Anatols Ādolfa d. Imermanis: PAVADONIS MET ĒNU

A . I M E R M A N I S

PAVADONIS MET ĒNU

Ar šīs grāmatas īsto autoru iepazinos 1958. gada pavasarī. Uzzinājis, ka rakstu piedzīvojumu stāstus, A. A. Evermens atzinās, ka arī viņš esot gribējis ķerties pie detektīvromāna. Esot bijis izgudrots pat nosaukums: «Mr. Moon and the Baby-Moon» («Mis­ters Mūns un Bēbi-mēness»). Uzrakstījis grāmatas scenāriju un pirmo nodaļu, Evermens parādījis to vairākiem izdevējiem. Viņu attieksme bijusi visai skep­tiska, un grāmata tā arī palikusi neuzrakstīta.

— Žēl! — Evermens teica. — Manā rīcībā bija ļoti interesants materiāls. Esmu pārliecināts, ka profesi­onāls rakstnieks varētu to izmantot saistošai grāmatai.

Lūdzu Evermenu izstāstīt sižetu.

— Labāk izlasiet scenāriju! — Evermens piedā­vāja. — Tad gūsiet daudz labāku priekšstatu. Tas man par laimi ir līdzi. Braukdams šurp, cerēju, ka varbūt radīsies brīvs laiks un noskaņa atkal ķerties pie darba. Bet jūsu zeme sniedz žurnālistam tik daudz intere­santa, ka pat miegam neatliek laika, kur nu vēl ro­mānu sacerēšanai.

Izlasījis vienā paņēmienā piecdesmit lappušu biezo scenāriju, atzinu, ka no tā patiešām varētu izveidot saistošu grāmatu.

— Jums patīk? — Evermens nopriecājās. — Tad ņemiet un rakstiet! Es nepretendēju ne uz ko — ne uz autora slavu, ne uz honorāru. Palūgšu vienīgi, kā tas pie mums pieņemts, aizrādīt grāmatas sākumā, ka visi varoņi ir izdomāti.

— Un notikumi, protams, arī viscaur izdomāti?

— Ko jūs! Gan varoņi, gan notikumi ir reāli. Neti­cat? Tikko pārbraukšu mājās, atsūtīšu jums pierādī­jumus.

Pēc diviem mēnešiem saņēmu apsolīto sūtījumu. Tajā atradās izmeklēšanas protokolu kopijas, ko Ever- mena rīcībā bija nodevis viņa labs paziņa, bijušais policijas darbinieks. Bez tam tas saturēja avīzes «Morning Sun» 1957. gada oktobra un novembra mē­nešu komplektu. Ar sarkanu zīmuli bija apvilkti visi raksti, kas attiecās gan uz pašu noslēpumaino nozie­gumu, gan uz laika posmu, kamēr notika sarežģītā izmeklēšana. Šis laika posms iegājis vēsturē ar «Sput- ņika» vārdu.

Sputņika milzīgā ēna joprojām dzīvo miljonu cil­vēku apziņā. Evermens aizrāda, ka tieši sputņiks ir viņa romāna galvenais varonis. Tāpēc aizrakstīju Evermenam, ka esmu gatavs novest līdz galam viņa ieceri, ja viņš neiebilst pret nosaukumu «Pavadonis met ēnu». Bez tam atļāvos svītrot Evermena apzīmē­jumu «Detektīvromāns», jo, manuprāt, laba tiesa iro­nijas, ar kuru pati dzīve cauraudusi saistošos piedzī­vojumus, drīzāk liek dēvēt šo darbu par romānu-pam- fletu. Domāju, ka, neskatoties uz prāvo, izcilām vēsturiskām norisēm aizpildīto atstarpi, kas mūs šķir no 1957. gada, romānā aprakstītie notikumi nav zaudējuši savu aktualitāti. Tāpēc ceru, ka lasītāji ne­garlaikosies. Gribētos piezīmēt, ka tādā gadījumā tas būs tikai Evermena nopelns. Mana līdzdalība aprobežo­jas ar viņa scenārija visai niecīgo literāro apdari.

Anatols Imermanis

Paziņoju, ka visas romāna blakus personas izdomātas.

Ja mans draugs, bijušais policijas dar­binieks Mūnlaits, kas pašlaik vada pri­vāto detektīvu aģentūru «Mūnlaits un Deiliaurs», iedomājas esam inspektora Mūna prototips, tad tā ir viņa privātā darīšana, un autors neuzņemas par to nekādu atbildību.

Vienīgais reālais tēls ir šī romāna gal­venais varonis. Viņu redzēja miljoniem cilvēku. Citi teleskopos un laikrakstu pirmajās lappusēs. Citi lietuvēnos, kas viņiem laupīja miegu un ēstgribu.

Sputņiks lidoja pāri pasaulei. Tas ir fakts, kaut daži ļoti vēlētos, lai tā būtu vienīgi autora izdoma.

A. A. Evermens.

Gar mašīnas logu paslīdēja Svētā Krusta kapsēta. Aiz pazema akmens žoga rēgojās apsūbējuši pagājušā gadsimta kapu pieminekļi — lielāko tiesu marmora eņģeļi ar izplestiem spārniem.

Inspektors Mūns pārlaida tiem rāmu skatienu, kas atbilda viņa nosvērtajai dabai, gludajai, omulīgajai sejai, neuzkrītošajam, tumšajam uzvalkam. Turpretī viņa palīga seržanta Deilija lūpu kaktiņos pavīdēja ironisks smīns.

Mašīna iegriezās Van Strātena ielā un apstājās pie nama numurs 30.

Pie durvīm inspektoru Mūnu un seržantu Deiliju sagaidīja Nisons.

— Doktors un fotogrāfs jau augšā, — viņš ziņoja.

— Paldies! Nu, Deilij, ko jūs varat teikt par šo namu? — inspektors vaicāja.

Pašaurā Van Strātena iela bija gandrīz tukša. Pāris namu tālāk rosījās ceļa strādnieki. Tur, kur stāvēja Mūns, jau zvīguļoja svaigs asfalta segums.

Uzmanīgi balansēdams pa dēju laipu, Mūns atkāpās dažus soļus un nopētīja ēku. Laika zoba krietni ap­grauztā divstāvu māja ar neapmestām ķieģeļu sienām atstaja padrūmu iespaidu. Tikpat nožēlojams izskatī­jās pretējais nams ar izkārtni «Mēbelētas istabas» otrā stāva logos. Līdzīgā stāvoklī atradās gandrīz visi Van Strātena ielas nami.

Uzmetis paviršu skatienu televīzijas antenu izrai­binātajam jumtam, Mūns iegāja namā numurs 30. Pie pirmā soļa kāpnes vecīgi iečīkstējās un turpināja čīkstēt visu laiku, kamēr viņš kāpa otrajā stāvā.

Katrā pusē kāpņu laukumiņam bija divas durvis.

Nostājies pie vienām, Nisons paaicināja inspektoru tuvāk:

— Pielieciet ausi!

Iekšā varēja saklausīt klusu, vienmērīgu ūdens čalu.

— Duša! — seržants Deilijs konstatēja.

— Jocīgi, vai ne? — Nisons turpinaja. — Ierados deviņos un…

— Precīzāk! — Mūns palūdza.

— Piecas minūtes pirms deviņiem. Ieklausos — kāds mazgājas zem dušas. Zvanu, bungoju — nekā. Durvis ciet.

— Vai kaimiņi neatsaucās? — Deilijs apvaicājās.

—• Viens gan iznāca laukā. Šis te! — Nisons norā­dīja uz vizītkarti «G. F. Hičpokers». —• Jauns puisis, izskatījās tāds kā uztraucies …

— Uztraucies, tu saki? — Deilijs pārjautāja.

— Likās, viņš kādu gaidīja. Uzdevos par apdro­šināšanas aģentu, jautāju, vai kaimiņš mājās. Šis kaut ko norūca — kaimiņu nepazīstot, pašam savu rūpju gana … Ne visai laipns tips.

— Interesanti, — Deilijs noņurdēja.

— Turpiniet! — Mūns mudināja Nisonu.

— Neparasta situācija — dzīvoklis tukšs, bet duša darbojas. Un, ja kāds iekšā, tad kāpēc neatsaucas? Neatlika nekas cits kā atmūķēt. Skatos, tik tiešām — līķis. Simtprocentīgs.

— Vai slēdzene bija atslēgas caurumā?

— Jā. Nācās izstumt laukā.

— Atslēgu pārbaudījāt?

— Grehems nofotografēja. Nekādu pēdu.

Mūns atvēra durvis. Patumšajā priekštelpā nebija nekā ievērības cienīga. Uz vadža karājās gluži jauns pabiezs rudens mētelis. Platmale izskatījās krietni ap­valkāta. Gaišs plankumiņš uz tās oderes ļāva secināt, ka tur vēl nesen atradusies monograma.

Aiz portjeras bija dzirdami smiekli — pie visvisā­diem skatiem pieradušais policijas ārsts, fotogrāfs un vēl kāds, acīm redzot, žurnālists, kavēja laiku ar anek­dotēm. Apstājies uz sliekšņa, Mūns ar vērīgu skatienu nopētīja istabu.

Logam priekšā aizvilkts biezs aizkars. Pie vienas

sienas neuzklāta gulta. Uz tās nevīžīgi nomesta svīt­raina pidžama. Blakām krēsls ar kārtīgi saliktām drēbēm. Pie otras sienas — skapis. Netālu no loga kaut kas vidējs starp rakstāmgaldu un ēdamgaldu. Uz tā — pelnu trauks, tintes pudele, pildspalva, blok­nots. Sienas pilnīgi kailas. Palika iespaids, ka cilvē­kam, kas te mitinājies, dzīvoklis bijis tikai pagaidu patvērums.