, ka bez starpnieka nopirkt šau­tenes lielākā vairumā nebūs iespējams. Par laimi, Lježā uzturējās progresīvais franču žurnālists Maršans.

Sākumā Rusenieks svārstījās. Vai tad var tik svarīgā pasākumā paļauties uz svešu cilvēku? Vai tas vispār gribēs palīdzēt? Vai tik nemēģinās izmantot viņu lū­gumu kā vielu kārtējam sensacionālam rakstam?

Tikmēr notikumi dzimtenē attīstījās arvien straujāk: pasauli aplidoja vēsts par sacelšanos uz bruņu kuģa «Potjomkins», laikraksti publicēja plašas koresponden­ces par Pēterburgas strādnieku streikiem, zemnieku ne­mieriem, par asiņainām sadursmēm ar policiju.

Jā, ieroči bija nepieciešami, un, jo ātrāk, jo labāk! Būtu noziegums vēl ilgāk gaidīt. Un, tā kā vietējie biedri labi atsaucās par franču žurnālistu, Rusenieks izšķīrās.

Kad Rusenieks un Fausts ieradās viesnīcā, šveicars uzskatīja par pienākumu viņus brīdināt:

— Jā, jā, Maršana kungs mājās. Varbūt viņš jūs pieņems atplestām rokām, varbūt izmetīs . .. No viņa visu ko var sagaidīt, pirmo reizi redzu tādu cilvēku. Pirmīt uzsūtīju pie viņa lifta zēnu ar jaunākajām Parī­zes avīzēm. Un ko jūs domājat? Veselu stundu notu­rēja augšā, lasīja priekšā savu rakstu, citiem viesiem bija jākāpj kājām… Būtu vēl kādu franku iedevis, bet kur nu! Par telegramām vien simtnieku dienā izsviež, taču dzeramnaudu principā nedod, saka, — tas paze­mojot. Es vēl saprastu, ja viņš būtu skopulis, vai maz tādu gadās? … Bet vakar novēroju, — viņš uzdāvināja veselu zelta luidoru ubagam, kas stāv tepat pie baznī­cas ar melnām brillēm uz acīm … Pelna bargu naudu, bet kā viņš ģērbjas! Ticiet, man būtu kauns tā rādīties ļaudīs. Kad viņš pirmajā vakarā pārnāca, pat negribēju slēgt vaļā durvis, vienkārši nespēju noticēt, ka tāds dzīvo mūsu viesnīcā … Te apmetas tikai smalka pub­lika, — un šveicars aizdomīgi nopētīja Fausta negludi- nāto uzvalku, kuru visnotaļ klāja dažnedažādi tumši traipi pārmaiņus ar izbalušām skābju pēdām.