ANATOLS IMERMANIS - MORTONA PIRAMĪDA

ANATOLS IMERMANIS

Fantastisks romāns

izdevniecība «liesma» rīgā 1971

Cilvēki izzuda. Palika balss, vienīgi balss.

— Es esmu dievs. Sākumā bija tukšums un man bija garlaicīgi. Tad es radīju Visumu. Galaktikas uzliesmoja un nodzisa, izveidodamas katru dienu jaunu neatkārto­jamu sakopojumu. Bet reiz vecais sakopojums atkārtojās. Un man atkal kļuva garlaicīgi. Tad es radīju dzīvību. Pro- toplazma pārvērtās cilvēkā, un cilvēks saskaldīja atomu, un neviena diena neatkārtoja iepriekšējo …

Vārdi — no Jaunās Bībeles pirmās grāmatas. Bet šau­šalīgā, metāliskā balss, kas liek man vai zaudēt samaņu? Šī ērmīgā cilvēka līdzība, kas nolasa no ekrāna tajā proji­cētās svētās mikrofilmas tekstu?

— Kas tas tāds? — čukstus vaicāju savam kaimiņam. Viņš pievērš man bārdaino, brīnumainā kārtā pazīstamo seju. Cik līdzīgs Aironam Kernam — dzejniekam, kas nebija publicējis nevienu rindu, kaut simtiem tūkstošu zināja viņa dzeju no galvas. Bet Airons taču nomiris pa­gājušajā gadsimtā, tātad tas nav viņš.

— Šis te? Jaunākais mācītājs. Vai tad neesat dzirdējis, ka Tokijas īstās Ticības Vispasaules Sinode atļāvusi iz­mantot dievkalpojumiem robotus?

Manā atmiņā milzīga plaisa, it kā desmitiem gadu būtu pavadīts nebūtībā.

— Vairojieties, aprij iet cits citu un nejautājiet, cik ilgi tas var turpināties, jo es, Lielais Eksperimentators, to pats nezinu, — nolasa robots, kustinot svina lūpas.

— Āmen! — atkārto ticīgie.

Kāda akustika! Augstu, augstu virs manis caurspīdīgam jumtam cauri redzams riņķojoša milzu rata siluets.

— Un kas tas tāds? — atkal jautāju kaimiņam.

— «Tas, caur ko dievs rādīsies cilvēkiem», Ceturtā Grāmata, simts pirmais pants, — viņš aizdomīgi nolūkojās manī. — Vai jūs gadījumā neesat no Psihoizolācijas Zo­nas?

— Esmu Mēnesnieks! — meloju viņam. — Tikko at­griezos no turienes pēc divdesmit gadiem.

— Bijušais Mēnesnieks? — kaimiņš atvirzās no manis.

— Vai jums jau devuši grēku atlaidi?

— Kādu grēku?

— Vai tiešām jūs pat to nezināt? — viņš šausminās.

— Dalasas Vispasaules Sinode jau deviņpadsmitajā gadā pasludinājusi Mēnesniekus par ķeceriem. Tieši tad pro­fesors Hilarijs, kas par to ieskaitīts svēto kārtā, pierādī­jis, ka radiosignāli, kas nāk pie mums no neiedomāja­miem Visuma dziļumiem, tiek paša dieva raidīti. Mūsu radioteleskops, — viņš bijīgi norādīja uz augšu, — pats lielākais pasaulē. Ja Lielajam Eksperimentatoram labpa­tiksies parādīties cilvēkiem, tas notiks tieši šeit.

Ar mani kaut kas norisinās. Plaisa atmiņā aizvelkas.

Atrodos Radioteleskopiskās Atklāsmes Katedrālē, tagad ir divdesmit pirmais gadsimts, mani sauc — Trīdents Mor- tons. Baznīca ir milzīga; salīdzinājumā ar- tās bezgalību ļaudis izskatās kā lelles skudru mazuļiem. Jumta vietā — zvaigžņotas debesis trīsdesmit stāvu augstumā. Tās spīd cauri sintētiskajam stiklam — skaņu drošam, ložu dro­šam, radiācijas drošam. Logus no tāda materiāla var atļau­ties tikai ļoti bagāti cilvēki.

— Svēto Hipij, tu, ar kura starpniecību Lielais Eksperi­mentators atklājies cilvēkiem, tu, kas pasludinājis ciešanu māktajai cilvēcei dievišķā eksperimenta noslēpumu, lai svētīts tavs vārds!

Tas ir vecākais mācītājs. Šoreiz miesās, kaut no tām maz kas redzams. Kopā ar tūkstošiem baznīcēnu paceļu acis augšup. Desmit stāvu augstumā virs mums karājas caurspīdīga kārba, tajā rentgena caurstarots ģindenis ar šauru krūškurvi un lielu galvaskausu. Pagājušajā gad­simtā par dieva kalpu varēja būt jebkurš blēdis. f4o tā prasīja vienīgi dievvārdus. Jaunā reliģija dzimusi bargā laikā, tā ir skeptiķu reliģija un prasa ticības apliecinā­jumus. Un vai iespējams labāks īstas ticības pierādījums par pastāvīgu apstarošanu dievkalpojuma laikā, kura div­tik saīsina mūžu?

Rentgeniāniešu ordeņa klosterī redzēju mūkus, kuri jau vairākus gadus neiziet no rentgena kamerām. Klosteris kļuvis par svētceļotāju Vispasaules centru. Tur nav elek­trības, gaismu aizstāj vitrīnās izstādīti gaismojoši svēto tēvu kauli.

— Amen! — sauc mācītājs, paceldams pāri mums kau­lus. Un tūdaļ kreisajā un labajā pusē parādās cilvēka stāvs, desmitstāvu augsts stereoskopisks fluorescents por­trets. Katra rieva zem dziļi iegrimušajām acīm izskatās kā aiza, katra krunka milzīgajā, kaili nodzītajā galvā kā ze­mes garozas tektonisks sagruvums. Pārāk cilvēciska vis­intīmākajos sīkumos un tādēļ necilvēciska seja.

Svētais Hipijs, jaunas reliģijas pravietis un dibinātājs, īstenībā viņu sauca — Džons Kraufords, bet mēs saucam viņu pār Hipiju, tāpat kā kristīgie Jēzu no Nacaretes par Kristu un Pestītāju. Hipijs nomira pagājušajā gadsimtā Stambulā. Tā laika neticīgie mediķi pasludināja par nāves cēloni narkotisku saindēšanos, bet viņa dievišķīgās atklās­mes par halucinācijām.

Svētā Hipija parādīšanās jau pietiekami saelektrizējusi pūli. Ģindenis caurspīdīgajā kārbā no jauna izpleš kau­lus — rokas.

— Lielo Eksperimentator, rādies mums personiski, lai novērstu mūsu bojā eju! — viņš ekstātiski kliedz.

— Personiski! Personiski! — kliedz tūkstoši, ieurbda­mies acīm sienā. Siena pazudusi. Tās vietā neskaidri mir­dzošs milzīgs ekrāns. No apakšas tā augšējā mala gandrīz nav saskatāma. Atceros, kas šodien par datumu. Nu, pro­tams, 25. janvāris! «Hiplia Determina» apokrifiskajā

Piektajā Grāmatā pareģots, ka tieši šajā dienā dievs parā­dīsies cilvēkiem.

— Personiski! Personiski! — kliedziens pāraug histē­rijā, raudās, neartikulētās skaņās.

Pēkšņi viss apklust. Tāda savāda skaņa. Ne jau griezīga, tieši otrādi, tikko sadzirdama šalkoņa. Kājas lokās pašas no sevis, ceļgali ietriecas sintētiskajā grīdā.

— Radioteleskops! Skatieties! — čukst bārdainais kai­miņš.

Galvu nosver svina smagums, bet es ielieku kakla mus­kuļos visu savu gribu un ar grūdienu paceļu zodu. Ekrāna vizmošana it kā caurauž caurspīdīgo jumtu, bet uz tā ra­dioteleskopa rats griežas arvien ātrāk un ātrāk. Skaņa pārtop ultraskaņā. Tā laužas ārā no ekrāna. Svars, kas pielieca grīdai, samazinās. Tūkstoši cilvēku, tupot uz ceļ­galiem, urbjas skatieniem ekrānā.

— Brīnums! — vientuļa vecīga balss sekundes daļiņu aizsteidzas notikumam priekšā.

Pa ekrānu skrien ugunīgas bultas, apļi, līnijas. Divās ailēs, kāsī, kura puses savienojas neiedomājamā tālē. Sa­triecošas krāsas — violetas, tumšsarkanas, zaļas, līdzīgas vulkāna izvirdumam.

Esmu it kā saskaldīts divās daļās. Dievs! — kliedz manī bijīgas šausmas. Bet atmiņa, kā eksistēdama pati par sevi, pačukst — kaut ko līdzīgu esmu jau redzējis. Tā pasaka man priekšā pat nosaukumu. «Kosmiskā odiseja», Sten- lija Kubrika filma. Bet tas nevar būt. Filma uzņemta pa­gājušā gadsimtā, pēdējā kopija sadegusi, Nēģeru Atbrī­vošanas Armijas raķetnešiem bombardējot Ņujorku.

Kaut kas noticis. Caurspīdīgā kārba ar mācītāju krīt no galvu reibinošā augstuma. Skeleta apakšējā puse apaug ar svārkiem, biksēm, kurpēm. Joprojām caurstarotais gal­vaskauss atņirdz zobus briesmīgā kliedzienā. Tas viss dār­dot uzkrīt virsū baznīcēniem. Asiņains jūklis, pārējie ne­piegriež tam vērību, sakropļoto cilvēku brēcieni nogrimst pūļa milzu balsī: