Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis: Biedrs mauzeris

— Dīna, meitēn, priecājos tevi redzēt! Kā tad svie­žas pa to Eiropu? Ko dara Fausts, kad pārbrauks Ata- mans?

— Jaunumi labi. Atamans ir Rīgā, brālis gudro jaunu bumbu.

— Jaunu bumbu, ko tu saki! Ek, ko tas līdz, — Zi­bens kļuva nopietns, un viņa seja vērtās svešāda. Iz­zuda rievas un bedres vaigos, nogludinājās krunciņas ap acu kaktiem, tai vietā vēja appūstajā, brūnajā ādā parādījās sīkas, baltas svītriņas. — Lai tiktu galā ar šiem neliešiem, ar dažām bumbām vien nepietiek. Šodien pie «Uniona» … — viņš aprāvās un veikli paķēra Dinas čemodānu: — Nāc man līdzi, es steidzos uz Augsburga dokiem, tepat Balastdambī, tur jāsatiek Brašais.

Kuģu būvētavu viņi sasniedza ātri vien. Lai gan bija svētdiena, strādnieki dūšīgi ierāva. Pēc nesenā streikā dažas liekas kapeikas lieti noderēja, un kas varēja zināt, vai nenāksies atkal pārtraukt darbu. Kniedēja ielāpu krastā izvilkta tvaikoņa sarūsējušā korpusā. Visapkārt klaudzēja āmuri, šņāca lodējamās lampas, elsa kalves plēšas. Citi rosījās peldošajā dokā, kur stāvēja kuģis bez mastiem un virsbūves.

— Met mieru, jāsapīpo, — teica viens, ieraudzījis Zibeni, un pa doka sienu rāpās uz krastu.

— Sveiks, Matrozi! Vai Brašais nav manīts pie ap­vāršņa?

Strādnieks, kuru Zibens nosauca par Matrozi, nolie­gumam pakratīja galvu, tad izvilka tabakas repi un pie­dāvāja nogaršot pašaudzēto. Zibens piebāza savu kaļķīti, pirmo kuplo dūmu tāpat izpūta gaisā, bet otro ievilka dziļi plaušās un caur degunu izlaida atpakaļ.

— To es saprotu! Vecais Rūtenbergs zaļš no skaudī­bas kļūtu, ja tu viņu pacienātu.

— Šos velna fabrikantus es, lūk, ar ko pacienāšu! — norūca Matrozis un sažņaudza pirkstus dūrē.

— Pareizi! — iesaucās Zibens. — Šodien mēs «Uniona» īpašniekiem bezmaz būtu devuši pa īstam pie­smēķēt.

Matrozis izņēma no mutes paštīteni un nesaprašanā paskatījās Zibenī:

— Kā tā? Jūs taču vakar izbeidzāt streiku.

— Vairāk šiem neliešiem arī nevajadzēja, — Zibens dusmās izpūta tādus dūmus, ka viņa galva pilnīgi pa­zuda zilganā mākonī. — Nākam šorīt uz darbu tikai divi cehi, kā jau svētdienas dienā. Pie vārtiem pielīmēts pa­ziņojums. Nu ko, izlasu ar. Neba par velti esmu pagasta skolā študierējis. Izlasu divas reizes, izlasu trešo, labāk no tā nekļūst. No darba atlaisti ap pusotra simta strād­nieku, visi no streika komitejas, pat tie, kas kaut reizi parādījuši meistaram pigu. Pēc pusstundas iela bija viena vienīga ļaužu jūra — cik tur tālu no Grīziņa un Čiekurkalna līdz «Unionam»! Pat sievas ar bērniem at­skrēja. Sašutuši kliedz, krata dūres, dūšīgākie puiši jau lauž bruģi, viens divi — un fabrikā nepalika neviena vesela loga. Noskaņa tāda, ka pietiek viena vārda — un visi aiziet šturmēt gubernatora pili vai pat policijas pār­valdi. Bet to tu kailām rokām pasāksi? Tā pie sevis vēl nodomāju, tad ieraudzīju, ka joņo kazaki. Kā tāds melns mākonis no Aleksandra ielas. Ļaudis metas uz visām pusēm, daži tieši kazakiem virsū. Tik traki kā Kārļa ielā jau nebija, bet uz bruģa palika vairāk par desmit. Cik šiem izdevās arestēt, to nesaskaitīju, tikai nevienu no revolucionāriem rokā nedabūja, citi mūs sedza, slēpa, par varas mākti piespieda pazust. Vai saprotat, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tauta uzskata mūs, partijniekus, par savu artilēriju, bet lielgabalus nekad nedrīkst pa­mest ienaidniekam …

— Nu, un tagad pie lietas, — Zibens atkal ierunājās. — Jākaļ dzelzs, kamēr karsta. īsi pēc divpadsmitiem

Vērmanītī notiks plašs protesta mītiņš. Visus kaujiniekus apsardzībai! Tavējie novietosies pie pašas estrādes.

— Mēs būsim klāt, paļaujies uz mani, — paziņoja Matrozis. — Visi kā viens! Tikai… Tu jau zini, ar re­volveriem mums tā paknapi, — viņš kā atvainodamies piebilda.

— Par to esmu domājis. Saņemsi no manis bumbu, es sēdēšu pie Kuncendorfa uz terases. Viss.

Zibens paskatījās pulkstenī:

— Vēl vienu pīpi, ilgāk es nevaru gaidīt.

Viņš piebāza kaļķīti, šoreiz ar mahorku, izsmēķēja līdz galam, tad enerģiski piecēlās:

— Nu, nekā nevar darīt. Kad Brašais atnāk, pasaki, lai skriešus dodas pie Melnā Pētera. Viņš jau zinās. Bet baidos, ka viņš vairs nepagūs, tikai stunda atlikusi.

— Melnais Pēteris? Tas mazais skārdnieks, kas allaž nāca pie brāļa? — apvaicājās Dīna.

— Pareizi, tu taču viņu pazīsti un viņš tevi! Klau­sies, tu man esi paša dieva sūtīta! — nopriecājās Zibens. — Aiziesi, pasveicināsi no manis: «Kas ir zibens bez pērkona,» — paņemsi riekstus, vairāk par sešiem viņam diez vai būs. Nevienu svešu Melnais Pēteris neielaiž un arī nedrīkst ielaist, bet man, pati redzi, jāizrīko puiši. Tieši pulksten divpadsmitos gaidu Vērmanītī…

Pēc piecpadsmit minūtēm Dīna, paguvusi ieskriet mājās un nolikt čemodānu, soļoja pa Balastdambi ar kartona kārbu rokā. Vēl to nevilka uz leju bumbu svars, — tomēr sirds bija trauksmaina. Nav vēl pagājušas divas stundas, kopš iebraukusi Rīgā, un, lūk, jau uzde­vums. Bet vai tiešām viņa ieradusies tikai šorīt? Dīnai likās, ka nemaz nav atstājusi revolūcijas cīņu apņemto pilsētu. Lježa ar turienes sīkajām bēdām tagad rādījās kā tāls sapnis, reiz redzēts un uz visiem laikiem izgaisis. Viņas īstā vieta bija šeit, kaujas ierindā, blakus bied­riem! Un tomēr Dīna juta, ka būtu aplami mēģināt iz­dzēst no dzīves šos mēnešus Beļģijā — tur viņa atradusi sevi, savu mīlu, Ernestu!…

Atcerēdamās šīs dienas, Dīna laimīgi pasmaidīja. Jā, toreiz varēja ne par ko nedomāt, ļauties sapņiem. Bet tagad viņa atradās Rīgā, pildīja kaujas uzdevumu.

Ko gan teiktu Ernests, ja zinātu, kas jāveic! Pūlēdamās iztēloties draugu, Dina pēkšņi sajuta paļāvību, izzuda visas meitenīgās šaubas, uztraukums. Atamans taču arī neuztrauktos.

Pie loga Dīnai nenācās ilgi klauvēt. Laikam taču Melnais Pēteris caur šķirbu slēģos bija pazinis Fausta māsu, jo, nemaz nenogaidījis paroles vārdus, atvēra dur­vis un aicināja iekšā. Meitene paskatījās apkārt un pir­majā mirklī jutās mazliet vīlusies — darbnīca kas darb­nīca. Uz grīdas mētājās veci kastroļi, čuguna katli, pannas, bļodas un piena kannas, dažas ar sudrabainiem alvas ielāpiem, citas izdegušiem caurumiem. Prīmusi, skārda caurules, visādas sarūsējušas kārbas vēl palieli­nāja mistru. Un arī bārdas rugājiem apaugušais sīka auguma amatnieks, kas mundri lēkāja starp šīm graba­žām, nemaz nelīdzinājās noslēpumainam ieroču meis­taram.

— Vai tu ar vēstīm no Fausta? — Melnais Pēteris izsaucās pārsteidzoši daiļskanīgā balsī, kuras dēļ baudīja «Ausekļa» biedrības kora labākā baritona slavu.

— Es no Žibeņa.

— No Zibeņa? — Melnais Pēteris jau atkal bija kājās un sīkiem soļiem tekāja pa pieblīvēto istabu. Tikai tagad meitene pamanīja, ka viņš klibo. Uztvēris Dinas skatienu, Melnais Pēteris pastāstīja:

— Nu jau nekas, teiktu, ka pavisam labi, vakar pat uz kora mēģinājumu aizgāju, bet veselas astoņas nedē­ļas, padomā, gandrīz divus mēnešus slimnīcā nogulēju. Un varēja iziet ļaunāk, daudz ļaunāk, ja nebūtu trāpījies labs dakteris, tāds, kas prot muti turēt.

— Kā tas gadījās? Vai kaujā?

— Kur nu. Tepat manā būdā, bumbas taisot. Pildu vienu, pildu otru, un pēkšņi — ko teiksi, ko ne — viss iet pa gaisu. Atdaru acis, skatos, guļu kā paša bērēs, uz krūtīm prīmuss, bet uz galvas zupas katls. Bet labi, ka tā. Ja šie sasodītie rieksti būtu sprāguši puišu kabatās, ko tad? Tāpēc arī aizrakstīju Faustam, lai steidzīgi at­sūta jaunu sastāvu, ar to veco vairs nav gaisa, pagaidām izlīdzos ar dinamītu. Bet to, zināma lieta, viegli nedabūsi. Cik zaldātiņi nozog un atstiepj, tik man ir, neviena grama vairāk. Vakar, par provi, tikai pieciem riekstiem pietika, bet mūsējie katru dienu nāk pakaļ…