ANATOLS IMERMANIS - MORTONA PIRAMĪDA

— Skaisti? Kas? — bez sevišķas ziņkāres apvaicājās pusmūža sieviete. Nezināju viņas vārdu un arī nemēģi­nāju uzzināt. Acīm redzot, šo sievieti, tāpat kā mani, cieta šajā pasaulē kādas nicināmas, tomēr vērtīgas īpašī­bas dēļ. Viņas naudas dēļ. Filozofija pati par sevi ir laba, bet tā neaizstāj naudu, par kuru jāpērk iluzorisķās para­dīzes ikdienas porcija.

— Ziedi, — Džons gurdeni atsaucās, — aug man tieši uz galvas. Kā medūzas mati.

— Ļaujiet runāt Bruņai! — no miglas atskanēja Airona Kerna balss. — Spļauj nu ārā, hercogien!

Viņš droši vien nezināja, kas slēpjas aiz šīs palamas. Slepenais miljardieris firsts Turn-und-Taksiss bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurus mans tēvs pa īstam cienīja. Pirms desmit gadiem redzēju Parīzē kinohronikas kadrus no augstākās sabiedrības dzīves: Brunhilde Turn- und-Taksisa ar savu tanti, portugāļu troņa dinastisko man­tinieci Helēnu Bragancu. Tagad tā bija kļuvusi Bruņa — kaut kas bezformīgs ar viduslaiku svētās acīm un staigu­les manierēm. Šermuļi skrēja pa kauliem, kad viņa runāja. Arī šoreiz likās, it kā viņa mehāniski nolasītu no papirusa neizprotamas, sen mirušas valodas frāzes:

— Es būtu sākusi jaunu ēru ar lāsi, kas nejauši no­kļuvusi uz Hofmaņa lūpām. Šveices ķīmiķis eksperimen­tēja ar vilkazobu alkaloīdiem, nemaz neapjauzdams, ka pilnīgi nejauši atvērs mums durvis uz citu izplatījumu. Pipetē var novietot piecus tūkstošus tādu nereālu pasauļu. Pietiek ielaist vienu pilienu peldbaseinā, iedzert no tā

vienu malku — un mēs jau būtu apburti. Apkārtējie priekšmeti te palielinās līdz Gulivera apjomiem, te pār­vēršas rūķīšos, mēs paši vai nu uzpūšamies līdz briesmī­giem lielumiem, vai lidojam, vai kļūstam par milzīga ugunsgrēka izej punktu. Un pats galvenais — pilnīga at­brīvošanās no izplatījuma, laika un īstenības. No Džona aug ziedi, no manis — alegorijas.

— Ja uzskata, ka lekcija par LSD-25 atklāšanu ir ale­gorija, tad apņemos iešļircināt sev to devu, ar kuru Hof- manis vēlāk nogalināja ziloni. Mans dievs, kāda garlai­cība! Ja vien jūs zinātu, cik mikroskopiskus redzu jūs visus šai mirklī! — kāds nožāvājās.

— Vai tad nejaušais piliens uz lūpām nav alegorija? Iedomājieties, Visuvarenais, eksperimentēdams ar savām siekalām, nospļāvās, spļāviens nejauši nokrita uz Zemes, no spļāviena — un tā jau vairs nav nekāda nejaušība — ar laiku izveidojās viņa augstība cilvēks, — Bruņa nopu­rināja pelnus uz grīdsegas un izstiepās ērtāk.

— Pietiekami ciniski, bet nepietiekami zinātniski, — mazliet atdzīvojās Džons. Viņa puķes nebija vēl izaugu­šas līdz tādiem izmēriem, ka tās traucētu domāšanu. — No­rises mikropasaulē un makropasaulē ir identiskas. Ja mēs audzējam vīrusus, kaut kur neaptveramā Visuma dzīlēs droši vien pastāv kāds, kuram cilvēce ir eksperimentāla baktērija, bet mūsu bumbiņa — barojoša vide.

Viņš iesāka attīstīt ārprātīgu teoriju, kurai tomēr bija sava loģika. Vēlāk tā pārvērtās manās reliģiskajās halu­cinācijās Radioteleskopiskās Atklāsmes Katedrālē.

.. . Šarko duša mīca mani caurcaurēm, pēdējie murgi pa adatiņai izlec no manis, sprauslodams mitriem nepa­klausīgiem pirkstiem lūkoju iesist kafejnīcas saimniekam:

— Pietiek, nelieši! Jūs man nevienu dzīvu vietiņu neat­stāsiet!

— Kā vēlaties, efendij! — saimnieks smīkņādams pie­griež šļūtenes krāniņu. — Vēl viskiju?

— Kokakolu ar ledu! — es pavēlu. Galva kaut cik skaidrāka, augums vēl ļengans, bet zinu, ka varēšu -sevi piespiest kustēties. — Un ģērbties!

Pirms apģērbšanās bija masāža. Viņi mani nesaudzēja. Brīžiem kliedzu, bet stateniski noliktās delnas turpināja kapāt bez žēlastības manu bezpalīdzīgo ķermeni. Un tas

pret manu gribu atdzīvojās. Redzams, mazohisti nav ne­maz tik dumji.

Saimnieks ar pasvītrotu godbijību, vieglītiņām bīdīdams mani uz priekšu, palīdzēja nokļūt līdz durvīm. Tādu pašu bijību viņš izjustu pret mošeju apgānītāju cūku, ja šai cūkai būtu vietējais aģents, kas vēlāk nomaksātu jebkuru rēķinu. Līkumodami starp krustām šķērsām guļošiem ķer­meņiem, izgājām cauri dibenistabai. Mani paziņas atra­dās jau tajā stāvoklī, ka viņu acīs mēs ar saimnieku pārvērtāmies ar pilnu sparu ritošās fantasmagorijas sa­stāvdaļā. Džons Kraufords nostiepa caur zobiem — sak, lai gan tu esi Lielais Eksperimentators, kāpt uz kājām nav obligāti. Airons Kerns, paskatījies manī neredzošām acīm, turpināja bubināt pantus. Viņš vispār nekad neie­ņēma īstu porciju — vienīgi tik daudz, lai atrautos no reālības un sajustu iedvesmu. Dzeja bija savā daiļā pre­tīgumā spilgti uzbāzīga un tādēļ iestrēdza atmiņā.

telefoni apskaujas zaļā maurā pilsēta tiem ausīs smiekliņus lāstus baumas strīdus izziņas par cenām mīlas strāva membrānu skavas ausīs kliedziens esmu atomugunī pilsēta mirst apaugļošanas brīdis

Uz ielas oda pēc puvekļiem, kā jau visā vecajā Stam­bulā. Nurī Osmana mošejas marmora minarets rēgojās aiz netīrām celtnēm. Policists modri pastaigājās kafejnīcas priekšā, gatavs savlaicīgi brīdināt saimnieku par Pret- narkotiku brigādes reidu. Mašīna jau gaidīja mani. Savā laikā tēvs, lai kur es brauktu, sūtīja man nopakaļ divus automobiļus — mazo sporta vāģi un lielo komfortablo rols-roisu. Pēc viņa nāves atcēlu šo idiotisko paradumu. Bet atsvabināties no limuzīnu ķēdēm tā kā tā neizdevās. Jebkurā vietā, kur ierados tieši no lidmašīnas, tvaikoņa vai vilciena, mani sagaidīja mūsu vietējā aģenta uz laiku nolīgtais automobilis.

Šoferis izlēca kā uzvelkamā rotaļlieta, atcirta vaļā dur­tiņas, nosēdināja mani, palika zem galvas porolona spil­ventiņu, pakalpīgi atvēra izbīdāmu kārbu ar cigaretēm un cigāriem, parādīja, kura poga jānospiež, lai tiktu pie ledus skapja ar dzērieniem, -*- un mēs devāmies ceļā.

Spilventiņu nometu zemē, smēķēt negribējās, dzert vēl jo mazāk. Pussēdus bez jebkādām domām raudzījos cir­tainiem, melniem matiem aizaugušajā pakausī. Stambulā biju pavadījis trīs dienas, gandrīz neiziedams laukā no kafejnīcas dibenistabas. Līdz šim tiku pārvietojies ar auto­mobili divas reizes. Šī te bija trešā un pēdējā. Rau, viņš aizvedīs mani uz ostu, un nekad vairs mūžā neredzēšu šo cilvēku. Bet viņš līdz mūža beigām atcerēsies, ka vedis Trīdentu Mortonu.

Ja^biju domājis, ka uz Aristoteļa jahtas mani sagaidīs ar orķestri, tad maldījos. Bet es taču labi zināju, ka vecais kraķis uztur uz katras no savām jahtām orķestri, kas varētu sacensties ar Filadelfijas filharmonijas mūziķiem. Tomēr pats kapteinis nokāpa pa ietvi, lai apsveiktu mani īpašnieka vārdā. Godbijīgā atstatumā stāvēja divi stjuarti, sagatavojušies ņemt pretī manu bagāžu. Kapteinis klusē­dams nopētīja mani, tad ar žestu'aizsūtīja viņus atpakaļ.

— Vannu? — viņš vaicāja un, nesagaidījis atbildi, tur­pināja: — Vai tūdaļ uz bāru?

Dvēseļu pazinējs. Citādi Aristotelis viņu arī neturētu dienestā. Aiz tīras spītības paziņoju, ka labprāt iesāktu ar vannu.

Vanna bija rožaina marmora baseins ar tīra zelta caurulēm, krānu un dušu. Teicams lēciens no netīrām grīdsegām, uz kurām vāļājos pirms stundas. Aromātiskas esences sasmaržinātais ūdens putoja un burbuļoja, bet manī verda salts ienaids. Citāds nekā tēvam. Viņš arī nicināja šīs bagātības vitrīnas, kuru noformēšanā šīs pa­saules varenie sacenšas līdzīgi konkurējošiem veikalnie­kiem. Arī tēvam personiskajā apartamentā bija tualetes istaba ar tīrā zeltā darinātu vaterklozetu. Bet to nekad ne­tika redzējis neviens viesis, nekad to, aizrīdamies sa­jūsmā, nebija apdziedājuši reportieri. Tas bija it kā sim­bolisks iemiesojums tēva nicināšanai pret naudu, pret bagātību, pret visu, kas viņu pacēla citiem pāri.