Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

— Desmit feniņu! Pērciet «Die Welt»! Vienīgi patiesīga informācija. Lielais ciniķis padarījis sev galu! Hamburgas orākula gļēvā nāve! Magnuss Menkups izbēdzis no tais­nīgas atmaksas.

Mūns un Jensens bija spiesti aizkavēties, -jo ceļu aiz­šķērsoja no stacijas izplūdis, šim dienas laikam neparasti liels ļaužu bars. Tajā bija galvenokārt jaunieši. Uzbudi­nāti, pārmīdami aprautas frāzes, viņi aizsteidzās garām, nepiegriezdami vērību apklusušajam pārdevējam. Viņi jau bija aiz stūra. Pēdējais, tīšām atpalicis, garām drāz­

damies, aizdedzināja stendu ar gāzes šķiltavām un metās bēgt. Acumirklī uzliesmoja laikraksti. Sprēgāja aizdedzies saplāksnis. Pārdevēja kliedzieniem kaut kur netālu atbil­dēja policista svilpes treļļi.

— Jūs būsiet liecinieks! — pārdevējs pārskaities uz­sauca Jensenam. — Nolādētie komunisti!

— Ne prātā nenāk!

— Šis arī viens no viņiem! — pārdevējs norādīja pie­skrējušam policistam uz Jensenu.

— Nāves komisija! Kriminālasistents Jensensl — tas nevērīgi uzrādīja dienesta apliecību, tad pusbalsī teica pārdevējam: — Ieteicu laisties lapās. Citādi jums šodien nodīrās Dzelzs krustus kopā ar visu ādu.

— Vai tas nebija mazliet nepiesardzīgi? — Mūns vai­cāja, kad viņi bija iegriezušies klusā sānielā.

— Cenšos savaldīties, — Jensens vainīgi pasmaidīja. — Protams, pie mums policijā ne jau visi tādi kā Boden­šterns, tomēr prātīgāk turēt mēli aiz zobiem. Bet reizēm izlaužas uz āru. Mēsli tādi!

Klusā iela nepavisam nebija tik klusa, kā likās. Tās galu aizsprostoja metāla vairogi. Paslēpies nojumes ēnā, policijas virsnieks iekliedza īsas pavēles pie pašas mutes pieliktajā kabatas formāta raidītājā. Viņu ielenca policisti tērauda kaskās, ar revolveriem un gumijas stekiem. Ik brīdi tie nemierīgi lūkojās uz attālo laukumu, kur viļ­ņojās un dunēja melna ļaužu jūra.

— Magnuss Menkups laikam bija ļoti populārs? — Mūns jautāja. Abiem ar Jensenu vajadzēja griezties at­pakaļ, tagad viņi, līkumodami pa šķērsielām, pūlējās no­kļūt pie galamērķa.

— Neteikšu, ka sevišķi. Praviešus baidās, bet nemīl. Tagad, kad viņš miris, katrs godīgs vācietis apjēdz, ko zaudējis… Jā, ir mums gan bezpajumtnieki, gan bez­darbnieki, gan ubagi, bet vairums saņem savu, lai arī mikroskopisku, ekonomiskā brīnuma kripatu. Taču naktīs pamostas bažas par rītdienu. Kad dzīvo Menkupu sēdi­nāja cietumā un aplēja ar samazgām, viņi klusēja. Bet viņa zārka apgānīšanu tie piedot nevar. Iespējams, viņi nekad nav lasījuši Menkupa rakstus. Bet visiem zināma viņa iesauka …

— Hamburgas orākuls?

— Otra. «Vācu labklājības dumpīgā sirdsapziņa». To sacījis francūzis, viens no mūsu laikmeta lielākajiem do­mātājiem. Lūk, esam jau klāt!

Ieliņa atgādināja dekorāciju Vāgnera operai. Sirmi, ne­pareizas formas akmeņi, sirma sūna, kas spraucās starp oļiem, auga akmens iežogojumu spraugās. Sī ieliņa bija laimīgi pārdzīvojusi gan otrā pasaul'es kara briesmīgo bombardēšanu, gan Lielo Hamburgas ugunsgrēku. Uz ap­sūnojušās granīta balustrādes stāvēja paplucis gailis un uzvaroši apsveica sauli. Vaļējie logi dvesmoja podos iestā­dīto lefkoju un hiacintu vāro aromātu. Kaut kur nodziedāja senlaicīgs pulkstenis, tam atsaucās aiz dakstiņu jumtiem paslēpušās baznīceles zvana aizsmakusī vara balss. Tad viss atkal sastinga mūžsenā snaudā.

— Vispiemērotākā vieta slepkavam, — Mūns pasmīk­ņāja.

Režģaini čuguna vārti ielaida viņus pagalmā. Iespējams, te kādreiz bijis dārzs, ko savām pastaigām izmantojis atvaļināts galminieks. Strūklakas akmens lauva vēl jopro­jām spļaudījās trim precīzi nomērītām urdziņām. Pa koka redelēm, aiz kurām varēja saredzēt ēnainu galeriju, rāpās vīnogulāja stīgas. No bijušā staļļa, kurā tagad mitinājās vientuļš motocikls, vēdīja gandrīz taustāma skrējienā sa­karsušu zirgu elpa.

— Vai Ballina kungs mājās? — Jensens jautāja.

— Kopš vakardienas nav bijis, — labi saglabājusies vecīte acīgi nopētīja ciemiņus, tad, Jensena inteliģentā izskata uzmundrināta, atļāvās vaļsirdību: — Es jau labi zinu, kādēļ. Šodien jāmaksā īre, bet viņam, starp mums runājot, naudiņa guļ bankā, kas nobankrotējusi jau nelaiķa Vilhelma Otrā laikos. Literāts! — viņa nicīgi nospurdzās.

Jensens bija priecīgs — pats labākais informāci­jas avots ir savam īrniekam nelabvēlīgi noskaņota saim­niece.

— Atļausiet ieiet? — dienesta apliecību viņš uzrādīja ar tādu žestu, it kā tā būtu sengaidīta viesa vizītkarte. Un, neļāvis saimniecei pa īstam to nopētīt, žigli piebilda: — Cik pie jums te omulīgi! Kaut man būtu tāda mājiņa!

— Mūsu ģimene dzīvo te jau krietnu laiku. Tā ap simts gadiem ar uzviju, — saimniece jutās glaimota. — Tātad jūs no policijas? Vai tiešām automobiļa dēļ?

— Uzminējāt! — katram gadījumam apstiprināja Jen­sens. V.

— Pati dzirdēju, ka Bailina kungs dzīrās to pārdot… Vienam, kas dzīvo tepat aiz baznīcas. Nopircis uz no­maksu, samaksājis tikai avansu, automobilis pieder firmai, bet viņš — pārdod! Mūsu laikos to sauca par zādzību. Bet tagad, zināms, jaunmodīgā vārdā — par spekulāciju. Un kāpēc jūs tāds mazrunīgs? — viņa pievērsās Mūnam.

— Mūna kungs ir amerikānis.

— Vai Ballina kungs arī Amerikā paspējis izdarīt šmu- ci? — viņa brīdi padomāja. — Kāpēc gan ne? Te kāds šantāžists mēģina izvilkt no vina naudiņu, laikam ir par ko.

— Pastāstiet mums, lūdzama, sīkāk!

— Vai tad vairs atceros? Pagājušajā nedēļā, kad uz­kopu viņa rakstāmgalda atvilktnes, man nejauši trāpījās kāda vēstulīte. Visas pārējās viņš sadedzinājis, šī te ieju­kusi pārējos papīros. Ballina kungs taču raksta. Sacerē­jumus, veselas grāmatas! Vairāk par slepkavībām, kurš kuru nošāvis. Nekas, attēlo ārkārtīgi ticami.

— Jūs solījāties pastāstīt par šantāžista vēstuli, — Jensens atgādināja.

— Kas tur daudz ko stāstīt? Tumša pagātne. Kaut kādas ziedu vāzītes noslēpums. Viņiem, blēžiem, tā droši vien tāda parole. Tas tips prasa milzīgu summu. Bet Bal­lina kungs būtu priecīgs, ja varētu kaut vai īri samaksāt. Es viņam jau ieteicu: «Ja jau grāmatas vairs nebaro, ejiet, aplaupiet kādu!» Tomēr godīgāk nekā pārdot svešus auto­mobiļus.

— Vai drīkst apskatīt viņa istabu?

— Lūdzu, viņš aizņem veselas divas. Nav jau vienkāršs mirstīgais, bet rakstnieks! Te kabinets, bet tur guļam- telpa … Ja interesējaties par sievietēm, tad ne ar ko de­rīgu nevaru pakalpot. Ballina kungs jau labprāt atvestu, bet es kategoriski aizliedzu. Gulēs ar cita sievu, bet pēc tam atnāks vīrs un apsūdzēs mani savešanā. Ļoti man tas vajadzīgs!

Jensens apskatīja rakstāmmašīnu. Liela, vismaz piecām kopijām domāta — tāda pati kā Menkupam. Viņš izvilka no tīra papīra kaudzītes vienu loksni, rūpīgi uzsita uz tās «Ceļinieka nakts dziesmu» un klusēdams parādīja Mū­nam.

Tā bija Menkupa atvadu vēstules burtiska kopija. Sa­krita viss. Maz lietota, gandrīz svaiga lenta, trekns, skaidrs šrifts. Pretēji Menkupa rakstāmmašīnai šai burti nesaķērās. Dzejolis, kuram saskaņā ar slepkavas nodomu vajadzēja pilnīgi novērst aizdomas, tapis uz šīs.

Kādu brīdi saimniece neizpratnē, tomēr ziņkāri sekoja viņu ne visai izprotamajai rīcībai. Beidzot tai izdevās pāri Mūna plecam ieskatīties saturā.

— Gēte? — Viņa nostiepa, sapņaini piemetinādama:

— Lielisks dzejnieks… Jā, sakarā ar šantažistu … Pirms dažām stundām pastnieks atkal atnesa vēstuli. — Viņa izņēma zem rakstāmmašīnas pabāztu aploksni.