ANATOLS IMERMANIS: MORTONA PIRAMĪDA

Pēc tam mani ietērpa rīta svārkos un aizveda uz bāru, kas drīzāk atgādināja statujām un gleznām pieblīvētu muzeju. Kādreiz, kad māksla vēl likās man kaut kās vēr­tīgs, būtu šīs lieliskās kolekcijas dēļ piedevis vecajam kraķim viņa austrumniecisko luksusu.

Harvardas Biznesa skolā man bija mācību biedrs, kas ienīda šo iestādi ne mazāk par mani. Viņš sapņoja kādreiz,

pēc tēva nāves, iztērēt savus miljonus antīka superkuģa sameklēšanai un izcelšanai. Pie šīs brīnumgaleras airiem bija piekalti tūkstoš pieci simti vergu. Ceļotāji varēja lie­tot pirtis, vingrošanas zāles, milzīgu bibliotēku, dīķus ar retām zivīm, Venēras templi un Arhimeda personiskā uz­raudzībā būvētos zirgu staļļus. Aristotelis, ja vien viņam rastos tāds untums, varētu sev atļauties nolīgt kaut kādu Einšteinu ne tikai būvmeistaros, bet staļļu uzraugos, tā­pat piesēdināt pie airiem piecpadsmit tūkstošus vergu. Bet, būdams gudrprātis, viņš cienīja retus mākslas darbus augstāk par dzīviem sērijveida robotiem-

Taču es, kas neticēja vairs nekam, pat mākslai, pa­griezu izcilajām gleznām un skulptūrām dibenu, lai aci pret aci, kā jau līdzīgiem pienākas, sastaptos ar martīni glāzi. Martīni kungs, vai tad mēs neatgādinām viens otru? Abi kādam sniedzam īslaicīgu baudu, kurai seko pre­tīgas paģiras, un pa šo laiku dzīve iztukšo mūs sausus, un pēc mums paliek tikai olīvas kauliņš ar svešu zobu pēdām. Uz tavu veselību, martīni kungs! Uz veselību — un vieglas smiltis!

Pamodos savā kajītē, kad mēs jau pietauvojāmies Aris­toteļa personiskajā ostā. Neskaidri atminējos, it kā būtu aizmidzis, pieslējis galvu pie marmora ceļgaliem, it kā mani pēcāk būtu piecēluši un saudzīgi nesuši kā svētu šķirstu ar Jehovas dāvinātajiem baušļu galdiņiem, izģēr­buši, ietinuši segā, ieslēguši ventilatoru un aizgājuši uz pirkstgaliem. Atcerējos arī orķestri. Nevarēja taču tāds smalks skaistuma cienītājs kā Aristotelis laupīt savam vie- sim šo baudu. No mirkļa, kad iegāju bārā, līdz mirklim, kad mani no turienes iznesa, aiz sienas spēlēja Bahu. Spēlēja lieliski. Spēlēja pie saviem lociņiem un tausti­ņiem piekalti neredzami vergi.

Aristotelis sagaidīja mani pie pusdienu galda.

— Piedod, ka neaizbraucu uz tava tēva bērēm, — viņš izskaloja muti ar vīnu, kura vecumu un cenu varēja no­jaust pēc tā vien, ka to pasniedza pats mājzinis. — Ar to izdarīju viņam lielu pakalpojumu. Viņš necieta cere­monijas. Tātad tā arī sadedzināja, bet ar pīšļiem apmēs­loja laukus, kā viņš to vēlējies?

Paskatījos uz viņu. Nāves jūras alās atrasts senlaiku vīstoklis, gabalu gabalos sagriezts, pēc tam nemākulīgi atkal salīmēts, tā ka viens lēveris nokarājas pāri otram.

Aristotelis bija pārāk gudrs, lai tērētu savu naudu-ma­sieriem un brīnumhormoniem. Viņš deva priekšroku čeku kosmētikai.

— Ne gluži. Mefistofelis sacīja, ka pie visas bijības pret tēva personiskajiem untumiem tas būtu necienīgi pret viņa lielo mūža darbu. Tēvs tagad rotājas aiz galveno direktoru muguras. Sienā izcirta īpašu nišu . ..

— Bet urna droši vien no tīra zelta? — Aristotelis pa­smīkņāja.

— No platīna. Baumo, ka pelnu pa šiem mēnešiem kļu­vis ievērojami mazāk. Lpgu tīrītāji uzskata tos par lie­lisku mazgājamo līdzekli. _

— Labi vien, ka izstāstīji man, — Aristotelis delikāti izspļāva vīnu sulaiņa pasniegtajā metāla traukā. Viņš bija gardēdis, bet māga jau piederēja dakteriem. — Es . arī sapņoju par krematorijas uguni, bet lai ar mani berž jahtas klāju?! … Laipni pateicos!

Mēs paklusējām. Tad Aristotelis atkal atcerējās tēvu:

— Toreiz ar viņa starpniecību nopirku norakstītos «Li- berty» kuģus, likums taču paredzēja, ka tos nedrīkst pār­dot ārzemniekiem. Kad mani apcietināja par to kā blēdi, tavs tēvs laikam pirmo reizi mūžā uzlika cepuri, lai ap­meklētu valdības muļķus. Viņš pēc paša pieredzes zināja, ja iesēdinātu aiz restēm visus negožus, brīvībā paliktu vienīgi ubagi, — Aristotelis, paurbinājies ar sudraba na­zīti milzu aprikozā, iemeta to metāla traukā. — Vai esi - kādreiz padomājis, kādā ceļā daži tūkstoši, kurus tavs tēvs saņēma mantojumā, pārvērtās neaptveramā naudas okeānā?

— Pat pārāk bieži, — vienā elpas vilcienā iztukšoju kausu. Māj zinis tikko manāmi saviebās. Bet man bija gluži vienalga, kā, ko un ar kuru dzert. Hipijs vai miljar­dieris, kafejnīcas saimnieka ar ļergu atšķaidīts viskijs vai vīns no Persepoles izrakumos atrastās amforas — kāda atšķirība? Aristotelis bija vismaz teicams un ne pārāk dumjš sarunu biedrs — zināja cenu pasaulei un sev līdzīgiem.

Pastāstīju viņam, kā reiz pašmocīgā patiesības meklē­jumu lēkmē palūdzu mūsu detektīvdienesta šefam noin- formēt mani, cik asaru pielipis Mortonu ienākumiem.

— Un izrādījās, ka nauda ir samērā tīra? — Aristotelis no jauna pasmīnēja. Smīnēja viņš diezgan reti. Varbūt

arī bieži, vienkārši nevarēja saprast, kas paslēpies lūpu krunkainajā pergamentā. — Cik tu piedāvāji šefam par pilnīgu patiesību?

Nosaucu summu.

— Tādā gadījumā vari būt drošs, ka viņš tagad turīgs cilvēks. No tava Mefistofeļa viņš saņēmis vismaz desmit­kārt vairāk.

Mans Mefistofelis īstenībā saucas Noass Erkvuds. Vecs vīrs ar sārtiem vaigiem un lielisku sirmu komponista matu kupenu, kuram nepiemīt nekā mefistofeliska, vienīgi maģiskais ātrums, ar kādu viņš padarīja manu tēvu par mūslaiku alķīmijas nūjiņas īpašnieku. It kā garām ejot viņš iebāza to tēvam rokā, un kopš tā laika it viss, kam pieskaras nūjiņa, acumirklī pārvēršas dzelzceļos, naftas atradnēs, zemes īpašumos, bankās, spēļu namos un tūk­stoš firmās, kas ražo visu — sākot ar karnevāla maskām, beidzot ar prezidenta runām. Kamēr biju zēns, šim ģēni­jam bija tēva galvenā padomnieka pieticīgais tituls. Bet, kad pieaugu, krustcelēs, kas ved gan pie laba un ļauna, gan pie atsacīšanās un uzkrāšanas, gan pie atmiekšķētas apātijas un nesaudzīga sitiena, manā priekšā nostājās viņš — gudrais un mēreni viltīgais Mefistofelis. Nostājās, lai vestu mani pretī vienkāršiem mirstīgiem nepieejamām augstienēm. Kā viņš ņēmās ar mani, kā nopūlējās, pa lā­sītei ieliedams manī no savas pasaules uzskata indes! Es gandrīz vai devos viņam nopakaļ, bet pēcāk man kļuva nelabi, un nu jau desmit gadus kā bezspēcīga skaida mētājos pa grēku plūdiem, kur no ūdens izslienas Mor- tonu uzņēmumu nebeidzamie Ararati. Tūristu birojs, kas aprūpēja manu ceļojumu, piederēja man (ar fiktīvas fir­mas palīdzību). Lidmašīna, kas nogādāja mani pāri okeā­nam, piederēja man (ar citas fiktīvas firmas palīdzību). Viesnīca, kurā uzturējos svešumā, bieži vien arīdzan pie­derēja man (ar fiktīvas firmas palīdzību). Bankas, kur iz­ņēmu naudu, piederēja man. Produkti, kurus ēdu, piede­rēja man. Un ļoti iespējams, riebīgais viskijs, ar kuru mani cienāja kafejnīcas saimnieks, ari bija mana paša ra­žojums. Bet līdz ar to man nepiederēja itin nekas. Juri­diski Mortona impērijai nebija nekā kopēja ne ar preču, ne,ar naudas ražošanu. Tas bija «Holding Company» — firmu, kuru pienākumos ietilpa vienīgi citu firmu uzrau- dība, — ar lielu māku sapīts tīmeklis. Un bez tanī platīna urna nebija vienīgā atkāpšanās no tēva pirmsnāves gri­bas, Man šķiet, tēvam ar viņa necilvēcisko nicināšanu pret naudu būtu patīkamāk ieraudzīt no viņpasaules, _kā apmētāju zem mana loga sastājušos garāmgājējus ar tūk­stoš dolāru banknošu žūkšņiem. Bet Mefistofelis arī te panāca savu. Zinādams, ka tēvam drīz jāmirst, Mefisto­felis veikli iemānīja man kādu blondīni, aizsūtīja ar viņu izpriecas braucienā, bet pats tikmēr izspieda no tēva kopā ar nāves nopūtu testamenta papildinājumu. Saskaņā ar to man līdz četrdesmit gadiem bija tiesības izlietot vie­nīgi ienākumus no kapitāla, pie tam visai aprobežotā ap­jomā. Citi dumpinieki kļūst par kārtīgiem ritentiņiem jau pēc trīsdesmit mūža gadiem. Manu ienaida lādiņu viņš, acīm redzot, novērtēja mazliet augstāk.