Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

Atgriezies viesnīcā, Mūns uzzināja, ka Jensens vēl nav zvanījis no laboratorijas.

— Uzgrieziet «Hamburgas Orākula» redakcijas numuru! — viņš lūdza. — Mani interesē, kas uzdevis Fre- dijam Ainteleram intervēt profesoru Kontisolu.

Redakcijā paskaidroja, ka Fredijs izgājis pusdienot, bet kuru katru bridi atgriezīsies. Mūns lika priekšā aizbraukt uz turieni pašiem, lai nezaudētu laiku.

Hamburgā vēl manīja vakardienas cīņu pēdas. Rāts­laukumā, ko viņi pirms dažām dienām bija apskatījuši kopā ar Menkupu, mētājās no bruģa izrauti akmeņi. Uz pirmajā pasaules karā kritušo monumenta cokola bija re­dzamas asinis, bet rātsnama fasāde bija ieguvusi papildu rotājumu — ar eļļas krāsu uztrieptu uzrakstu, ko policisti nesekmīgi pūlējās nomazgāt. Tas skanēja: «Ballins ir viens no jums! Nāvi fašistiem!»

Slavenajā tirdzniecības ielā Jungfernšteigā gandrīz ne­redzēja apmeklētājus. Vairums īpašnieku, paredzēdami jaunas nekārtības, piesardzīgi nodrošināja vitrīnas ar dzelzs štorām. Starp senlaicīgām kolonādēm pastaigājās policistu patruļa, gatava ik brīdi laist darbā gumijas ste­kus. Mazliet tālāk satiksmes policijas vienība pūlējās iz­kustināt no vietas demonstrantu aizdedzinātu, asfaltā iekusušu autofurgonu. Zem melnajiem kvēpiem varēja vēl saburtot vārdus: «Lasiet «Die Welt»! Vienīgā patiesā in­formācija!»

— Kas attiecas uz šantāžistu, tad tur arī ir viena otra neskaidrība, — Deilijs pēkšņi atcerējās. — Kāpēc Ballins negriezās pēc palīdzības pie tiem, kas savā laikā bija viņam uzdevuši nogalināt Grundegu? Viņiem desmit tūk­stoši ir viens spļāviens.

— Ballins nav muļķis, es jau pirmīt to sacīju. Sevišķi tādās darīšanās. Tas, ka noziegums kļuvis kādam zināms, liktu iedomāties, ka viņš pats izpļāpājies. Bet ar tādiem, kas neprot turēt muti, nemēdz jokot.

— Dabūja gan pa mizu! — viņu sarunā iejaucās tak- sīša šoferis, kas uzmanīgi līkumoja pa stikla drumslām nosēto ielu. Sī frāze attiecas uz Aksela Springera laik­rakstu koncerna filiāli. Apakšējos stāvos visas rūtis bija izdauzītas, augšējos, līdz sestajam ieskaitot, aizsistas ar saplākšņiem. Uz vispārējā grautiņa fona kā sēru sludi­nājums melnēja reklāmas uzraksti, kas aicināja parak­stīties uz «Die Welt» un citiem izdevumiem. Šoferis, lai­mīgi izvadījis automašīnu starp lauskām, atviegloti, gan­drīz līksmi nolamājās: — Springera salašņas! Tā viņiem vajag!

Fredijs sagaidīja Munu un Deiliju plašā, gaišā telpā, kur stāvēja ap divi duči rakstāmgaldu.

— Reportieru istaba! — viņš paskaidroja. — Menkupa iecienītā vieta! Pēc aiziešanas no galvenā redaktora pos­teņa viņš bieži vien atkāpa šurp. Toties savā agrākajā kabinetā ne reizi neiegriezās.

— Varbūt negribēja atdzīvināt atmiņas? — Deilijs uz īsu mirkli piemirsa nāciena iemeslu. Šajā juku jukām samudžinātajā labirintā vislielākā mīkla bija pats Men­kups.

— Nedomāju vis, — Fredijs papurināja galvu. — Drī­zāk tā bija smalkjūtība, nevēlēšanās atgādināt jaunajam redaktoram, ka viņš ir tikai Hamburgas orākula pēctecis. Bet šurp viņš labprāt nāca, visbiežāk naktī, kad visi aizgājuši. Vairums pēdējā laika rakstu sacerēti tieši šeit.

— Kas jums uzdeva intervēt profesoru Kontisolu? — Mūnam beidzot izdevās iestarpināt jautājumu, no kura bija atkarīgs ārkārtīgi daudz.

— Patiesību sakot, neviens, — Fredijs nolēca no rak­stāmgalda, uz kura sēdēja. — Te gulēja zīmīte. Pie mums tā parasti pieņemts. Droši vien to bija atstājis vietējās hronikas nodaļas vadītājs.

Sarunāties bija grūti. Klabēja ap desmit rakstāmma­šīnu, divas unisonā, pārējās ar nekārtīgām ritmiskām pauzēm.

— Vai tad jūs nebūtu pazinis viņu pēc rokraksta?

— Katram deguna priekšā ir rakstāmmašīna, bet pild­spalva vispirms jāizvelk no kabatas. Neesmu gluži pār­liecināts, vai tāda katram vispār ir.

— Tātad zīmīte bija mašīnrakstā? — Mūns konstatēja tādā tonī, it kā tieši to būtu paredzējis. — Fredij, uzzi­niet, kas uzticēja jums šo uzdevumu. Ja tas nav vietējās hronikas redaktors, tad apskrejiet itin visus, bet noskaid­rojiet!

— Man patlaban ir steidzams darbs, — Fredijs atvai­nojās. — Jāapzvana slimnīcas, lai uzzinātu tur nogādāto ievainoto vārdus. Policija vakar sarīkoja rātslaukumā īstu slaktiņu.

— Tas ir vēl steidzamāki

Neviens nepievērsa ciemiņiem ne mazākās uzmanības. Gara auguma reportieris, uzgūlies ar vēderu uz gflda, kaut ko pierakstīja, piespiedis ausij telefona klausuli. Iedams garām, Deilijs sadzirdēja tajā policistu svilpienus, neskaidrus kliedzienus, dobju dunu. Troksnis attālinājās, atkal bija saklausāma profesionāli mierīga balss, kas dik­tēja pēdējās ielu cīņas aprakstu.

Mūns domīgi pastaigājās starp galdiem. Pēkšņi viņš ap­stājās pie neliela brīva galdiņa, kur stāvēja milzīga rak­stāmmašīna ar blakus noliktu «Hamburgas Orākula» vēs­tuļu blanku kaudzi. Viņš ar žestu pieaicināja Deiliju

— Mašīna ārzemju korespondencei! — Deilijs tūdaļ sa­prata pēc neparasti lielā burtu daudzuma. Burti ar putni­ņiem virs tā, komatiem apakšā — romāņu valodām, da­žādu valstu valūtas simboli, specifiski angļu mēru un svaru apzīmējumi.

Mūns un Deilijs zīmīgi saskatījās — šrifts bija pa­zīstams. Diez vai to varēja uzskatīt par nejaušu sagadī­šanos, tādas rakstāmmašīnas mēdz būt vienīgi iestādēs ar plašu ārzemju korespondenci.

Žurnālists, kas,, aizvietodams Frediju, apzvanīja slim­nīcas, aizsargādams vienu ausi no trokšņiem, izkliedza uzvārdus, cits tos ātrā tempā pierakstīja uz mašīnas. Ar ielu cīņu placdarmu savienotais reportieris iebļāvās:

— Klusāk, velni tādi, nedzird ne vārda! … Labs ir, pār­eju uz blakus istabu, piezvani tur! — viņš nolika klausuli un, paskriedams garām, uzvaroši pavēcināja bloknotu:

— Puiši sakur uguni policistiem! Bet Magnuss vēl teica, ka pat nebūs, kas viņu izvada uz kapsētu. Hamburga sa­rīkojusi viņam tādas bēres, ka visi nami nodreb!

Ieskrēja satrauktais Fredijs.

— Kaut kas neticams! Neviens par tādu uzdevumu ne­zina. Izprašņāju visus, ieskaitot lifta zēnu un redakcijas runci… Dzirdēju gan, ka senās pilīs spokojoties, bet lai redakcijā notiktu tādi brīnumi? … Nu, klājiet ātrāk vaļā — kas te slēpjas? Pēc jūsu ģīmjiem noprotu, ka jūs kaut ko zināt.

— Mazliet pacietības, Fredij! — Deilijs viņu pārtrauca.

— Vai Menkupa dienasgrāmata ir pie jums?

— Jā. Publicējam izvilkumus nākamajā numurā, — viņš atslēdza atvilktni un ar svinīgu priesterisku žestu, kā brīnumdarītāju svētbildi ticīgajiem demonstrējot, iz­ņēma kladi. — Spāņu profesora vēstuli arī. Jau sagudroju virsrakstu: «Cerība nāca no Spānijas, nāve no Vācijas!»

— Vēstuli diez vai vērts ievietot.

— Kāpēc?

— Tūlīt redzēsiet.

Mūns pieveda viņu pie rakstāmmašīnas ārzemju kores­pondencei. Fredijs, turēdams rokā zilo papīru ar Madrides viesnīcas nosaukumu, neticīgi aplūkoja taustiņus. Viņš sāka kaut ko sajēgt. Bet tas likās tik pārsteidzoši, ka viņš tikai ar grūtībām spēja izdvest:

— Vēstule rakstīta ar šo mašīnu? Tas taču nevar būt!

— Jensens gan apgalvo, ka dzīvē atgadoties visnetica­mākās lietas, — Deilijs rāmi ielika vēstuli atpakaļ dienas­grāmatā. — Bet, lai vienu un to pašu mašīnu būtu lie­tojis gan Hamburgā dzīvojošais šantāžists, gan Spānijā dzīvojošais profesors Kontisola, kas pie tam, kā tikko noskaidrojām konsulātā, sen miris, — tas pat dzīvē nav iespējams. Zīmīti ar uzdevumu intervēt viltus profesoru atstājis uz jūsu galda pats Menkups … Sajā istabā naktī, kad visi bija aizgājuši, viņš sacerējis … Ko? Jaunu de- tektīvstāstu, kas mazliet līdzīgs viltus slepkavībai? Starp abām šīm izdomām ir tiešs sakars.