ANATOLS IMERMANIS: VIESNĪCAS "HOLIVUDA" RĒGI

Mūns paskatījās pa logu. Autobuss stāvēja kalnu pār­ejā, pāri kurai veda vienīgais ceļš uz Panotarosu. Tālumā zilgoja jūra. No ielejas augšup rāpās ēzelīši ar groziem uz muguras. Viens no tiem apstājās, lai noplūktu ceļmalā augošu magoni. Ar ziedu mutē tas patlaban izskatījās kā karikatūra par tūristu plakātiem, kuros parasti redzama tumšmataina spāņu skaistule ar kastaņetēm vijīgajās ro­kās un sarkanu rozi sniegbaltajos zobos.

Blakus autobusam stāvēja divi civilie gvardi melnos mundieros ar sakrustotām gaišdzeltenām siksnām. Viņu dīvainās, augšup uzlocītās, melnās trijstūrenes šķita vēl senlaicīgākas blakus amerikāņu kara policijas seržanta baltajai bruņu cepurei.

Policistus ieraudzījis, ēzeļu dzinējs apstājās bez pavē­les. Amerikāņu seržants ieskatījās grozos. To saturs — tomāti — viņam nez kādēļ nepatika. Ar izteiksmīgu žestu viņš pavēlēja zemniekam griezties atpakaļ.

— Ko viņi īsti meklē? — Mūns jautāja.

— Nav ne jausmas, — padre Antonio paraustīja ple­cus. — «Pueblo» šīsdienas numurā lasīju, ka amerikāņi gaisa katastrofas laikā pazaudējuši kaut kādas slepenas ierīces.

— Vai tad šos noslēpumus var noglabāt tomātā? — Mūns smējās.

— Jūsu pasi, senjor! — viņu uzrunāja civilais gvards. Ieraudzījis ģerboni, gvards nodeva pasi amerikāņu kareivim. Tas nevīžīgi izlasīja uzvārdu un atdeva pasi at­pakaļ. Tā bija vienīgā reize, kad amerikānis piedalījās pārbaudē. Visu pārējo laiku viņš vienaldzīgi stāvēja autobusa ēnā un laiski vēroja cigaretes dūmus. Glītā haki krāsas uniformā ģērbies, spēcīgs, platiem pleciem, labi barots — viņš likās nevis cilvēks, bet dzīvs Amerikas priekšpostenis, standartizēts kā «Esso» benzīna tanki.

— Viss kārtībā! — pēc pakāpes vecākais civilais gvards pielika roku cepurei. — Varat braukt!

Autobuss ripoja lejup. Mūns saskatījās ar policijas ser­žantu. Tas izteiksmīgi nospļāvās un aizgriezies piegāja pie portatīva raidītāja, kas stāvēja uz senromiešu kolonas drupām.

Vēl dažas spirālveida ceļa vītnes — un aiz loga sagrie­zās vesels krāsu jūklis, kurā dominēja jūras iezilgums, palmu zaļums, namu un būdiņu baltie un rozā toņi. Mūns bija cerējis redzēt patukšu ciematu. Malāgā viņam bija stāstījuši, ka pēdējā mēnesī straujais tūristu pieplūdums divkāršojis Panotarosas iedzīvotāju skaitu. Tomēr redzē­tais viņu pārsteidza. Panotarosa līdzinājās stihiski izaugu­šam gadu tirgum. Kalnu nogāze ar alām, kuru priekšā žuva veļa. Blakus senromiešu cietokšņa mūrim dzeloņstiepļu žo­ga apjozta telšu pilsētiņa, kur vīdēja amerikāņu kareivju zaļie, debeszilie un dzeltenie virsvalki… Dažas lielākas baltai celtnes centrā, starp tām baznīca un piecstāvu ēka, kuros jumtu vainagoja milzīgs (uzraksts «Holivuda» … Gar liedagu izmētātas rozā mājas mājeles, būdas, palmas, zvejnieku laivas, žūšanai izkārti tīkli, bet visapkārt, teras- veida paceldamies pret debesīm, zemnieku lauki un vīn­ogulāji. Mūnam nebija laika aplūkot, kā nākas, turklāt atstatums bija pārak liels, tomēr viņam šķita, ka visa austrumu nogāze nomelnējusi gluži kā pēc ugunsgrēka. Mazliet augstāk, pa pusei klinšaizsegts, bija redzams pils tornis un robots mūris.

Ielās. pa kurām ripoja autobuss, valdīja tāds pats jūklis. Zemnieku tumšās drēbes un ārzemnieču vieglprā­tīgie bikini.- formas tērpi un ķermenim cieši pieguļošās kleitas ar šķēlumiem mugurā un sānos, vietējo iedzīvo­tāju padrūmās sejas un no tālienes atbraukušo sieviešu profesionāli aicinošie smaidi. Gaisā viļņojās joda, sāls, apelsīnu, lētu smaržu, sviedrainu ķermeņu, benzīna un viegla deguma smaka. !

Autobuss apstājās centrālajā laukumā. To tūdaļ ielenca vai rāki nodriskāti pusaudži. Pazinuši Mūnā ārzemnieku, viņi, pārkliegdami cits citu, piedāvāja savus pakalpoju­mus.

— Pansija «Eskoriāla»!

— Pansija «Prādo»! Apburošu sieviešu sabiedrība!

— Pansija «Alhambra»! Visas ērtības! Privāts liedags!

— Viesnīca «Holivuda»! Brīvas istabas ar skatu uz jūru!—čigānam līdzīgs zēns, amerikāņu kareivja cepuri galvā, sarkanā vestē, kas tikko noslēpa kailās krūtis, daudzkārt lāpītās biksēs, kuru bārkstainās driskas plandī­jās gar basajām kājām, ar izmisīgu spēku ieķērās Mūna ceļa somā. Pārējie klaigādami mēģināja to atņemt. Padre Antonio kaut ko pateica. Netīrās rokas, kas stiepās pretī čemodānam, tūlīt pazuda. Acīm redzot, pat šie vazaņķi juta cieņu pret garīdznieku.

— Viņi saka, ka zēns melojot, — padre Antonio pa­teica bez nosodījuma. — «Holivudā» nav brīvu istabu.

— Un citā viesnīcā? — Mūns jautaja. Viņš ne visai uzticējās pansijām ar greznajiem spāņu nosaukumiem. Viesnīca garantēja insektu trūkumu un vesu dušu.

— Mums ir viena vienīga viesnīca, — padre Antonio pasmaidīja. — Varbūt pagaidām padzīvosiet pie manis?

— Varat pieņemt manu numuru! — blakus Mūnam stāvēja paresns vīrietis ar cūkādas somu. — Tas ir, ja neesat māņticīgs. Trīspadsmitā istaba, brīnišķīgs skats uz jūru. Lai jods to parauj! Tikai šaubos, vai gribēsiet palikt. .. Taisni jāsmejas — taisījos ieguldīt Panotarosa savu kapitālu. Vai jūtat? — paresnais vīrietis izteiksmīgi ievilka nāsīs gaisu ar skaidri nomānāmu deguma smaku. — Pie mums, Ķelnē, tādās reizēs saka: «Dāņu ka­ralistē ož pēc puvuma.» Tis ir citāts no Getes… Zināt, Gēte, izcilais vācu dzejnieks ..

Tas ir citāts no Šekspīra, Šmita kungs, — ar smaidu pārlaoboja padre Antonio.

— Tiešām? Paldies. Bet tas nemainc lietas būtība vā­rīgi, ka ož pēc puvuma, bet kas to teicis — Gč;'te vai Šek­spīrs … — Par Šmita kungu nosauktais cilvēks nicīgi paraustīja plecus un, izlādējis savas dusmas kilometru garā lāstā, ielēca autobusā.

Čigānam līdzīgais zēns ar priecīgu bļāvienu paķēra Mūna čemodānu un aizjoza pāri laukumam. Mūns pagriezās, lai dotos nopakaļ, bet garīdznieka smaiiļs to apturēja. . ,

— Jūsu čemodāns nekur nepazudīs. Pie mums, tājfeat kā pie jums, ir gangsteri un profesionāli zagļi, toties? jums nav parunas «Lepns un godīgs kā ubags». Atnāciet pie manis, būšu allaž priecīgs… Manu adresi pateiks jebkurš garāmgājējs, te visi mkni pazīst.

Mūns mirkli pastāvēja zem ļ^nta, kas bija uzvilkts virs ieejas viesnīcā. Garīdznieks attālinājās raitā, (ener­ģiskā solī, kas nekādi neatbilda garajiem mācītāja svār­kiem, sajoztiem ar raupju virvi, kurā karājās portfelis. Nez no kurienes kā melna ēna iznira nēģeris, ģērbies sar­kanās peldbiksītēs, ar ;krellēm ap kaklu un aprocēm uz rokām un kājām. Padre Antonio atdeva viņam portfeli. Abi izgaisa skatienam^ Bet Mūns vēl ilgi stāvēja zem svītrainās nojumes, prātodams par šo savādo pāri. Tad at­grūda durvis. No spogulsienām viņam pretī šķita iznākam pludmales tērpos ģērbtas sievietes. Vestibils izskatījās kā senlaiku mauru pils, kas pārveidota par mūsdienu bāru. Marmora grīda, palmas un kaulgrebumiem rotātas, iespai­dīgas kolonas bija rada mauru stilam, spoguļi, mīkstie atzveltnes krēsli un alumīnija spļaujamtrauki — ameri­kāņu.

— Lūdzu, senjor! — šveicars, zemu klanīdamies, ap­sveica Mūnu. — Mani sauc dons Benitess. Vienmēr gatavs jums pakalpot.

— Kur mans čemodāns? — Mūns pārlaida skatienu visapkārt.

— Es uz tā sēžu, — aiz šveicara muguras iznira pin­kaina galva. — Un mani sauc Pedro! «Dons» nav nepie­ciešams.

— Pedro runā muļķības, — šveicars cienīgi aizrādīja. Viņš runāja lauzītā angļu mēlē, ar jocīgu kastīliešu ak­centu. — Ņemiet slēdzeni, senjor! Trīspadsmitā istaba.