Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

— Varbūt zušu zupu? — Ballins piedāvāja viesiem.

— Tāpat kā zivju ūtrupes Altonā, tas ir tieši tas, kā dēļ vērts braukt uz Hamburgu.

— Paldies. Mēs ar Deiliju pēc reportieru parašas pus­dienojam tikai pēc redakcijas slēgšanas, — Mūns pajo­koja, pievienodams savus meslus Menkupa izgudrotajam mītam.

— Lieliski! — Menkups pasmaidīja. — Tādā gadrjuiņā: ko dzersiet?

— Es? To pašu, ko jūs! — ignorēdams viņu, Deilijs galanti pagriezās* pret aktrisi.

— Litilitu! — Lovīze sauca pāri visai zālei.

Viesus apkalpoja ar pārsteidzošu ātrumu. Pusaudži iestīvinātos baltos frenčos ar rotaļīgiem uzplecīšiem, šau­dīdamies starp galdiņiem, drīzāk atgādināja cirka māk­sliniekus nekā oficiantus. Nevērīgi žonglēdami izstiepta­jos pirkstos smagi piekrautu paplāti vai balansēdami veselu piramīdu, viņi it kā uz skrituļiem šaudījās pa telpu. Divi zāles pārziņi ar cienīgu profesorisku izskatu apro­bežojās ar satiksmes regulēšanu.

— Septiņus litilitus! — Lovīze pasūtīja oficiantam, kas piesteidzās klāt.

— Oriģināls kokteilis? — Deilijs interesējās.

— Tikpat oriģināls, cik jūsu aforismi. Tūlīt redzēsiet.

Pēc īsa brīža oficiants bija atkal klāt. Uz paplātes atra­dās kausi ar alu un sīkas glāzītes, kurās, izrādās, bija degvīns.

— -Nu, lūk, Deilija kungs, jūs tagad esat saņēmis pirmo lekciju lejasvācu dialektā, — Lovīze apmierināti smējās.

— Litilits nozīmē mazu alu plus mazu šņabīti. Kaut gan lejasvācu dialekts ir tuvs angļu valodai, vāciešiem tas liekas neiedomājami komisks. Mūsu teātrī vienreiz uzdro­šinājās izrādīt Šekspīru. Vairums publikas sastāvēja no kvidjē…

— Kvidjē? — Deilijs pārjautāja katram gadījumam.

— Tā mēs Hamburgā dēvējam citu novadu vāciešus. Hamleta monologs izsauca tādu smieklu vētru, ka aktie­rim tā arī neizdevās to pabeigt. Pēc tam sapratu, kāpēc pie mums izrāda vai vienīgi vodeviļas.

— Sankt-Pauli teātris tieši ar to slavens, ka vienīgais Vācijā sniedz izrādes lejasvācu dialektā, — Menkups pa­skaidroja. — Tāpēc to labprāt apciemo tūristi.

— Es reklamētu to pavisam citādi, — Deilijs paziņoja.

— «Vienīgais teātris pasaulē, kur šausmīgo lejasvācu dialektu izrunā visdaiļākā sieviete.»

— Dīter, neaizmirsti pierakstīt! — Lovīze uzsauca.

— Tas taču arī bija aforisms? — Viņa uzticīgi pieliecās Deilijam. — Jebšu mani atkal maldinājusi valodas nezi­nāšana?

— Protams, aforisms! — Deilijs norūca. — Pie viena ieteicu Ballina kunga kolekcijai šādu izteicienu: «Sieviete,

kas noraida komplimentus, pretendē uz patiesību. Bet, ja pateiksiet viņai šo patiesību, jūs uzskatīs par meli.»*

— Man jūs jāsarūgtina. Ballina kungu interesē tikai vēsturisku personu izteicieni, — Magnusa seja no izdzertā alus lēnām sārtojās. — Viņš raksta dokumentālas grā­matas par Trešā reiha uzvarām un sagrāvi. Sevišķi inte­resanta viņa «Ģenerāļu sazvērestība»… Kas attiecas uz Sankt-Pauli teātri, tad tas diemžēl arī nevarēs izmantot jūsu asprātīgo reklāmu. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Lo tur vairs nav ko darīt.

— Vispirms paskaidrojiet — ko nozīmē «Lo»? — Dei­lijs lūdza. — Vai tas atkal lejasvācu dialekts?

— Tā esmu es. Saīsinājums no vārda «Lovīze». Mani izmeta. Pagaidām piedalos cita teātra izrādēs, bet… — viņa skumji apklusa.

— Bet spīdošais angažements, ko tev piedāvā «Ta- lija»? — atgādināja Menkups.

— Tu mums nekā neesi teikusi par piedāvājumu! — Magdas gaišas acis satumsa izbrīnā.

— Man arī! — tēlnieks parstāja sūkt pīpi.

— Vēlējos jūs pārsteigt, — Lovīze nedabiski skaļi iesmējās.

— Tā ir vienkārši cūciba! Mēs visi tā pārdzīvojām tevis dēļ, — Magda nervozi iemeta neizsmēķēto cigareti pelnu traukā un tūdaļ izkratīja jaunu no ķiršu krāsas portsigāra. Tēlnieks ar ierastu pusautomātisku kustību pasniedza savu pīpi, viņa noliecās, lai piesmēķētu.

— Vai nav pārāk izšķērdīgi cilvēkam; kas taisās dibināt savu uzņēmumu? — Menkups smīnot piebīdīja viņai pelnu trauku ar aizsākto cigareti.

— Tencinu! — Magda izklaidīgi izvilka trešo cigareti un šoreiz beidzot piesmeķēja. — Tavas rūpes par manām finansēm tik aizkustinošas, ka pateicībai mūsu firma izga­tavos tev kapa pieminekli pilnīgi par velti.

— Magda! — tēlnieks asi pārmeta.

— Man brīnums par tevi, Lo, — Ballins domīgi noteica.

— Par mani? — Lovīze apmulsa.

— Ja izlikšanās ir artistiska talanta pazīme, tad esmu gatavs atzīt tevi par izcilu aktrisi! — Viņš novilka ar roku pār seju. Vaigos spilgti iezīmējās sīks sklerotisks raksts.

— Viesmīl, šampanieti! Trīs pudeles! — kāds sa-tica.

Mūns ar šausmām pārliecinājās, ka pasūtītājs ir Dei- lijs. Vai Deilijs tiešām aizmirsis, ka viņam nav valūtas? Pasūtīt šampanieti uz Menkupa rēķina liktos netaktiski pat visnekaunīgākajam amerikāņu žurnālistam.

— Ir tikai «Mums», — aiz Deilija muguras izauga kāds no zāles pārziņiem.

— Lieliski!

— Tā ir visdārgākā marka, kungs, — pēc akcenta pa­zinis ārzemnieku, zāles pārzinis uzskatīja par savu pie­nākumu brīdināt.

— Jo labāk!

— «Mumu»! Trīs pudeles! — zāles pārzinis pērkondim- došā balsī apstādināja kādu oficiantu.

Domino kauliņu klaboņa un avīžu čaukstēšana uz brīdi apklusa. Mūns ieraudzīja daudzas galvas, kas pagrieztas pret viņu galdiņu. Droši vien šajā kafejnīcā šampanieti dzēra tikai izņēmuma gadījumos. v.

Zāles pārzinis nekustējās no vietas. Viņš bijīgi gaidīja spainīti ar pudelēm, kas svinīgi tuvojās, peldēdams uz izstieptas rokas.

— Atļaujiet! — Pārzinis nosusināja pudeli ar salveti un, nostājies ar muguru pret galdu, gatavojās to attaisīt.

— Dodiet šurp! — izrāvis viņam pudeli, Deilijs pagrie­zās pret aktrisi. — Uz jūsu angažementu! ,

Viņš izšāva korķi un pamira, ieraudzījis sekas: pār Lo- vīzes seju skrēja ar tušu nokrāsotas putu strūkliņas.

— Visu mūžu esmu sapņojusi izpeldēties šampanietī! — viņa papurināja slapjos matus un, paķērusi savu somu, aizskrēja.

— Tas man gadās pirmo reizi mūžā! — apjukušais Deilijs pat nepamanīja, ka zāles pārzinis delikāti atņēma viņam pudeli.

— Viņa to pelnījusi, — Magda ļauni nomurmināja. — Mēs lauzām galvu, kā palīdzēt, bet viņa …

— Jāatzīstas, jau taisījos runāt ar tevi šai sakarībā, Magnus, — Ballins saspringti pasmaidīja.

— Jo tev taču vienīgajam no mums pašlaik ir nauda,— neskatīdamies uz Menkupu, noburkšķēja tēlnieks. Vai tas tiešām tika teikts ērcīgā tonī, vai tā tikai izlikās dikcijas dēļ? Pīpe arī šoreiz palika zobos.

Zāles pārzinis, aizspiedis pudeles kaklu ar plaukstu, rūpīgi- noslaucīja putas. Tikai tad viņš pagriezās pret Deiliju.

— Atļaujiet!

— Pats piedāvāju viņai naudu, — Menkups pasniedza pretī savu kausu. — Un iznākumā uzzināju par angaže­mentu mazliet agrāk par jums. Uz mūsu Lo veselību! Var runāt, ko grib, bet viņa ir vairāk vērta nekā mēs visi kopā!

— Tev taisnība! — Magda ar graciozu kustību pacēla kausu. No jakas piedurknes izslīdēja metāliska aproce, kas harmoniski papildināja ziedu pie atloka.

— Par Lo! Vēlu viņai laimes! — Dīters Ballins lēnām dzēra šampanieti, it kā garšodams katru malku. Viņa sejā atkal parādījās agrākā izklaidīgi koncentrētā izteiksme.