Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

Gadu veci ieraksti ārkārtīgi lakoniski atspoguļoja perso­nisko dzīvi un domas, domas… Reizēm bija dažu dienu, pat veselu nedēļu atstarpes.

«Otrreiz pārlasīju DItera grāmatu «Ģenerāļu sazvēres­tība», šoreiz daudz uzmanīgāk. Pa šo laiku izpētīju itin visu literatūru par mēģinājumu nogalināt Hitleru un tai sekojošo asiņaino izrēķināšanos. Dītera grāmatā ir de­taļas, kuras nepiemin neviens cits autors. Bieži vien rodas iespaids, it kā rakstītu aculiecinieks.»

«Runāju par to ar Dīteru. Viņš paskaidroja, ka uzzi­nājis šīs detaļas no cietumā nodarbinātā amerikāņu ārsta. Šā cietuma ieslodzītie bija Nirnbergas prāvā apsūdzētie kara noziedznieki. Ārsts savukārt dabūjis tās zināt no ieslodzīta gestapovieša, kas īsi pirms prāvas noindējies un tādēļ nav figurējis apsūdzības oficiālajos materiālos. Dī­ters nosauca man ārsta uzvārdu. Gestapovieša uzvārds viņam pašam nav zināms.»

«Aizbraucu uz Minheni apciemot profesoru Litki. Ne­kādu cerību. Pie viena satikos ar Gēlena vietnieku V., kas kādreiz draudzējās ar Grundegu. Viņš apsolījās ievākt ziņas.»

«Otrreizēja sastapšanās ar V. Amerikāņu ārsts, kura uzvārdu minēja Dīters, nekad nav strādājis Nirnbergas prāvas dalībniekiem ierādītajā cietumā.»

«Atkal Minhenē. Profesors Litke šoreiz noskaņots vēl pesimistiskāk. Visam pienāk gals, arī dzīvībai. Divas stundas sarunājos ar V. par Grundega nāvi. Viņš nācis pie tāda paša slēdziena kā es, bet kaut ko pasākt nevar vai negrib. Iejauktas pārāk iespaidīgas personas.»

«Šodien sapratu — mūsu apstākļos ir tikai viens ceļš panākt taisnu tiesu. Tā ir iecerētās lugas «Būhenvaldes kundzes cimdi» galvenā ideja. Lai gan uzrakstītas tikai pirmās lappuses, jau cītīgi gatavojos pirmizrādei.»

— Tālāk var nelasīt, — Mūns gurdi teica. Fredijs aiz­cirta kladi. Tikko sadzirdams paukšķis, bet šajā no redak­cijas drūzmas izolētajā kabinetā, kur tik bieži sēdējis

Magnuss Menkups,- tas noskanēja kā šāviens. Kā tas, pēc kura Hamburgas orākuls pārstāja eksistēt.

— Būtu mēs zinājuši, kas ir lugas autors, viss daudz ātrāk nostātos savā vietā, — Deilijs sacīja. — Viena un tā pati dramaturģija uz skatuves un dzīvē. Kāda lieliska režisūra! Tāda cilvēka priekšā jānoņem cepure!

— Ar atpakaļ ejošu datumu viegli izlikties par vis­zini, — Mūns papurināja galvu. — Ne velna jūs nebūtu sapratis, Deilij, par spīti lugai. Atcerieties, kādu samudži­nātu kamolu nācās atšķetināt, līdz mēs, pateicoties brī­numam, nokļuvām pie patiesības. Ja Fredijs ar savu repor­tāžu nebūtu atgādinājis mums par nieka griezumu pirkstā, viss, ļoti iespējams, tā arī paliktu hipotēzes kūniņā. Tā bija mana vienīgā reālā cerība, kad sāku iet pa pēdām. Bet bez cerības gūt sekmes neviens zinātnieks un jo vairāk neviens detektīvs nemetīsies tādu neiespējamību atvarā, ka tu sāc pat šaubīties, vai esi pie pilna prāta. Menkups to lieliski apzinājās. Viņš visu paredzēja, visu aplēsa, at­skaitot vienu vienīgu nejēdzīgu nejaušību — to pašu grie­zumu pirkstā …

— Vai es tiešām būtu intervējis pašu Menkupu? — Fredijs grasījās apsēsties uz rakstāmgalda, bet tūdaļ izbīlī nolēca zemē. — Ja tā ir patiesība … Ja tā tiešām ir pa­tiesība, — viņš atkārtoja, vēl aizvien neuzdrošinādamies tam noticēt, — tad neviens nepazina īsto Menkupu! Ne­viens!

— Vēl taustīdamies tumsā, sacīju, ka te diez vai pielie­tojama parasta aritmētika. Bet kurš no mums kaut ko sajēdz no integrālās matemātikas? — Mūns pārlaida ska­tienu Menkupa kabinetam. — Esam pieraduši iet uz mērķi pa netīrajām pēdām, ko noziedznieks atstāj uz tīras grī­das. Lai kādus tas pielieto trikus, vajadzīgas vienīgi sma­dzenes un talants, lai tos atšifrētu. Bet šoreiz mīklas at­minējums slēpās paša raksturā. Tik neparastā, ka tas liekas gandrīz izdomāts. Kāda titāniska vīrišķība vaja­dzīga, lai veselu mēnesi sagatavotu šo pēdējo aktu, ne­sakot nevienam ne pušplēsta vārda, sakožot zobus aiz sāpēm — gan fiziskām, gan garīgām! Iedomājieties, kā tas ir — zināt, ka nomirsi pēc dažām dienām, nomirsi, turklāt labprātīgi tuvinot savu galu. Un tajā pašā laikā ierakstīt dienasgrāmatā optimistiskas rindas par otrreizēju piedzimšanu, reportieru istabas naksnīgajā klusumā kla­bināt uz mašīnas rožainas prognozes vēl desmit dzīves gadiem. Tēlot tā, ka pat vecais Klaterboms, kas pazinis Menkupu četrdesmit gadus, noticēja viņa vieglprātīgajam dzīves priekam!

— Vai Ballins maz bija to vērts? — Deilijs domīgi jau­tāja.

— Bija! — Mūns pārliecināti atbildēja. — Menkups at­riebās ne tikai par Grundegu, ne tikai par izspiegošanu un nodevību, kas attiecās uz viņu pašu, iespējams, ne tikai gestapo bendem par visiem tā upuriem. Ballina per­sonā, kuru, sauksim lietas īstajā vārdā, Menkups nogali­nāja, viņš nāvēja pašu nodevības un bendēšanas ideju. Un, manuprāt, kaut kas no Menkupa sarkastiskā smīna jaušams arī tajā apstāklī, ka Ballinu vajadzēja nošaut tieši Bodenšternam. "

— Bet ko lai iesāk ar šiem ierakstiem? — Fredijs ap­jucis pāršķirstīja dienasgrāmatu. — Mēs taču bijām pār­liecināti, ka nevis viņš pats padarījis sev galu, bet viņu nogalinājuši! Ko teiksim tiem desmitiem tūkstošu, kas iz­gājuši ielās prasīt karātavas hitleriešiem?

— Lūk, to! — Mūns paņēma kladi un ātri citu aiz citas izplēsa lappuses, kurās Menkups vēl varēja atļau­ties būt vaļsirdīgs. — Lai viss paliek tā, kā viņš to vē­lējies.

Un, kamēr papīra driskas sadega redakcijas pelnu traukā, kur cauri tumšajam stiklam vizēja lieli burti «Hamburgas Orākuls» un devīze petitā «Jel kavējies!», Mūns atcerējās Menkupa kabinetu.

Ne šo, kur tas aizvadījis pusi mūža, bet Baha istabu. Tur tagad droši vien jau rīkojas krāsotāji. Zilās štoras noņemtas, diez vai tās atbilst Līzelotes fon Vincelbahas gaumei. Spoguļgriestus aizklāj maisi, lai neaptašķītu ar jauno krāsu. Bet vecā jau nomazgāta. Tumši sarkanā, vi­oletā, oranžā — laikmetīguma un Baha mūžīgās harmo­nijas sintēze, ko Menkups bija izvēlējies savam īslaicī­gajam miteklim. Jo, ievākdamies dzīvoklī, viņš jau zināja, ka ilgi nedzīvos.

Mūns iztēlojās tukšās sienas, uz kurām caur kailo logu krīt šai stundā jau pelēcīgās debess atspīdums. .Kaktā stāv saritināts audekls — no rāmja izgriezta glezna, kuru tā arī aizmirsuši iznest ārā … Visu to Mūns redzēja ārkār­tīgi skaidri, it kā pats atrastos istabā. Bet patiesībā tas viss bija nenozīmīgi, jo ar šo telpu tās saimniekam nemaz nebija tik daudz kopēja. V*,

Menkups varēja dzīvot, vienalga, kur, — pilī, koncentrā­cijas nometnes barakā, savā redakcijas kabinetā, kur izgu­lētais dīvāns devis viņam patvērumu tik daudzas naktis. Visur viņš būtu palicis tas pats Magnuss Menkups, ne par sprīdi neatkāpdamies no savas būtības — tās, kas, izkaisīta pa dienasgrāmatu pamīšus ar promete- jiskās ieceres atsevišķām epizodēm, sadega tagad kopā ar tām.

«Kad aiziešu, lai nekas neatgādina mani, izņemot ma­nas domas. Domājoši cilvēki būs man labākais piemi­neklis!»