Anatols Imermanis - HAMBURGAS ORĀKULS

— Pagaidiet! — Jensens atcerējās. — Pratinašanas laikā Ballins pieminēja preses konferenci, kurā saticies ar Bodenšternu.

— Manuprāt, tie ir meli. — Deilijs domīgi paberzēja pieri. — Noklausījos šo sarunu pa paralēlo telefonu. Pal­dies, ka atgādinājāt. Jā, tie, bez šaubām, meli. Citādi Bo­denšterns nebūtu tik kategoriski apgalvojis, ka nekad mūžā līdz šim nav redzējis Ballinu.

— Tiešām, no kurienes komisārs to varētu pazīt? — Fredijs sasprindzināti domāja. — Mani tas sevišķi inte­resē. Nesen redakcijas uzdevumā noskaidroju, vai Ballins nepieder pie pazīstamās hamburdziešu dzimtas. Vēlāk no­daļas vadītājs atzinās, ka uzdevums man dots pēc Men­kupa lūguma.

— Jūs velti tērējat laiku, — Lovīze teica. — Dīters ir tīrasinīgs Ballins, tikai no Silēzijas atzarojuma, varbūt tādēļ radi izturas pret viņu tik nicīgi.

— Tur jau tas joks, ka ne. Es visu izdibināju, — Fre­dijs lielījās. — Runāju gandrīz ar visiem ģimenes lo­cekļiem, uzdodamies par ģenealoģiskā institūta līdzstrād­nieku. Viņiem par tādu Dīteru Ballinu nav ne jausmas. Bet Silēzijas atzarojums vispār neeksistē.

— Vai dzirdat? — Deilijs pievērsās Mūnam.

— Tikai ar vienu ausi, — tas noņurdēja.

— Kas tad noslogo jūsu unikālās smadzenes, šef? — Deilijs smaidīja.

— Poēzija.

— Atļaujiet? — durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja ļoti gara auguma kalsnējs sirmgalvis dzeltenīgu sejas ādu. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā, rokā turēja nobružātu če­modānu.

— Klaterbom! — Lovīze priecīgi iesaucās. — Kur jūs bijāt pazudis? Vai jums jau zināms?

Mūns atcerējās, ka šajā vārdā sauc Menkupa sulaini. Viņš dzīrās kaut ko pajautāt, bet laikus atturējās. Kla- terboms,, nolicis zemē čemodānu, aiztaisīja durvis un salika rokas it kā lūgsnā. Gandrīz minūti stāvēja klusē­dams, nepievērsdams nekādu uzmanību klātesošajiem. Lū­pas kustējās bez skaņas, sērīgais skatiens bija piekalts tukšajam darba krēslam.

— Tagad varu runāt, — viņš paziņoja pēc krietna brīža. — Es arī ilgojos pēc jums, Lo. Piedodiet, ka jūs tā saucu. Jūs bijāt Magnusa mīlule, un tagad mēs divi vien viņam palikuši. Redziet nu, kā ar mums spēlējas dzīve! Es nevis attaisu jūsu iecienītā «Zeller Schwarze Katz» pudeli, jūs taču zināt, kam Magnuss īpaši pirka šo vīnu, bet esmu spiests… — viņš aizgriezās. — Jūsu istabā palikušas vienīgi kailas sienas, bet čemodāns — lūk, te tas ir. Lugas manuskriptu arī ieliku tajā, — viņš pie­vērsās Jensenam: — Fon Vincelbaha kundze lūdza brī­dināt — drīzumā atnākšot krāsotāji. Tūlīt sāks nest laukā mēbeles.

— Tātad jūs visu šo laiku bijāt pie Līzelotes? — Lo­vīze iepleta acis.

— Es toreiz ar jums runāju pa tālruni? — iesaucās Jensens.

— Jā, ar mani. Jūs tā ir nepateicāt, kas noticis. Tad zvanīju pats. Kāda rupja balss atbildēja — nomiris! Es pats būtu varējis nobeigties, tomēr esmu vēl dzīvs. Bet viņš … Rīt trijos bēres.

— Jūs uz paša vēlēšanos pārgājāt pie Menkupa kundzes? — Deilijs jautāja.

— Pie fon Vincelbaha kundzes? — Klaterboms skumji pasmaidīja. — Ar Magnusu esam četrdesmit gadus pa­zīstami, vai tiešām domājat, ka tas man bija viegli. Divas nedējas bez viņa jokiem, bez visur izkaisītajiem pelniem, bez šīs gleznas, pēc kuras viņš mani sūtīja uz Grieķiju Bet pie fon Vincelbaha kundzes nokļuvu tāpēc, ka viņa pieradusi pie maniem pakalpojumiem. Magnuss viņu mī­lēja un nevarēja viņai atteikt, pat ja gribētu.

— Četrdesmit gadus? Tik sen jūs esat pazīstami! — Lo­vīze brīnījās. — Es taču to nemaz nezināju.

— Magnuss vispār maz stāstīja par savu dzīvi. Iepazi­nāmies karā, vēl tajā — pie Verdenas. Viņš tolaik bija ierindnieks, es — vada komandiera ziņnesis … Gāzes uz­brukums … Iprīts … Varēju iznest no kaujas lauka tikai vienu no abiem — leitnantu vai Magnusu … Pēc tam mani gandrīz nodeva lauku kara tiesai. Kā ziņnesim man pienācās vispirms glābt savu komandieri. Piecus kilo­metrus stiepu Magnusu uz muguras — mēs atkāpāikies, lazareti evakueja velns sazin uz kurieni… Varbūt nāve sēdēja viņā jau kopš tā gāzes uzbrukuma?

— Piecus kilometrus? — tikai tagad reaģēja Jensens. — Tam pat grūti ticēt.

— Kāpēc gan ne? Uzstājos cirkā. Spēka atrakcijā. Tagad jūs redzat tikai ēnu. Gandrīz desmit gadu koncen­trācijas nometnē …

— Vai esmu pareizi sapratis? Jūs zinājāt par viņa sli­mību? — Mūns pārjautāja.

— Viņš no manis nekā neslēpa. Bet vakar, kad atnācu, Magnuss teica, ka vēl esot cerība.

— Interesanti! Un kāpēc jūs nācāt?

— Kalpone saslima. Bet es domāju — viņam vienkārši gribējās mani redzēt.

— Jums neradās iespaids, ka viņš … kā to sacīt… nu, vēlējās no jums atvadīties?

— Tas ir — uz visiem laikiem? Man tas pat prātā ne- iešāvās. Tieši otrādi, viņš bija ārkārtīgi dzīvespriecīgs.

— Menkups gaidīja kādu tālsarunu ar Minheni, — Mūns pēkšņi atcerējās Lovīzes stāstu. — Vai jums par to kas zināms?

— Man viņš nekā neteica. Zinu vienīgi, ka Minhenē dzīvo profesors Litke, izcils speciālists, ar kuru viņš kon­sultējās par savu slimību.

Durvis bez klauvēšanas atsprāga. Ienākušie ekspreši klusējot ķērās pie rakstāmgalda.

— Pagaidiet! — Klaterboms viņus apturēja. — Šī is­taba lai paliek pēdējā!

— Mēs esam jau beiguši, — viens no krāvējiem bez ceremonijām izbīdīja atvilktnes. — Te vesels lērums pa­pīru. Stiep šurp maisu, Pēter!

— Bet ko darīsim ar gleznu? — otrs šaubījās. — Pa durvīm neies. Vajadzēs izgriezt no rāmja.

— Piedodiet, bet nekā nevar darīt, — Klaterboms pa­skaidroja detektīviem, tad pavēlēja: — Krēslus atstājiet un gleznu arī.

— Bet mums lika …

— Uz manu atbildību! … Ja neesmu jums vairs vaja­dzīgs, — viņš atkal pievērsās detektīviem, — tad atļau­siet man iet… Uz redzēšanos, Lo! Te būs adrese.

— Jūsēja?

— Nē, jūsējā. Magnuss vakar lika man sameklēt jums dzīvokli.

— Tātad viņš zināja, ka vecā saimniece mani izlikusi?

— Viņš visu zināja, — Klaterboms pasmaidīja.

— Vienu mirkli! — Mūns viņu apstādināja. — Jūs pa četrdesmit gadiem esat izpētījuši viņa raksturu. Droši vien labāk par jebkuru citu. Vai viņš, cilvēks, kas allaž domāja patstāvīgi, izmantotu atvadu vēstulē citātu — kaut vai no iemīļota dzejnieka darbiem?

— Nē. Es pats pabrīnījos, izlasījis par to avīzē. Viņš nekad nevienu necitēja. Izlasiet visus Magnusa rakstus, izlasiet viņa dienasgrāmatu.

— Kādu dienasgrāmatu? — Mūns vaicāja.

— To, ko turat rokā. Viņš manā klātbūtnē to aizzīmo­goja. Vakar pats aiznesu dienasgrāmatu pie notāra, kuram tā bija jānodod Lovīzei, ja kaut kas atgadīsies.

— Vai tad tā atstāta man? — Lovīze apjuka.

— Nu jā, — Deilijs apstiprināja. — Klaina kungs…

— Bet es nekā nedzirdēju!

— Jūs tajā brīdī vispār neapjēdzāt, ko darāt.

— Vai tiešām? — Tādas pašas izraudātas, sausas, de­gošas acis kā pirmīt, kad viņa bija saplēsusi papildinā­jumu testamentam. Lovīze pat nepamanīja Klaterbomu klusītēm aizveram aiz sevis durvis.

— Liekas, kāds no jums pieminēja Gētes dzejoli? — viņa atguvusies pēkšņi jautāja.

— Jā, «Ceļinieka nakts dziesmu»! Tas taču nodrukāts laikrakstā, ko nupat izskatījāt, — Fredijs aizrādīja.

— Neredzēju nevienu burtu, — Lovīze mulsi atzinās. ■— Šis te, melnajā rāmī?