Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

Anatols Imermanis

HAMBURGAS ORĀKULS

Pārlasiet manus pirms pieciem gadiem iespies­tos rakstus. Tur jūs jau atradīsiet mūsu šodienu: ekonomisku uzplaukumu uz garīgas nabadzības rē­ķina; ieročus Alžīrijas nemierniekiem un cietumus vācu radikāļiem; skaļas runas par pasaules ieka­rošanu bez asins izliešanas, ar eksporta palīdzību, un pusčukstus «pārāk maz žīdu nosists».

MAGNUSS MENKUPS

«Man ir pamats domāt, ka manai dzīvībai draud bries­mas.»

Kas to sacīja — mirstošs cilvēks vai skaļrunis? No ku­rienes nāca šis vaids — no cilpas savilktas rīkles vai no metāla rupora? Reizes desmit pēc kārtas — viens un tas pats teikums, bungādiņas plosošs kliedziens pēc palīdzī­bas.

Mūns pamodās. Pagāja dažas sekundes, kamēr ap­miglotajai apziņai izdevās atšķirt realitāti no sapņiem. Teikums bija no detektīvu aģentūrai «Mūns un Deilijs» adresētās Magnusa Menkupa vēstules, kas bija tos pa­mudinājusi izlidot uz Vāciju. Bet balss patiešām atskanēja no skaļruņa, patīkama sievietes balss ar vieglu vācu ak­centu:

— «Lufthanzas» lidmašīna izmet īpašu loku pāri Hamburgas okeāna priekšpostenim — Kukshāfenai. Līdz pir­majam pasaules karam mūsu osta bija vislielākā pasaulē pēc Londonas un Ņujorkas. Gandrīz pilnīgi sagrauta ot­rajā pasaules karā sabiedroto aviācijas uzlidojumos, tā pašlaik ieņem piekto vietu Eiropā pēc Londonas, Roterdamas, Antverpenes un Marseļas. Hamburgas osta kā pirmā pasaulē tika apgādāta ar radaru sistēmu, kas atļauj izvadāt kuģus ar radio palīdzību visbiezākajā miglā…

Mūns paskatījās pa iluminatoru. Ir jēdzieni, par kuriem var taurēt, cik grib, tomēr tie paliek abstrakcijas bez mie­sas. Tikai tagad, ieraudzījis zem sevis neskaitāmus ele­vatorus, noliktavas, portālceltņus, nepārtrauktu autokāru un pasažieru straumi, ko kāri ierija segtas pārejas no krastmalas uz okeāna laineru daudzstāvu klājiem, vel­koņu, kuteru, naftas pārliešanas baržu drūzmēšanos ap milzīgiem preču tvaikoņiem un tankkuģiem, Mūns īsteni apjēdza izdaudzināto «ekonomisko brīnumu».

Pēckara Vāciju viņš pietiekami pazina no Deilija glez­nainajiem nostāstiem. Deilijs vairākus gadus bija kalpo­jis okupācijas karaspēkā. Izļodzīti namu grausti, krāmu tirgi katrā laukumā, izmisušas atraitnes, kas mainīja vīra svētdienas uzvalku pret kilogramu eksporta bekona vai sevi pret amerikāņu cigarešu paciņu …

— Kas tad īstenībā uzvarējis karā — viņi vai mēs? — šis Deilijam adresētais ironiskais jautājums palika bez atbildes. Pagriezis galvu, Mūns pārliecinājās, ka blakus sēdeklis tukšs. Kamēr viņš gulēja, Deilijs nebija zaudējis laiku un tagad pilnā sparā flirtēja ar kādu melnādainu skaistuli. Nēģeriete, varbūt arī berberiete, — tā varēja būt gan no harēma aizbēgusi musulmaņu valdnieka mīļotā sieva, gan kādam Hamburgas restorānam angažēta vēderdejas izpildītāja.

Skaistule bija iekāpusi lidmašīnā Lisabonā kopā ar Libānas komersantiem, marokāņu valdības delegācijas lo­cekļiem un studentiem no Ekvatoriālās Āfrikas. Šis ekso­tisko viesu daudzums arī bija ekonomiskā brīnuma pa­zīme:

Mūns un Deilijs atstāja lidmašīnu pēdējie. Pie kāpnēm stāvēja viens vienīgs cilvēks. Viņš panācās pretī un teica:

— Magnuss Menkups!

Mūns ziņkārīgi aplūkoja dziļās rievas zem acīm, cietās krunkas ap izsmējīgajām lūpām. Ironiska domātāja seja. Neuzkrītošs pelēks uzvalks, īsi pelnu krāsas mati ar viet­vietām izkaisītu sirmumu — aiz šīm nebūtiskajām ārējām detaļām slēpās tas, ko sauc par personību. Tieši tā jāiz­skatās cilvēkam, ko iedēvējuši par «vācu labklājības dum­pīgo sirdsapziņu».

Pirms dažiem gadiem Menkupa vārds bieži figurēja laikrakstu slejās. Nedēļas žurnāls «Hajnburgas Orākuls», kura īpašnieks un galvenais redaktors viņš bija, uzdroši-

nājās publicēt slepenu materiālu par atomkara plāniem. Kara ministrs patvaļīgi lika apcietināt Menkupu un viņa tuvākos līdzstrādniekus, apvainodams tos valsts node­vībā. Tam sekoja vētrains skandals. Apcietinātos vajadzēja atbrīvot, ministrs atkāpās no amata.

— Priecājos, ka esat atsaukušies uz manu SOS, — Menkups atturīgi pasmaidīja. Viņa pašsavaldīšanās pārstei­dza. Cilvēks, kuram draud nāves briesmas, parasti iztu­ras pavisam citādi.

— Jūs runājat angliski? — Deilijs vīlies nostiepa. —Ce­rēju, ka noderēs manas vācu valodas zināšanas. Savā laikā dienēju Vācijā, militārajā policijā.

— Un kādi jums palikuši iespaidi? — Menkups vaicāja.

— Akurāta tauta. Reiz man bija jāuzrauga drupu no­vākšana ielā, pa kuru bija jābrauc Aikam… ģenerālim Hizenhaueram, — paskaidroja Deilijs īpaši Menkupam, kas pateicās ar ironisku galvas mājienu. — Tikko noko­mandēju «Sākt!», tūkstoš cilvēku bez kādas speciālas pa­vēles izveidoja dzīvu konveijeru, pa kuru ķieģeļi cits aiz cita pārceļoja no rokas rokā. Ar tādu organizētību var rekorda termiņā iznīcināt visu cilvēci.

— Pavisam nesen noklausījos kādā baznīcā sprediķi, — Menkups pasmīnēja. — Mācītājs dvēseliski runāja par to, ka visās nelaimēs vainīgi nevis hitlerieši, bet karš. Civilizētā pasaule dzīvotu pārticībā, nebūtu ne baiļu no nākotnes, ne noziedzības pieauguma, ne narkomānu. Baz­nīcēni piekrītoši māja, bet kāds invalīds bija tā aizkus­tināts, ka «āmen» vietā nomurmināja — «heil!»… Piedo­diet, es jūs aizkavēju. Jums vēl jāiziet cauri muitas ap­skatam.

— Cik laika aizņems šī procedūra? — Mūns jautāja.

— Diezgan daudz. Pie mums visu dara pamatīgi.

— Cik man zināms, pret amerikāņiem izturas diezgan pieklājīgi.

— Parasti gan, bet, ja kāds uzodis, kas jūs tādi un kā­dēļ atbraukuši… — Menkups paraustīja plecus.

— Vai jūs kādam esat stāstījis par mūsu ierašanos?

— Vienīgi notāram. Viņš sastādījis līgumu, ar kuru jūs šodien iepazīstināšu.

Viņi devās uz stikla kubu, virs kura dega neona burti «Lidosta Fūlsbitela». Moderno ēku iejoza puķu dobes. Pa­brauca garām laistāmā mašīna, vilkdama aiz sevis spilgtu pāva asti. Atspoguļodamās lāsēs, augusta saule izpleta krāsainu varavīksnes vēdekli. Putekļu un aviācijas benzīna sauso, karsto smaku nomainīja valgans vēsums.

Deilijs iestājās rindā, Mūns sekoja Menkupam puspa­graba telpā, kur stāvēja daži galdiņi. Pieticīgais kafetērijs atradās šaipus muitas barjeras, vel neitrālā teritorijā, tādēļ to apmeklēja vienīgi ekipāžu locekļi.

Lidostas dunoņa — balsu, motoru rēkoņas, skaļruņu me­tāliskās klaigašanas īpašā polifonija tūdaļ attālinājās, biezo mūru pa pusei noslāpēta. Te bija gandrīz klusi. Burbuļoja ūdens lielā niķelētā kafijas automātā, monētas šķindēja pret alumīnija leti. Piloti un stjuartes pusbalsī apmainījās īsām frāzēm, laiku pa laikam pašķielēdami uz gaismas tablo, kur mainījās reisu numuri un pilsētu nosaukumi.

— Ko pasūtīsim? Dubulto kafiju vai vienkāršo? Ar kon­jaku, ar ķimeli?

Pasūtījis Menkups pagriezās pret Mūnu, kas vēroja elek­trisko mirkšķināšanu piesienas.

, — Vai nav brīnumaini, ka gandrīz visas pasaules ģeo­grāfija atrod vietu šajos četros kvadrātmetros… Bet es vēl atceros laikus, kad puikas, salasījušies Kārlu Maiju un Gerštekeru, ciipoja uz Kukshāfenu, lai paslēptos tilpnē. Priekšroku deva buriniekiem — Hamburgā ik gadus iebrauca četri tūkstoši buru kuģu no visas pasaules. Pui­kas pa lielākai tiesai noķēra, bet biedri tomēr raudzījās uz tiem ar cieņu — viņi taču bija nokļuvuši līdz Kukshā- fenai, tajos laikos tas skaitījās labs gabals. Bet tagad no Hamburgas lido uz Tokiju. Septiņi tūkstoši divi simti kilometru! Visgarākā non-stop līnija pasaulē!