ANATOLS IMERMANIS: VIESNĪCAS "HOLIVUDA" RĒGI

PIEDZĪVOJUMI

FANTASTIKA

CEĻOJUMI

Šis darbs, tāpat kā iepriekšējie romāni «Pavadonis met ēnu» un «Lidmašīnas krīt okeānā», pamatojas uz A. A. Evermena scenāriju.

Divdesmitajā maitā Neatkarības ielā pie mājas ar četr­desmit otro numuru piebrauca netīrs, vecs fords un iespie­dās vietā, ko nupat bija atbrīvojis ziloņkaula krāsas mustangs. Braucējs nesteidzās izkāpt. Tas bija vecs vīrs melnā, apvalkātā mētelī. Viņa pieri sedza melna filca platmale, zem kuras neskaidri iezīmējās grumbaina seja un melnas acenes. Rokas bija iespīlētas melnos cimdos.

Piepildīdams ielu ar elektroniskās mūzikas metāliska­jām skaņām, mustangs pazuda sniega virpulī, bet cilvēks melnajā mētelī vēl vienmēr sēdēja mašīnā un uzmanīgi lūkojās automobiļu starmešu zibsnī jumos. Pagāja minūtes piecas. Neviena mašīna neapstājās. Likās, ka viss kārtībā.

Cilvēks piespieda sevi izkāpt, un viņa melnais mētelis saplūda ar mašīnu. Viņš stāvēja nekustīgi. Uz sagumu- ša.jiem pleciem nosēdās mitras pārslas, bet viņš vēl aiz­vien stāvēja, pūlēdamies saskatīt debesis. Debesis nere­dzēja — bija tikai ielas lukturu baltie apļi, apgaismotas trīsdesmitstāvu fasādes, kaut kur virs neredzamajiem jumtiem asinssarkana un indīgi zaļa elektriska rūsa, bet vēl augstāk — sniega aizplīvurota tumsa, caur kuru iz­lauzās nespodrs mirdzums — lielpilsētas uguņu atblāzma.

Cilvēks melnajā mētelī pakratīja galvu un, gurdeni vilkdams svina smagās kājas, devās uz stāvvietas au­tomātu. Viņš iemeta vairākas monētas. Nevar zināt, cik ilgi nāksies uzkavēties. Tad, cenzdamies palikt nemanīts, ieslīdēja mājā.

Pagājis garām ātrajam liftam, kas Minervas Zingeres klientu ērtības labad apstājās tikai 8. stāvā, viņš izvē­lējās parasto liftu. Piesardzības dēļ uzbraucis līdz galam, cilvēks pēc tam nokāpa astotajā stāvā.

Durvis atvēra solīds, zinātniekam līdzīgs vīrietis tumši pelēkā uzvalkā.

— Jūsu vārds? — viņš vaicāja, pavadot jautājumu ar korektu, diplomāta cienīgu sveicienu.

— Panotaross! — nomurmināja cilvēks melnajā mētelī un nervozi sarāvās. Viņš bija nodomājis pateikt pirmo uz­vārdu, kas ienāks prātā, — Smitu, Džonsu. Te tev nu bija! Pateica tieši to, kas varēja nodot.

— Misters Panotaross! Lieliski! — solīdais vīrietis ierakstīja uzvārdu apmeklētāju grāmatā ar melnu ādas iesējumu. — Lūdzu, apsēdieties zālē! Miss Minervas Zin- geres sekretārs paziņos, vai viņa varēs jūs pieņemt… Garderobe atrodas pa kreisi, tualetes istaba — pa labi…

Zāle bija pārāk plaša ducim cilvēku, kas pacietīgi gai­dīja savu kārtu. Tai bija jāiespaido un jānomāc, tāpat kā svētnama augstās velves nomāc ceļos nometušos baz­nīcēnus. Taču pati Minerva kategoriski noraidīja jebkādu mistiku. Zāles noformējums centās pārliecināt, ka viņas gaišreģes darbība balstās uz zinātniska pamata. Pie sienām karājās ne tikai telepātiskā ceļā iegūti savādu marsiešu celtņu un vēl dīvaināku venēriešu kosmisko kuģu zīmē­jumi, bet arī fotogrāfijas, kas demonstrēja mūslaiku as­tronomijas izcilos panākumus.

Pūlēdamies nepievērst sev uzmanību, cilvēks melnajā mētelī atlaidās dziļā klubkrēslā. Viņš palika ēnā. Vienīgi melni cimdotās rokas, kas bija ieķērušās atbalstņos, un melnās, apbružātās kurpēs ieautās kājas iekļuva šaurā gaismas strēlē. Apgaismojums, par spīti zāles puszinātnis- kajam noformējumam, radīja spokainas noslēpumainības noskaņu. Cilvēki sēdēja pustumsā. Matētā gaisma krita vienīgi uz sienām. Bet arī tās šķita tumšas, salīdzinot ar žilbinoši baltajām durvīm, kuras veda uz Minervas Zin- geres svētnīcu.

Durvis gandrīz bez trokšņa paslīdēja sānis un tūdaļ at­kal aizvērās. Nedzirdami soļodams kurpēs ar kaučuka pa­zolēm, pie cilvēka melnajā mētelī pienāca sekretārs. Viņš bija ģērbies tādā pašā tumši pelēkā uzvalkā kā šveicars. Āriene sekretāram bija vēl inteliģentāka, sveiciens vēl korektāks.

— Misters Panotaross?

Cilvēks melnajā mētelī dobji iekliedzās. Viņš bija pa­guvis aizmirst, ka nosaucis šo uzvārdu.

— Nebaidieties! Nav nekā baismīga, — aplami iztul­kojis kliedzienu, sekretārs mierināja. — Ja jums ir šaubas, varat palasīt profesora Gudmena zinātnisko slē­dzienu, — sekretārs pamāja uz galdiņu, ko klāja bio« šūras un žurnāli. — Šim fenomenam ir tīri zinātnisks iz­skaidrojums … Starp citu, seansa laikā redzēsiet miglai līdzīgu būtni. — Sekretārs runāja gluži lietišķā tonī.

— Dieva dēļ, neizbīstieties. Tas ir tikai optisks efekts, kas palīdz mis Zingerei ātrāk iegrimt transā. Transam reizēm seko nesamaņa. Tādēļ seansa laikā ārsts mērī pulsu un asinsspiedienu … Ja viņš uzskatīs par nepieciešamu pār­traukt seansu, jūs bez atlīdzības varēsiet atnākt vēlreiz… Vai honorārs jums zināms? — Sekretārs nosauca summu, par kuru varētu nopirkt visas apmeklētāja drēbes un viņa mašīnu piedevām.

— Skaidrā vai čeku? — sekretārs delikāti izstiepa roku.

— Maksājot skaidrā, piecu procentu nolaide.

Apmeklētājs iebāza roku svārku augšējā kabatā, bet

apdomājies tūliņ atrāva un izvilka no mēteļa kabatas dažas naudas zīmes. Maksāja viņš skaidrā ne jau tādēļ, lai ietaupītu piecus procentus. Summa šoreiz nespēlēja nekādu lomu, bet paraksts zem čeka nodotu viņa īsto vārdu. Par šo apmeklējumu neviens nedrīkstēja zināt.

— Viss kārtībā! — sekretārs saskaitīja naudu. — Pa­gaidiet, kamēr jūs izsauks!

Cits pēc cita cilvēki pazuda aiz žilbinoši baltajām dur­vīm. Zālē neviens neatgriezās. Acīm redzot, izejai kal­poja citas durvis. Telpā, kas tagad likās vēl milzīgāka un drūmāka, palika tikai vecais vīrs un jauniņa meitene, kas nervozi grozījās krēslā. Laiku pa laikam viņa slepus iz­ņēma no somiņas plakanu blašķi un iedzēra dažus mal­kus. Beidzot pienāca arī viņas kārta.

Vecais vīrs palika viens. Juzdamies drošāk, viņš no­ņēma melnās acenes un drebošiem pirkstiem sāka šķir­stīt žurnālu. Kinoskatītāju miljoniem pazīstamu kāju, krū­šu, seju krāsainā simfonija. Bet vecais vīrs neredzēja ne žilbinošos smaidus, ne kairās gūžas, ne vilinošās acis. Viņš redzēja tikai melnus sēru rāmjus un tukšumu, ko tie ietvēra. Tas bija kaut kas apsēstībai līdzīgs. Pēkšņi no acīm nokrita kā migla. Fotogrāfija ieguva krāsu un ap­veidu. Viņš ieraudzīja kinozvaigzni Evelīnu Rodžeru uz klinšainas salas fona. Aktrise pašlaik nāca laukā no jūras, bet krastā stāvošais muskuļainais vīrietis ar melnām ūsi- ņām stiepa viņai pretī rokas. Tā fotogrāfija izskatījās žurnālā. Taču vecais vīrs redzēja pavisam ko citu. Izplū­dušu ķermeni ūdenī. Izplūdušu ķermeni krastā. Aizmu­gurē — asi konturētu, ne visai jaunas, bet vēl joprojām skaistas sievietes seju ar lielām, izteiksmīgām acīm.

— Mister Panotaros! Jūsu kārta!

Vecais vīrs paslēpās aiz žurnāla un ātri uzlika melnās acenes. Saburzījis žurnālu, viņš iebāza to kabatā un smagi, vēl vairāk sagumis, grumbaināks, aizsoļoja garām Supernovas uzliesmojumam, garām marsiešu piramīdai, garām spirālveida galaktikai — pretī žilbinošajām dur­vīm, aiz kurām viņu sagaidīja kosmiskā gadsimta vissla­venākā gaišreģe.

— Misters Panotaross! — paziņoja sekretārs un tūdaļ pazuda.

Minerva sarāvās. Viņai nebija laika pārlūkot apmeklē­tāju sarakstu, tādēļ uzvārds negaidīti pārsteidza. Vakar­dienas avīzes, radio un televīzija vēstīja par traģēdiju, kas norisinājusies virs Panotarosas. Bumbvedējs sadūries ar degvielas lidmašīnu, un tikai četri abu komandu lo­cekļi palikuši dzīvi. Un, lūk, ierodas melnās drēbēs tēr­pies vīrs, kuram ir tāds pats uzvārds kā katastrofas vietai!