ANATOLS IMERMANIS: VIESNĪCAS "HOLIVUDA" RĒGI

Reklāmas vadītājs paziņo, ka firma nav cietusi, jo dub­liere, kura aizstāja Rodžeru fināla ainā, apģērbtā veidā neatšķiras no viņas ne par matu. Toties virs nopērk re­volveri un, vicinādams to, zvēr žurnālistiem, ka nogalinās abus. Pēc tam viņa iedziedātā skaņuplate «Dejo, mana mī­ļotā!» tiek izpirkta rekorda ātrumā. Reportieri meklē Rodžeru visās pasaules malās. Klīst baumas, ka viņa re­dzēta Šauda Arābijas karaļa harēmā. Kāds tikko no Vjet­namas atgriezies ģenerālis pieprasa iesniegt Šauda Arā­bi jai ultimātu un sūtīt uz Sarkano jūru sesto Vidusjūras floti. Baumas izrādās nepamatotas. Un, lūk, pēc mēnesi ilgiem nesekmīgiem meklējumiem kādam Madrides žur­nālistam izdodas uziet Lellītes Rodžeras pēdas.

«Es mīlu Ramirosu! Viņš ir īsts vīrietis! Jūtos bezgala laimīga!» — ar šiem vārdiem iesākās «Zelta Skatuvē» iespiestā reportāža. Divdesmit divi fotoattēli uzskatāmi rādīja Rodžeras bezgalīgo laimi uz debeszilās jūras, zaļo palmu un gleznaino spāņu zemnieku fona. Divās bez Lellī­tes un meksikāņa bija redzams baltā virskreklā un īsās, baltās biksēs tērpies pavecs vīrietis, kurš kautrīgi turē­jās aizmugurē. Bet vienā attēlā — kam izrādījās tik traģiska loma — objektīvs bija nejauši fiksējis Šrīvera sievu un dēlu. Paraksts skanēja: «Svētlaimīgās vien­tulības salā Lellīti Rodžeru sagaida viņas mīļotais Rami- ross».

Deilijs aizvēra žurnālu. Uz vāka bija redzams datums — «15. februāris».

— Pagājis vesels mēnesis, — Mūns sarauca pieri. — Nesaprotu, kāpēc Rods Gaetano tik ilgi gaidījis. Tas nemaz neizskatās pēc viņa.

— Acīm redzot, viņa puiši neinteresējas par kinoak­tieru mīlas gaitām. Šrīvers arī tikai šodien ieraudzīja žurnālu.

— Savādi, — Mūns nomurmināja.

— Kas īsti?

— Viss! Panotarosā vakar notikusi gaisa katastrofa. Bojā gājušas divas lidmašīnas. Tur jābūt simtiem poli­cistu un kareivju, kas meklē lidotājus un lidmašīnu at­liekas. Iznāk, ka Gaetano bandas locekļi it kā tīšām izvē­lējušies operācijai visriskantāko laiku… Nožēloju, ka ielaidos šai dēkā… Kaut kas te nav tā, kā vajadzīgs…

— Bail? — Deilijs pavīpsnāja.

Māns paskatījās uz krēslu, kurā nesen bija sēdējis Brī­vers. Viņam likās, it kā sēdeklis, iesācis sevī vecā vīra nelaimi, būtu sagumis un sakrunkojies. Mūns steigšus sabāza kabatās fotogrāfijas un papīrus. Deilijs nodzēsa gaismu. Iekāms durvis bez trokšņa aizvērās, Mūns vēl­reiz atskatījās. Mirdzošais rēgs vientuļi šūpojās tumšajā istabā.

PANOTAROSĀ 1966. g. 22. martā

Zilais autobuss ar uzrakstu «Malāga — Panotarosa», šķērskokam nolaižoties, strauji nobremzēja. Jumtam pie­stiprinātās ceļa somas un zemnieku grozi palēcās un atkal sastinga. Gandrīz visi pasažieri izkāpa. Izvilkuši tabakas makus, zemnieki uztina smēķus.

— Lūdzu! — pie Mūna pienāca garīdznieks melnos, garos svārkos. Viņam bija iedegusi, pajauna seja. Tumšās acis zem kuplām, iesirmām uzacīm ar slēptu ziņkāri pē­tīja sarunu biedru.

Pirms divām stundām viņi bija tikušies Pedro Hime- nesa bankā, kur padre Antonio labprāt uzņēmās tulka pienākumus. Autobusā garīdznieks neuzmācās ar savu sabiedrību. Bet laiku pa laikam Mūns uztvēra garīdznieka skatienu, kas atgādināja rentgena starus. Šķita, padre Antonio caurskata cilvēku un ar septītā jutekļa palīdzību uzmin tā vājības.

— Pateicos! — paņēmis pasniegto portsigāru, ko grez­noja krusts un burti «O. D.», Mūns to aplūkoja. Otrā pusē bija iegravēti krustiņi. Divdesmit vai trīsdesmit. Kaut kādas atzīmes, kuru īsto jēgu viņš saprata tikai vēlāk.

— Pavisam piemirsu! Šim portsigāram ir mazs noslē­pums, — garīdznieks nospieda slepenu atsperi. Kreisajā iedalē gulēja gaišas tabakas lapas, labajā — tumšas.

— Tik vien? — Mūns pajokojās.

— Jūs domājat «O. D.»? — padre Antonio pasmai­dīja. — Tie ir latīņu vārdu «Opus Dei», tulkojumā «Dieva darbs», pirmie burti. Tā saucas garīgais ordenis, kura biedrs esmu. Kā redzat, nekā mīklaina nav.

— Un krustiņi droši vien ir atzīmes par biedru maksu?

— Gandrīz… Palīdzēt? — Un padre Antonio, izvairī­damies no sarunas, veikli saritināja Mūna izvēlēto melno lapu. Viņam bija gari un slaidi pirksti, īsi apgrieztajos nagos neredzēja nikotīna pēdu.

Mūns ievilka dūmu un izpūta dubultu gredzenu. Ta­baka bija lieliska, daudz labāka par lētajiem cigāriem, ko viņš parasti smēķēja.

Aiz pagrieziena iznira preču vilciens ar nokvēpušu vecum vecu lokomotīvi.

Dārdinādamas pārmijas, garām ripoja platformas ar aitām. Autobusa pasažieri neizrādīja nekādu interesi. Bet tad parādījās koka krātiņi ar vēršiem.

— Korīdai ved, — padre Antonio paskaidroja.

Pasažieri dzīvi tērzēja, acīm redzot, apsprieda, kādas

izredzes rītdienas cīņā toreadoriem. Vērši šķita rāmi, pat mazliet bailīgi. Viens no tiem skumji māva, it kā sū­dzēdamies par ceļa neērtībām. Bet pēc varenajiem kak­liem un lielajiem ragiem varēja spriest, ka tie ļaus sevi nonāvēt tikai pēc sīkstas cīņas.

Pēdējais vagons aizrībināja aiz šķērskoka.

Šoferis deva signālu iekāpt. Mūns nometa pussmēķēto cigāru un nelabprāt sekoja garīdzniekam. Pēc marta slapj­draņķa, no kura Mūns bija atvadījies tikai vakar, siltā, gandrīz karstā dienvidu saule patīkami pārsteidza. Viņa brūnais, no rupjas vilnas austais uzvalks ne visai derēja šim klimatam.

Iekāpis autobusā, Mūns uzmeta bažīgu skatienu uz sē­dekļa nomestajiem svārkiem. Viņš bija pavisam piemir­sis par dažiem tūkstošiem, kas glabājās iekšējā kabatā. Droši vien šī summa spētu ievest kārdināšanā ne vienu vien nabadzīgi ģērbto ceļabiedru.

— Esiet bez bažām, — padre Antonio mazliet ironiski pasmaidīja. — Jūs atrodaties Spānijā. Te nabadzība un godīgums ir tikpat kā sinonīmi.

Abi sāka runāt par vēršu cīņām. Garīdznieks tās ne­nosodīja.

— Visiem cilvēkiem, it sevišķi dienvidniekiem, nepie­ciešama maize un izpriecas. To zināja jau senie romieši. Maizes mums pamaz, tāpēc jāgādā par izrādēm. Vēršu cīņas vismaz nav revolūcija … Kas attiecas uz humani­tāti, tad, manuprāt, jūsu birža daudz neatšķiras no korīdas.

— Jūs esat bijis pie mums? — Mūns vaicāja. — Laikam tāpēc tik lieliski runājat angliski.

— Neesmu bijis un arī netaisos. Jūsu mašīnu civilizā­cija man sveša. Kas attiecas uz valodas zināšanām, tad mācījos monsinjora de Šerizi koledžā …

— Pirmā dzirdēšana, — Mūns noburkšķēja.

— Tā ir vislabākā jezuītu universitāte… Atrodas Pa­rīzē … Katram studentam, atskaitot latīņu, sengrieķu un senebreju valodu, pilnībā jāpārvalda trīs mūsdienu valo- das._.. Bez tam pēc paša izvēles viņš mācās kādu Āzijas vai Āfrikas dialektu. Es, piemēram, runāju angliski, fran­ciski, zviedriski un bantu cilts dialektā.

Garīdznieks turpināja tērzēt. Garām slīdēja olīvu birzis, brūngani violetas kalnu nogāzes, no akmeņiem sakrauti lauku iežogojumi. Mūns naktī nebija gulējis un tagad nemanot aizmiga. Viņu pamodināja bremžu čirkstoņa un pasažieru satrauktās valodas.

— Kāpēc apstājāmies? — Mūns vaicāja.

— Dokumentu pārbaude, — garīdznieks paskaidroja. — Vilcienos un automaģistrālēs tā pie mums bieža pa­rādība. Bet Panotarosā — pirmo reizi.